No vasaras atvaļinājuma atgriezies raidījums "Atspere"! Kopā ar muzikoloģi, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga māksliniecisko producenti Baibu Kurpnieci un sabiedrisko attiecību vadītāju Gintu Ozoliņu runājam par orķestra sezonas atklāšanas koncertu, Rudens kamermūzikas festivālu un atskatāmies Zalcburgas festivāla norisēs.

Gunda Vaivode: Apsveicu jūs abus ar Sinfonietta Rīga 16. sezonas sākumu! Un sākas tā ar īpašu programmu. Kaut kas mums jau it kā pazīstams, jo bez Haidna gandrīz nav iedomājams Normunds Šnē un Sinfonietta Rīga, arī Vīnes klasika ir jūsu zīme, bet ir arī kaut kas jauns. Tad pirmkārt parunāsim par šo vakaru Lielajā ģildē...

Baiba Kurpniece: Jā, šīvakara programmā no vienas puses būs Vīnes klasicisms, bet no otras puses –

piedzīvosim jaunas simfonijas dzimšanu: Agneta Krilova radījusi skaņdarbu ar nosaukumu "Uz jauno pasauli", domājot par šī laika sajūtām, par jaunajām pieredzēm, kurām mēs visi ejam cauri.

Cik komponistiem jaundarbus Sinfonietta Rīga jau kopumā ir pasūtinājusi? Tas skaidrs ir ļoti, ļoti liels – tieši kamersimfonijas.

Jā, tapušas jau vairāk nekā desmit kamersimfonijas. Kad mēs to iesākām, mūsu galvenais mērķis bija tas, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē bija radies šāda veida kamerorķestris – stīgas plus divkāršie pūtēji, bet latviešu mūzikā praktiski nebija repertuāra šādam orķestrim. Un tādos gadījumos nekas cits neatliek, kā pašiem to veidot, un tad nu soli pa solim esam gājuši uz priekšu. Katru sezonu pasūtām vienu vai divas simfonijas un tā tas arī turpināsies nākamībā.

Pirmatskaņojums, protams, ir liels notikums, bet, otrkārt, klausītāji jau vienmēr gaida arī solistus. Šoreiz jums iznāca solistu maiņa – kā tikāt pie pianista Behzoda Abduraimova, kas uzstāsies šovakar?

Jā, dzīvē allaž notiek negaidītas nejaušības, un tā notika arī ar mūsu sezonas atklāšanas koncertu.

Ļoti gaidījām pianistu Jevgeņiju Sudbinu, diemžēl veselības problēmu dēļ apmēram divas nedēļas pirms koncerta nāca ziņa, ka viņš Rīgā ierasties nevarēs. Menedžmentam tas allaž ir izaicinājums un adrenalīns, jo tu atrodies skrejošā vilcienā, no kura izkāpt nevari – tas vienkārši ir jāatrisina.

Teikšu paldies dāmām no Harrison Parrott aģentūras – tā ir viena no pasaules visietekmīgākajām koncertaģentūrām, ar kuru strādājam daudzu gadu garumā. Un tajā brīdī, kad uzraksti e-pastu "Palīgā", to visur cilvēki ļoti labi saprot, ka šī situācija ir jārisina ātri un ir jāpalīdz.

Un tajā pašā laikā - kvalitatīvi!

Baiba Kurpniece: Tieši tā, un ir jāreaģē. Tās pašas dienas vēlā vakarā saņēmu ziņu, ka Behzods, iespējams, varētu ierasties Rīgā, jo viņš šajā laikā ir pavisam netālu. Ceturtdien viņš spēlēja sezonas atklāšanas koncertu Somijas pilsētā Lahti, vakarrīt viņš kāpa lidmašīnā uz Rīgu un pa taisno no lidostas nāca uz pirmo mēģinājumu. Šovakar viņš atklās mūsu koncertsezonu.

Un kāda ir saspēle?

