Vasaras sezona klāt un līdz ar to – arī radošās nometnes. Vai sezonai noslēdzoties noslēdzas arī darbu duna? Ko mākslinieki darīs "Satori" radošajā nometnē? Vai mākslinieki maz var atpūsties ar… mākslu? Savas pārdomas par māksliniekiem un atpūtu sniedz studijas viesis – "Satori" redaktors Andreju Vīksna, bet savas pārdomas par māksliniekiem un atpūtu sniedz arī rakstniece Agnese Krivade. Sāciet savu sestdienas rītu ar “Klasiku”!

Anna Marta Burve: Mūsu lielās tēmas šodien ir vasaras nometnes, kas man saistās gan ar atpūtu, gan nogurumu. Atceros, ka bērnībā mana mīļākā pieredze bija Harija Potera nometne, kurā biju vienu gadu. Atceros, ka man nekas nebija jādara, es vienkārši nokļuvu tur, kur man jānokļūst. Bet pēc tam vidusskolas un Mūzikas akadēmijas laikā bija meistarklases, kurās bija jāstrādā, jo mēs komponējām, notis bija jāraksta, un mūziķiem bija jāsastrādājas, bet vienlaikus man bija sajūta, ka tā tomēr ir atpūta. Un nogurums nespēlē nekādu lomu. Kā tu lūkojies uz šo nometņu konceptu? Tas ir tomēr kaut kāds nogurums vai tā tomēr vairāk ir atpūta? 

Pirmkārt, nometnes man šķiet dikti jauka lieta. Brīnišķīgs izgudrojums! Tā ir abas lietas vienlaicīgi  – nogurums ir atpūta. Tā ir taisnība, ka atpūta ir tas, ka tu nomaini savu ikdienas darbu, un tādā ziņā vides pārmaiņa pavisam noteikti ir atpūtinoša. Bet katrā ziņā ir skaidrs, ka nometnēm ir sociālais faktors.

Mani, piemēram, ilgstoša būšana ar citiem cilvēkiem kopā, sarunas – tas viss ir baigi forši, bet pēc kāda brīža tas sāk kļūt ļoti nogurdinoši. Tāpēc man, piemēram, šķiet, ka pēc nometnēm vajadzētu paņemt vēl kādu atpūtas nometni.

"Satori" nometne šogad norisinās augustā, un tēma šajā gadā ir "Ķermenis". Un man likās tik ļoti interesanti, ka filozofijas žurnālā "Tvērums" pavasara laidienā arī bija tēma "ķermenis".

Turklāt nesaistīti!

Bet tā nudien ir ļoti liela sakritība. Ja drīkstu iespraukties. (smejas)

Pamanīju, ka viņiem ir numurs par ķermeni tikai pēc tam, kad mēs paši bijām izsludinājuši nometni... protams, nopirku tp numuru un sāku lasīt. Tad es domāju – ak, nē, tagad cilvēki domās, ka esam nošpikojuši no "Tvēruma".

Bet pēc tam ieraudzīju, ka viņi izsludinājuši tēmu vienam no nākamajiem numuriem, un tā ir "Bauda". Nomierinājos. Jo mūsu treniņnometnes tēma pirms diviem gadiem arī bija "Bauda". (smejas)

Joki ir joki, bet cik ļoti interesanti - reizēm dzīvē sakrīt vienlaicīgi kādas lietas, kas ir aktuālas, pat ja tu tās neesi sarunājis, pat ja tu tās televīzijā neesi redzējis. Kamdēļ tas ķermenis uzpeldējis tieši šogad?

Nav ļoti precīzas atbildes uz to. Ilgi redakcijā domājām, kas varētu tēma; jautāju arī cilvēkiem ārpus redakcijas, un viens no cilvēkiem ārpus redakcijas – dzejniece Agnese Radziņa – ieteica tēmu "Ķermenis". Mums visiem tā patika, un pie tās tad arī palikām.

