2. martā Dailes teātra vadību no līdzšinējā teātra direktora Andra Vītola pārņems Juris Žagars, Dailes teātra aktieris jau 25 gadus un koncertzāles "Cēsis" un Cēsu Mākslas festivāla direktors. Dailes teātra māksliniecisko vadību Žagars uzticējis režisoram Viesturam Kairišam, kurš kļūs par teātra radošo direktoru.

Ar Juri Žagaru atjaunotajā Latvijas Radio 3 "Klasika" studijā tikās Gunda Vaivode un Orests Silabriedis. Fragments no sarunas:

13 kandidātu vidū biji pats spēcīgākais. Kā Tu domā – ar ko?

Man bija diezgan "negodīgs" handikaps, jo es ļoti labi zināju teātra iekšieni un vienlaikus man bija pieredze kultūras menedžmenta laukā.

Arī tas, ka uzaicināji režisoru Viesturu Kairišu. Jūs abi esat liela vēriena cilvēki.

Jā, uzreiz sapratu, ka kandidēšu kopā ar radošo direktoru, jo mums ir trīs zāles, 40 aktieri… Viesturs ir vienīgais režisors, kam esmu sūtījis īsziņu – tu esi ģēnijs! Tas bija pēc Vāgnera „Zigfrīda”.  Viesturs ir stiprs  cilvēks, mēs esam divi tādi kā „bizoni”.

Kas notiks, kad saplēsīsities?

Būs interesanti. Bet viņš saprot manu varu un spēku, es saprotu viņējo. Šie abi spēki ir loģiskā paritātē. Strādājot kopā jau otro nedēļu un veidojot repertuāru, man ir ļoti laba sajūta. Mums nav jābūt draugiem.

Cik ātri viņš piekrita būt atbildīgs arī par finansiālo situāciju, jo tas nozīmē, ka sapņi būs jāiegrožo.

Tas bija mans pirmo piecu minūšu piedāvājums un tā bija viņa pirmo sešu minūšu piekrišana. Man patīk viņa koncepts: ir laiks būt pieaugušam. Viena lieta, kad tev iedod naudu un Nacionālajā teātrī atļauj paspēlēties ar "Salomi", otra lieta, kad pasaka – tev jādara tā, lai uz izrādēm nāk cilvēki. Teātris ir atšķirīgs no tā, kas notiek akadēmiskās mūzikas jomā, arī Operā. Teātrī kritērijs, ka kāds tevi skatās, ir ļoti svarīgs, jo produkcija tiek radīta konkrēti šim brīdim un skatītājam, kas ienāks zālē. Ne vienmēr tad, kad ir skatītāji, viss ir izdarīts pareizi, bet, tad, kad viņu nav, pilnīgi noteikti kaut kas ir izdarīts nepareizi.

Savu skatītāju izvērtē analītiski vai vienkārši sajūti – viņš ir tāds un tāds?

Man reizēm vairāk patīk vērot to, kas ir nevis uz skatuves, bet publikā. Kā cilvēki ģērbti, kāda vecuma kategorija, cik dārgas biļetes viņi pērk, kas viņiem patīk, kad paliek garlaicīgi. Man prieks, ka Dailes teātra publika ir jaunāka nekā es domāju. Paldies Džilindžeram, kas teātrī ievilka tos cilvēkus, kas pirms tam vispār nenāca.