Baiba Kurpniece: Saspēle ir ļoti laba un mēģinājums bija ļoti ātrs, jo viņš teica – orķestris taču ir tik labs, un mēs viņam teicām – arī pianists ir ļoti labs... Tā kā mēs ļoti, ļoti gaidām koncertu un esam priecīgi, ka viņš piekrita tik ātri reaģēt.

Gint, nav jau noslēpums, ka orķestrim Sinfonietta Rīga ir sava ļoti pastāvīga publika. Kā šobrīd pēc pauzes laika jūtat – cilvēki ir atkal pieraduši nākt uz koncertiem un pirkt biļetes, vai tomēr ir vēl tāds kā nogaidīšanas laiks?

Gints Ozoliņš: Pagaidām vēl vērojam. Bet tiktāl ir skaidrs, ka tādi "anšlāgi", kādus iepriekšējās sezonās esam spējuši nodrošināt, šoruden mums nedraud...

Šoruden laikam tādi nedraud nevienam. Mēs jau to redzam arī citos koncertos. Turklāt koncertu šobrīd ir tik daudz, ka klausītāji nespēj tos visus piepildīt.

Baiba Kurpniece: Un nav jau runa tikai par Latviju, bet arī pasauli – runājot ar aģentūrām, tās saka tieši to pašu. Ka šobrīd var rēķināties ar aptuveni piecdesmit procentiem zāles piepildījuma.

Arī Andra Nelsona koncerti Minhenē, kas bija vēl vasaras sākumā, nebija izpārdoti. Protams, tas, ka ieeja ir tikai ar sertifikātiem un izslimojušajiem ienes savas korekcijas. Bet, neraugoties uz to, jūs savu sezonu plānojat bagātīgi un dāsnu. Varbūt par pašiem galvenajiem akcentiem tieši Sinfonietta Rīga sezonā – kas mūs gaida vēl līdz vismaz gadumijai?

Baiba Kurpniece: Būs gan speciāli šai sezonai jaunradītas programmas – piemēram, kamermūzikas festivālā koncerts ar Florianu Dondereru kā atskaņojuma vadītāju. Pie Sinfonietta Rīga atgriezīsies arī diriģents Olari Eltss ar vienu jestru programmu, kurai dots nosaukums "Mendelszona simfonijas un skotu dūdas", un patiešām – Rīgā būs īsts skotu dūdinieks! Tas būs 12. novembrī. Būs arī pārceltās koncertprogrammas – nākamajā nedēļā koncerts ar brīnišķīgo vijolnieci Alīnu Ibragimovu, tāpat

gaidām Krista Auznieka Ģitārkoncerta pirmatskaņojumu decembrī, un kā šīgada vainagojums – Bēthovena Missa Solemnis kopā ar kori "Latvija" un igauņu maestro Tenu Kaljusti.

Tātad Latvijas un Igaunijas draudzība plaukst un zeļ?

Baiba Kurpniece: Mūsu orķestrim noteikti.

Vasaras izskaņā jums bija ļoti interesants projekts mākslas centrā "Zuzeum". Tā ir ļoti laba doma – mākslas vidē ievest mūziku un mūziķus. Gint, varbūt pastāsti par šo pieredzi!

Gints Ozoliņš: Esam ļoti laimīgi, ka mums šī sadarbība izdevās. Cikls "Vasaras vakara kamermūzika" norisinās jau otro gadu, un jau pagājušogad sapratām, ka šī ideja ir ārkārtīgi kvalitatīva un noderīga gan pašam orķestrim, un arī publikas silti sagaidīta. Pērn bija divi koncerti Dzintaru koncertzālē, bet šogad šis apjoms jau bija dubultojies. Turklāt "Zuzeum" centrā pat nebija jāsūdzas par publikas trūkumu – lai gan telpas, protams, nav tik lielas. Koncerti bija ļoti labi apmeklēti visus četrus vakarus pēc kārtas, turklāt viesos mums bija arī mākslas zinātniece Inga Šteimane, jo vēlējāmies veidot sinerģiju starp mākslu un mūziku – lai nav tikai tā, ka vienkārši esam ielikti citā telpā, bet lai ir pamatojums mūzikai.

