"Tas bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīve — pārcelties uz Latviju. Esmu dzīvojis ļoti daudzās valstīs, jo mani vecāki strādāja dažādās valstīs, tāpēc esmu audzis piecās valstīs, un Latvija ir septītā valsts, kurā rit mana dzīve. Vecāki ir no divām dažādām divām kultūrām, tādēļ visa jaunība bija meklēšana, no kurienes īsti es esmu. Protams, bija smagāk, visur jutos kā ārzemnieks. Arī Bulgārijā kaut kādā ziņā esmu ārzemnieks, tāpat Skotijā, bet kaut kādā dīvainā kārtā Latvija ir pirmā vieta, kur jūtos kā pareizajā vietā: jūtos pilnībā pieņemts, jūtos kā daļa no sabiedrības. Tādēļ man ir arī liela slodze, liela enerģija un vēlme arī pašam ieguldīties un kaut ko dot atpakaļ," saka Nacionālā teātra Muzikālās daļas vadītājs, skotu-bulgāru komponists un mūziķis Aleksandrs Tomass Metjusons (Alexander Thomas Mathewson), kurš Latviju par savām mājām izvēlējies vien pirms dažiem gadiem... Bet vispār mūsu tikšanās iemesls — 5. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī gaidāmā iestudējuma "Lieliskais Getsbijs" pirmizrāde...

Anete Ašmane-Vilsone: Mēs tikko aizkadrā runājām, ka tu pat atceries precīzu datumu, kad tu pārcēlies uz Latviju — tas bija 2022. gada 15. jūlijs. Teici, ka jau Vācijā iepazini un uzzināji kaut ko vairāk par mūsu valsti. Kā ir tagad, pēc vairāk nekā diviem gadiem, kad tu šeit esi dzīvojis, esi iemācījies valodu un arī strādā mūsu Nacionālajā teātrī?

Tas bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīve — pārcelties uz šejieni. Esmu dzīvojis ļoti daudzās valstīs, jo mani vecāki strādāja dažādās valstīs, daudz braukāju, esmu audzis piecās valstīs, un Latvija ir septītā valsts, kurā rit mana dzīve. Vecāki ir no divām dažādām divām kultūrām, tādēļ visa jaunība bija meklēšana, no kurienes īsti es esmu. Protams, bija smagāk, bija grūtāk, es visur pasaulē vienmēr jūtos kā ārzemnieks. Arī Bulgārijā kaut kā esmu ārzemnieks, pātat Skotijā, bet kaut kādā dīvainā kārtā Latvija ir pirmā vieta, kur jūtos kā pareizajā vietā: jūtos pilnībā pieņemts no sabiedrības, jūtos kā daļa no tās. Tādēļ man ir arī liela slodze, liela enerģija un vēlme arī pašam ieguldīties un kaut ko dot atpakaļ.

Tev no malas varbūt labāk redzams, jo mums parasti pašiem šķiet, ka latvieši nav ļoti atvērti, esam vairāk vienpaši, sarupi. Bet - ja šī ir pirmā vieta, kur tu tā pa īstam sajuties mājās, tad mēs varbūt par sevi domājam nepareizi.

Vācija, kura visu laiku kliedz par toleranci un pieņemšanu, īstenībā to pilnīgi pārspīlē: par daudz viss aiziet tādā trakumā.

Desmit gadus nejutos tur tā pieņemts, kā divu gadu laikā Latvijā! Man liekas, šeit ir tā: cilvēki uzskata - ja viņš ir spējīgs augt, viņš ir iemācījies valodu un viņš ir spējīgs cilvēks, viņš ir darba zirgs, viss ir labi! Normāls cilvēks, ar kuru var parunāt un iedzert kafiju.

Tā man šķiet, ka viņi mani uztver, un par to esmu ļoti priecīgs. Arī Nacionālajā teātrī nepazinu daudzus kolēģus, bet ļoti ātri viņi mani silti pieņēma un jūtos šeit pilnīgi kā savējais. 

Vēl jau ir arī mūzikas vide. Tev tajā ir gana daudz draugu un paziņu?

Jā, varbūt tāpēc, ka arī pats esmu atvērts un draudzīgs cilvēks. To iemācījos no vecākiem: ja esi draudzīgs un jauks, parasti cilvēki tā tev arī atbildēs, un, ja viņi tā neatbild, tad nekas – ej tālāk un meklē nākamos cilvēkus. Bet varbūt cilvēkam ir kāda negatīva emocionāla pieredze, bet mēs uzreiz vispārinām to visu.

Vācijā man joprojām ir labi draugi, ar ko sazinos, daži jau atbrauca ciemos uz Latviju – forši  cilvēki! Bulgārijā, protams. Arī Latvijā tādu ir ļoti daudz.

Manuprāt, kad satiekas divi cilvēki, viņi vai nu saslēdzas, var sarunāties un sadraudzēties, vai arī nē. Un tas vienkārši jāpieņem. Reizēm tas strādā, reizēm nē, un tas nav traki.

Tas nenozīmē, ka tas otrs cilvēks noteikti ir slikts – vienkārši kombinācija nesaslēdzas.

