"Esmu tāds cilvēks, kuram ārkārtīgi nepatīk kaut ko darīt bez jēgas, vienkārši darīt tikai sev – tāpēc, lai bankas kontā kaut kas ieripotu. Man tā liekas ārkārtīgi bezjēdzīga dzīve. Man vajag kādu augstāku mērķi, uz ko tiekties – ka varu pēc tam atskatīties un pateikt: jā, re, šis tiešām ir izdevies, ir izdarīts tas un izdarīts tas. Tā man ir ar to sitaminstrumentu mūzikas vides popularizēšanu, vairošanu un veicināšanu Latvijā – tāda misijas apziņa, kad jūtu, ka es varu šajā ziņā daudz ko dot. Nu, un tad nu es arī cenšos daudz ko dot!" – tā intervijā Ilzei Mednei uzsver sitaminstrumentu spēles meistars, neskaitāmu audzēkņu iemīļotais pedagogs un daudzu kameransambļu dalībnieks, arī "Lielās mūzikas balvas 2022" laureāts Guntars Freibergs.

Sarunā – par skolotprieku un spēlētprieku, reizdences noslēgumu duetam "Freibergs un Āzers" koncetzālē Cēsis un "Ūdens trio" festivāla "Arēna" noslēgumā...

Ilze Medne: Lai gan šis laiks tev ir spilgtiem notikumiem bagāts, tas, ko gaidām nākamnedēļ ar īpašu nepacietību, ir vainagojums tavam un Jura Āzera rezidences laikam koncertzālē "Cēsis". Tie bijuši gandrīz divi gadi – skaists, bagātiem notikumiem pavadīts laiks. Rezidences fināla akords koncertzālē "Cēsis" gaidāms 25. oktobrī. Ko tev un Jurim kā ansamblim devis šis laiks?

Guntars Freibergs: Vispirms jāpasaka milzīgs paldies koncertzālei "Cēsis" par to, ka tikām uzaicināti šeit būt par rezidences māksliniekiem... Tā ir fenomenāla iespēja mums izpausties, realizēt savas idejas – iespējams, realizēt pat trakākās idejas, kuras, ja nebūtu šīs iespēja, varbūt pat nekad netiktu realizētas vai tiktu realizētas pēc ilgāka laika. Šādi izpausties – māksliniekam tā ir milzīga iespēja un piepildījuma sajūta. Jo tas jau ir tas, ko mēs darām: vēlamies izpaust iekšējās domas, iekšējās fantāzijas, nodot tās klausītājiem – no mūsu puses tas ir nenovērtējami!

Ilze Medne: Katrs no rezidences laika notikumiem bijis ar savu seju un savu repertuāra izvēli. Noslēguma koncertā uz skatuves kāps veselu piecu solistu zvaigznājs – vai tiešām nevienu mirkli no koncertzāles neviens neteica – nē, šo nevarēsim, tas nebūs realizējami?

Paldies gan koncertzālei, gan arī Inesei Zagorskai personīgi – tie visi ir brīnišķīgi cilvēki, kas strādā šajā komandā, un pat tad, kad reizēm viņi saka – šis būs grūti, tas jau ir ar tādu milzīgu optimisma piedevu, ka visdrīzāk tas notiks. (Smaida.) Tā ka fantastiski, ka mēs to varam realizēt! Pēdējais koncerts būs īsti festivāla noskaņās, jo ir pieci solisti – tāds mini festivāla formāts. Programmai nav ļoti strikta programmatiskuma – tas veidots kā svētki. No mana un Jura viedokļa – tādi sitaminstrumentu svētki, jo visa programma ir svētku izjūtas caurausta. 

Mums pievienosies pianisma zvaigznes Reinis Zariņš un Daumants Liepiņš, tāpat būs klāt ļoti zināmais, visā pasaulē pieprasītais vijolnieks Hugo Tičati, un, protams, brīnišķīgā "Sinfonietta Rīga" komanda diriģenta Normunda Šnē vadībā. Pirmajā daļā būs dažādu komponistu darbi – piemēram, ārkārtīgi populārais turku mūsdienu komponists Fazils Sajs, skanēs arī Igora Stravinska mūzika, bet otrā daļa veltīta bulgāru izcelsmes nīderlandiešu komponistes Dobrinkas Tabakovas mūzikai: viņa guvusi plašu atzinību, un viņas mūziku pēc koncerta arī uzreiz ierakstīsim kopā ar Reini, Daumantu un "Sinfonietta Rīga" – piedalīsimies Dobrinkas Tabakovas autordiska veidošanā. Šāds fantastisks notikums.

Dobrinkas mūzikai raksturīga liela iekšējā enerģija. Kāda ir viņas mūzika sitaminstrumentiem?