Ķermenis caur dažādiem feministiskiem diskursiem kļuvis ļoti aktuāls, domājot par iemiesotu pieredzi, domājot par dažādiem saskarsmes veidiem, domājot par traumu, par to, kā tā saglabājas ķermenī un tādā garā. Ir ļoti daudz veidu, kādos tam pieiet un rakt.

Ir gan bagātīgs teorētisks materiāls, gan vienlaikus tā ir arī ļoti personīga un intīma tēma.

Tēma nudien ir ļoti plaša... Vai vari pastāstīt, kāda ir nometnes struktūra? Vai rakstnieki savā nodabā staigās apkārt, meklēs vārdus, rakstīs par ķermeni? Kā jūs organizēsiet šo nometni? 

Ikvienā no pēdējām nometnēm mums ir trīs grupas: katrā no tām ir dalībnieki un ir vadītājs. Arī šogad mums ir tāda pati sistēma. Mums ir dzejas, prozas un esejistikas grupa. Dzejas grupu šogad vada dzejnieks Ivars Šteinbergs, prozas grupu – rakstniece Ieva Melgalve, bet esejistikas grupu – rakstniece un dzejniece Anna Auziņa.

Darbs notiek tā, ka katru dienu no rīta un vakarā ir grupas nodarbība, kurā šie cilvēki pirmajās dienās pilda radošus uzdevumus, kas saistīti ar rakstīšanu un mēģina līdz galam noformulēt sava rakstāmā teksta tēmu. Tad viņi starp nometnes darbnīcām arī strādā pie šī teksta un mēģina to uzrakstīt un pabeigt, un attiecīgi tad, kad ir grupas nodarbība, notiek teksta apspriešana.

Un tas ir tas jaukākais un svarīgākais nometnē – noformulēt, saņemt atgriezenisko saiti un runāt par tekstu ar cilvēkiem, kas arī ir tajā ieinteresēti un iet cauri tām pašām radošā procesa mokām.

Vai jums ir arī kādas robežas? Jo par ķermeni var runāt no fiziskā viedokļa, no emocionālā viedokļa, no metaforiskā, filozofiskā viedokļa. Vai šiem rakstniekiem ir dots kaut kas tāds, ko -hei! šeit gan ir jāapstājas? 

Mēs pasakām – ķermenis. Un dari, ko gribi. Tēma kalpo kā atspēriena punkts, un teksti, kas pēcāk nometnē izaug – tu ne vienmēr vari ļoti konkrēti ieraudzīt to atspēriena punktu, no kā tas sācies. Bet kaut kāds kopums caur to tomēr pārsvarā izveidojas. 

Vai tu sagaidi arī kādus izaicinājumus, ņemot vērā, ka šī tēma ir tik ļoti liela, nozīmīga, bet vienlaikus arī ļoti sensitīva? Īpaši mūsdienās, kad beidzot runājam par ķermeni un par to, cik ļoti dažādi tie var būt. Aī par visiem traucējumiem un grūtībām, kam daudzi cilvēki iet cauri. Vai tu sagaidi arī izaicinājumus?

Varētu būt sarežģīti cilvēkiem tikt vaļā no pašcenzūras. Jo

ķermenis ir tēma, kas pieprasa atklātību. Runājot par ķermeni, tu nereti esi ievainojams, tāpēc tas varētu būt psiholoģiski vai emocionāli sarežģīti.

Bet vienlaikus nometnē parasti izveidojas tāds drošs burbulis, un tur cilvēkiem pārsvarā izdodas arī ar vadītāju palīdzību atbrīvoties. Un dažkārt tie teksti, kas nometnē rakstīti, pat ir tādi, kur cilvēki saka, ka – jā, tas ir foršs teksts, bet  ar savu vārdu es to nepublicēšanu... Tad tas tālāk tiek publicēts ar pseidonīmu.

Vairāk – audioierakstā.