Vai tad, kad atbrauci, tev uzreiz bija svarīgi iekļauties, izpētīt un uzzināt ko vairāk par mūsu kultūru? Un arī tādā veidā tapt pieņemtam? Pērn tu, piemēram, piedalījies Dziesmu svētkos.

Man tas vienkārši šķiet interesanti! Varbūt arī audzināšanas dēļ. Kad braucu dzīvot uz kādu jaunu vietu, man tiešām ir interesanti uzzināt kaut ko vairāk par to. Piemēram, Vācijā mani interesē vācu kultūra, kas katrā reģionā ir atšķirīga. Mani ļoti interesē iedziļināties vietējā kultūrā, sajust to no iekšienes, jo tas mani bagātina. Kaut ko es varu iemācīties no tā. Rodas cita perspektīva uz dzīvi, pasauli. Protams, biju dzirdējis  par latviešu Dziesmu svētkiem, gribēju piedalīties, lai arī pats saprastu, kā tas ir arī no iekšpuses, būt kā daļa no visa. Tas bija ļoti, ļoti skaists piedzīvojums!

Un ko tu vari teikt par mūsu akadēmiskās un džeza mūzikas kultūru? Tu pats tagad strādā gan Mūzikas akadēmijā ar studentiem, gan teātrī.

Neesmu džeza mūziķis. Esmu gan to spēlējis, bet īstenībā mans pamats ir klasiskā mūzika. Jau kopš piecpadsmit gadiem mācos pie profesores Mūzikas akadēmijā, un man ir koncertpianista izglītība. Ar džezu tas viss notika vēlāk – ar tādu kā līkumu tajā ienācu.

Man liekas, kā jau visur pasaulē – ir kādas problēmas, bet, ja liela grupa cilvēku deg par kādu lietu, ja nodarbojas ar to, man liekas, līmenis ir jābūt ļoti augstam. Īsti augstam! Un ja arī ir kādas problēmas, tās ir pilnībā risināmas.

Nav jāmeklē īpašas problēmas saknes kā Vācijā: tur ir ļoti, ļoti dziļas problēmas, īpaši kultūras nozarē. Pat nevaru atbildēt, kā varētu vispār sākt tās risināt. Bet Latvijā, man liekas, ir labi, ka šeit ir tāds labs balanss – ka nav tik traka tās valsts finansēšana... Jo

Vācijā, kur viņiem ir milzīga valsts piešprice, teātrim kādi septiņdesmit, astoņdesmit procenti budžeta nodrošina valsts, viņi vairs nav eksistenciāli atkarīgi piesaistīt skatītājus. Un kas notiek? Māksla kļuvusi arvien elitārāka un elitārāka, pašmērķīgāka, nepieejama parastiem cilvēkiem. Un ne tikai parastajiem –arī es to vairs nevarēju izturēt. Šausmas. No dekonstrukcijas uz dekonstrukciju, tāda pseidointelektualizēšana.

Kad runāju ar šiem cilvēkiem, sapratu, ka viņi nemaz nav lasījusi par to tēmu, par kuru taisa izrādi, bet filozofē! Tas trakums sasniedzis tādu līmenis, ka

nevienam no manam kolēģim tur īsti nav darba – viņi dzīvo no projektiem, raksta mūziku, kuru īsti neviens negrib klausīties, viņi zaudē saikni ar realitāti un nemaz vairs nereklamē savus koncertus - spēlē tikai tikai savējiem, un tad tu skaities veiksmīgs komponists. Bet īstenībā neviens cilvēks neklausās tavu mūziku...

Man tas šķiet ļoti negodīgi – jo kurš gan beigās maksā par to finansēšanu? Nodokļu maksātāji! Esmu tā audzis, ka negribu būt cilvēks, kura mūziku neviens neklausās – varbūt viņam tā nepatīk, un kāpēc viņam par to jāmaksā? Man tas šķiet ļoti negodīgi. Man šķiet – ja cilvēks grib manu mūziku klausīties, baudīt, tad lai nāk un maksā. Ja negrib, lai neklausās. Nevajag. 

Man jau arī tā Austrumeiropas audzināšana, jo man tas šķiet šausmīgi – pabeigt konservatoriju un palikt atkarībā no valsts un tādā vidē, kurā esi pilnīgi tālu no plašās sabiedrības, no cilvēkiem. Protams, negribu teikt, ka vajag iet komercsuperekstrēmu haltūru virzienā, jo tas ir tikpat ciniski. Tā ir tāda attieksme, it kā publika ir pilnīgi idioti un viņiem vajag piedāvāt kādu atšķaidītu ūdeni. Nē, cilvēki nav stulbi. Cilvēki spēj atšķirt kvalitatīvo no nekvalitatīvā, vienkārši viņiem vajag to piedāvāt.

Mums kā māksliniekiem ir atbildība piedāvāt kvalitatīvu mākslu, lai arī viņi paši var izveidot savu kritisko domāšanu, savu gaumi, lai viņi spēj atšķirt. Tāpēc Latvijā ir diezgan labs balanss.

Gan jau daudzi kolēģi mani ienīst un ienīdīs par to. Bet ceru, ka dzīvojam demokrātijā, un burvība ir tajā, ka viedokļi drīkst atšķirties un mēs varam par to mierīgi parunāties.

Vairāk – ierakstā.