Vai publikā bija tieši Sinfonietta Rīga cienītāji, vai tomēr redzējāt arī citas sejas?

Gints Ozoliņš: Citas, citas! To jau uzreiz var redzēt. Arī tad, kad mums bija Krista Auznieka brīnišķīgās kameroperas pirmatskaņojums "Tagadne" "Hanzas peronā"... To jau redzam kaut vai pēc apģērba. Mēs ar Baibu katrā koncertā novērojam publiku. (smejas)

Un kādu publiku gaidāt šovakar?

Gints Ozoliņš: Domāju, tā varētu būt visklasiskākā Sinfonietta Rīga publika, jo, ja ieliekam programmā "Mazo nakts mūziku", tad mums ir tāda publika, ja ir Haidns un otrā Vīnes klasicisma skola, tad visklasiskākā Sinfonietta Rīga publika.

Neskatoties uz jaundarbu?

Gints Ozoliņš: Jā, jo mums ir zinātkāra publika.

Rudens kamermūzikas festivāls, Baiba, ir tavs garabērns jau vairākas sezonas. Kā tu katru gadu izvēlies, ko aicināt? Tur, protams, ir tavi mīluļi, kas atkārtojas?

Baiba Kurpniece: Festivālu veidoju pēc savas gaumes un pēc tā, kas man konkrētajā brīdī šķiet labs, kvalitatīvs un aktuāls. Un, ja tu jautā par atkārtošanos, tad patiešām – jā,

man ir prieks un lepnums paziņot, ka Rudens kamermūzikas festivālu atklās Belcea kvartets. Viņi šajā festivālā būs jau otrreiz, bet es pilnīgi piekrītu kāda kritiķa rakstītājam, ka starp daudziem izciliem pasaules slaveniem stīgu kvartetiem Belcea vienkārši ir pats labākais, un tie nav tikai reklāmiski vārdi.

Jo, ja vienu reizi tu esi piedzīvojis šo mūziķu spēli, ārkārtīgi smalko ansambļa mijiedarbi, ārkārtējo brīvību un fantāzijas bagātību un to, cik viņu rokās mūzika dabiski elpo, saproti, ka to var tikai tādi ļoti, ļoti lieli meistari. Tāpēc es šī kvarteta ierašanos personīgi ļoti, ļoti gaidu.

Un tā vēl ir arī iespēja aizbraukt uz Dzintaru brīnišķīgo Mazo zāli, kur tieši rudenī valda īpaša noskaņa.

Baiba Kurpniece: Es tev pilnīgi piekrītu! Visi pasaules vadošie stīgu kvarteti, kuri šī festivāla ietvaros kāpuši uz Dzintaru koncertzāles skatuves, to vienmēr ir atzīmējuši – ka šī vieta ir īpaša kamermūzikai, un arī tad, kad uzrunāju Belcea kvartetu, viņu pirmā reakcija bija – jā, mēs gribam atgriezties Dzintaros, kur mums ļoti patika – tur tā skaistā vieta, koncertzāle, kas ir pavisam pie jūras.

Līdz 3. oktobrim vēl tikai drusku jāpagaida. Un tad jau pieminētā Vineta Sareika un Amandīne Savarī. Vineta droši vien atbrauks ar savu mazo meitiņu Mirjamu, kura nupat tikai nākusi pasaulē?

Baiba Kurpniece: Jā, tieši tā,

Vineta šoreiz būs ar visu ģimeni un ar savu mīļo mazulīti. Protams, visas viņas galvenās rūpes tagad veltītas meitiņai, bet vijole nav nolikta malā – kopā ar ilggadējo sadarbības partneri Amandīni Savarī Vineta uzstāsies Mocarta sonāšu programmā, turklāt šis koncerts vienlaikus būs arī kompaktdiska prezentācija.

