"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte.

Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju. 

Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana?

Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli...

Bet ar ko sāksiet šo gadu?

Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks

Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi.

Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes.

Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā.

(..)

Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam.

Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā. 

Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla...

(..)

Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar.

Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem... 

Tas bija varens laiks!

Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.)

Vairāk un plašāk – audioierakstā!