"Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine").
Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs?
Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā.
Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk.
Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē.
Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju.
Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi.
To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir?
Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz?
Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību.
Vairāk – ierakstā.
***
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X