Tas iznāca pirms gada, un par to jau runāts arī “Klasikas” vilnī, bet nu beidzot pienācis brīdis, lai to piedzīvotu dzīvē. Kā Vineta saka – Mocarts ir katra mūziķa vizītkarte. Tā ir profesionalitātes mēraukla. Manuprāt, Mocarts mums visiem šajā laikā vajadzīgs vairāk nekā jebkad – kā svaiga gaisa malks ar savu tīro dvēseli, dzirkstīgumu, enerģiju. Tas būs ļoti īpašs koncerts Mazajā ģildē.

Vinetas koncerts ir 6. oktobrī - tas jau notiek Mazajā ģildē Rīgā, un tad atkal Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros jūs dodaties uz "Zuzeum" kopā ar Latvijas Radio kori un Reini Zariņu.

Baiba Kurpniece: Tas ir Sigvarda Kļavas izlolots projekts, kura centrālā ass būs Jāņa Ivanova Vokalīzes. Mūzika, kas ar savu apcerīgo noskaņu ļoti piestāv rudenim. Kaut vai tikai daži nosaukumi: "Rudens dziesma", "Lietainā diena", "Migla", "Gājputni". Projekts top sadarbībā ar mākslas centru "Zuzeum", un tas tiek radīts speciāli šai telpai. Varētu teikt tā, ka mirklīgās skaņu gleznas saspēlēsies ar mākslas centra "Zuzeum" ekspozīciju, un te ir atbilde, kāpēc Sigvards Kļava šim projektam ir devis žanrisku apzīmējumu "koncertizstāde". Savā ziņā izstāde izstādē. Tātad Latvijas Radio koris ar Jāņa Ivanova Vokalīzēm un Reinis Zariņš ar Imanta Zemzara klavierminiatūrām.

Visu vēl papildinās gaismu partitūra, kas tiks veidota saskaņā ar Jāņa Ivanova skaņu krāsu metiem, jo, kā zināms, Ivanovs mūziku izjuta krāsās un katrai skaņai viņam atbilda sava krāsa. Piemēram, skaņu "solbemol" viņš sajuta kā samtaini zaļu. Un te ir atbilde, kāpēc koncertizstādes nosaukums ir "Samtaini zaļš".

Tas ir ļoti intriģējoši, jo katram jau krāsu izjūta var būt ļoti atšķirīga, bet vienmēr ir interesanti salīdzināt. Starp citu, Ivanova Vokalīzes kopš Kokara laikiem un kora "Ave Sol", kad tā mums bija gandrīz vai dienišķā barība, nemaz tik bieži neskan. 

Baiba Kurpniece: Lūk, lūk, un Sigvards Kļava to atkal ir pacēlis. Vispirms būs koncerts un pēc tam ir plāns, ka to ierakstīs kompaktdiskā.

Ļoti skaista dāvana klausītājiem 7. un 8. oktobrī. Un tad ir noslēgums ar Haidna uvertīru un Šūberta Ceturto simfoniju. Tas ir 9. oktobris, Rudens kamermūzikas festivāla noslēgums.

Baiba Kurpniece: Sinfonietta Rīga, Lielā ģilde, un kā jau teicu, šajā koncertā mūsu viesis būs Florians Donderers, Pāvo Jervi vadītā Deutsche Kammerphilharmonie Bremen koncertmeistars un Signum kvarteta pirmā vijole. Kamermūziķis līdz kaulam! 

Un programmā Haidns, Ferdinands Rīss un Šūberts.

Baiba Kurpniece: Uzmanību gribētu vērst uz Ferdinandu Rīsu, jo ar pārējo tā kā būtu skaidrs. Programmu varētu raksturot kā klasicisma un romantisma garā ar nelielu vētru un dziņu laikmeta sajūtu piejaucējumu.

Bet kas tad ir Ferdinands Rīss? Viņš ir 18./ 19. gadsimta mijas komponists, kurš dzimis Bonnā ietekmīgā mūziķa ģimenē un tad, nonācis Vīnē, kļūst par Ludviga van Bēthovena skolnieku un vēlāk arī par viņa asistentu un draugu.