Ļoti interesanti. Sitaminstrumentiem viņa raksta mazliet poētiskāk, tādā pārdomu pastaigas noskaņā, kas ir atšķirīgi no viņas simfoniskajiem darbiem. Varbūt tas ir sitaminstrumentu tembrs un nedaudz meditatīvais, rituālistiskais noskaņojums, ko sitaminstrumenti var dot. Nākamnedēļ uz mēģinājumiem gaidām arī Hugo – domāju, būs liela uguņošana!

Kā iespējams tik intensīvu koncertdzīvi – jo tu muzicē daudzos un dažādos sastāvos – salāgot ar pilnasinīgu pedagoga darbu? Tevi gaida Ventspilī, Mārupē un Mūzikas akadēmijā... Kā tu sevi sadali visām trim skolām? Jo visiem tu esi vajadzīgs!

Tas ir grūti... Un iespējams tikai tad, ja tev ļoti patīk tas, ko tu dari! Respektīvi, man ļoti patīk gan pedagoģija, gan koncertēšana, uzstāšanās un projektu veidošana. Un tad, ja ir patikšana, motivācija un vilkme, ļoti daudz kas ir iespējams! Tā arī vismaz pagaidām man izdodas salāgot visas trīs skolas ar koncertu dzīvi.

Ventspils ir jau ilglaicīgs projekts, un šķiet, ka tur vienmēr bijusi ļoti silta un atsaucīga attieksme pret tevi; skola ir ļoti atvērta tavām idejām, turklāt tu daudz esi paveicis arī ārpus skolas – ne tikai izveidojis bagātīgu klasi un uzaicinājis daudzus jaunus mūziķus, bet arī apaudzējis sitaminstrumentu dzīvi Ventspilī ar daudziem paralēliem notikumiem. Ceru, esi lepns par to, kas notika pavasarī?

Jā, esmu ārkārtīgi lepns par to, kas notika pavasarī! Un vēl lepnāks esmu par to, ka varu jau tagad pateikt, ka visam būs turpinājums. Pirmais "Percussion Sound Ventspils" –meistarklases un festivāls, divi vienā, notika šī gada maijā, un plāns ir tāds: katru otro gadu šis festivāls un meistarklases notiks Ventspilī, un ir pamats domāt, ka projekts kļūs arvien starptautiskāks – tas arī šogad jau bija daudz starptautiskāks, nekā biju cerējis, un tas priecē. Domāju, ka šis festivāls ar koncertzāles "Latvija" un Ventspils mūzikas vidusskolas svētību tikai turpinās augt. Savukārt tajos gados, kad šis festivāls Ventspilī nenotiks, kaut kas līdzīgs, tomēr nedaudz atšķirīgs notiks Mūzikas akadēmijā, kur iecerēts sitaminstrumentu seminārs: jau nākamā gada aprīļa beigās tas notiks pirmo reizi – tam tiks piesaistīti ļoti daudzi pasaules līmeņa mākslinieki. Tā mēs to sitaminstrumentu dzīvi Latvijā centīsimies veidot pēc iespējas aktīvāku.

Kādā intervijā 2017. gadā tu teici: gribu, lai Ventspils kļūst par sirds sitaminstrumentu mūzikas Meku!

Jā, šī vēlme nekur nav pazudusi. Protams, tie ir ļoti skaļi vārdi, bet man reizēm tādi patīk – tie izskaistina dzīvi. (Smaida.) Bet doma ir ļoti laba. Ja tas notiks – jo joprojām vajadzīgas daudzas lietas, lai tas tā varētu kādreiz notikt –, būšu ārkārtīgi laimīgs.

(..) 

Kas ir tava spēka avots? 

Noteikti mana ģimene. Tā dod motivāciju ļoti daudz kam – iet, darīt un censties vairāk. Varu viennozīmīgi pateikt: ja nebūtu ģimenes, noteikti nedarītu tik daudz un ar tādu jaudu, kā es to daru tagad. Un vēl: esmu tāds cilvēks, kuram ārkārtīgi nepatīk kaut ko darīt bez jēgas – vienkārši darīt vai nu tikai tīri sev – tāpēc, lai bankas kontā kaut kas ieripotu. Man tā liekas ārkārtīgi bezjēdzīga dzīve. Man vajag kādu augstāku mērķi, uz ko tiekties – ka varu pēc tam atskatīties un pateikt: jā, re, šis tiešām ir izdevies, ir izdarīts tas un izdarīts tas. Tā man ir ar to sitaminstrumentu mūzikas vides popularizēšanu, vairošanu un veicināšanu Latvijā – tāda misijas apziņa, kad jūtu, ka es varu šajā ziņā daudz ko dot. Nu, un tad nu es arī cenšos daudz ko dot!

Vairāk un plašāk – ierakstā!