Viņš raksta ļoti daudz mūzikas. Līdz šai dienai gan ne pārāk daudz no tās ir saglabājies. Vijolkoncerts arī ir viens no tiem opusiem, kuru uzskatīja par zudušu līdz tam brīdim, kamēr tā manuskriptu atrada Berlīnes Nacionālajā bibliotēkā. Šajā mūzikā, protams, arī ir sajūtama Bēthovena gara klātesamība, tur ir arī operiskas sajūtas un, protams, koncertam nepieciešamā virtuozitāte. Tur viss ir ar tādu 18. gadsimta smeķi.

Izklausās vieni vienīgi svētki mūzikā! Bet, Gint, kā jūs vakar apsveicāt orķestra direktori Aneti Toču 40. jubilejā?

Gints Ozoliņš: Tas bija vesels piedzīvojums... Baiba pirms brīža jau stāstīja par peripetijām ar solistu maiņu un ielēkšanu vilcienā. Gribēju uzsvērt, cik tas tomēr ir ārkārtīgi sarežģīts un pat neiespējams darbs, jo šajā "vilcienā" ir uzklāta gulta tieši konkrēta garuma cilvēkam... Proti, viņam jāspēj nospēlēt tieši Bēthovena Pirmais klavierkoncerts, viņam jābūt izcilam pianistam, turklāt viņam jābūt apmēram šajā reģionā un kurš būtu gatavs tā uzreiz ielēkt...

Un tātad. Tikko mūsu brīnišķīgais Behzods ir ieradies pie mums, Spīķeros vienkārši pazūd elektrība - nevaram sākt mēģinājumu! Protams, iespējams, ka Bēthovena laikā to darīja ar svecēm, bet mums nav svečturi salikti... Gaidījām, kamēr atjaunosies elektrība, un šajos apstākļos tad arī smaržoja kliņģeris, cilvēki nāca ar puķēm, un viss notika pustumsā.

Tad, protams, gaisma parādījās, orķestris nospēlēja tušu, bija skūpsti un milzīgi ziedu klēpji - ielikām arī feisbukā bildīti, kurā Anete ar ziediem un krekliņu ar uzrakstu "Bez cīņas nav uzvaras". 

Par skaistiem brīžiem runājot - Baiba, gribētu, lai tu dalies iespaidos, kurus tu piedzīvoji šovasar Zalcburgā. Ko tu piedzīvoji, kas bija tas skaistākais?

Baiba Kurpniece: Tas bija tāds pēdējā brīža lēmums augusta beigās - tā sajūta, ka man ir kaut kur jāaizbrauc, un aizbraukšu uz Zalcburgu! Paņemšu vienu garo nedēļas nogali un to piedzīvošu Zalcburgā.

Jo Zalcburgā šovasar notika viss! Notika ar simtprocentīgu publikas vietu pieejamību - gan ļoti stingri ievērojot epidemioloģiskos noteikumus.

Zalcburga turpināja svinēt savu simtgadi, kas bija jau pagājušajā gadā, jo festivāls ir dibināts 1920. gadā. Un svinēja ar vērienu. Kā allaž, operas, teātra izrādes un koncerti - visa kā bija daudz. Bet, ja tu jautā par maniem spilgtākajiem piedzīvojumiem, protams, gribu izcelt Hektora Berlioza dramatisko leģendu "Fausta pazudināšana" koncertuzvedumu ar "Vīnes filharmoniķiem", Vīnes Valsts operas kora koncertasociācijas kori, Zalcburgas festivāla un teātra bērnu kori un diriģentu Alēnu Altinoglu. 

Šī notikuma galvenā vērtība bija izcilais solistu ansamblis, kuru vidū bija arī mūsu Elīna Garanča Margarētas lomā. Ar savu iznācienu trešajā daļā, ar pašu pirmo skaņu, ar savu balsi, enerģētiku, stāju viņa auditoriju vienkārši paņēma savā varā - Elīna tajā vakarā mirdzēja,

un tas tikai ir pierādījums, ka viņa šobrīd ir savu radošo spēku pilnbriedā, un par to mums visiem prieks un lepnums.