"Atsperes" viesis šoreiz ir aktieris un literāts Ēriks Vilsons, kurš tieši šodien, 3. decembrī, ir arī viens no šī gada Prozas lasījumu dalībniekiem. Runājam par aktiera un literāta apvienošanos vienā personā, par literāro interešu aizsākumiem un turpinājumu, kas apstirpināts ar maģistra grādu, par monoizrādēm, kas tiek spēlētas Latvijas skolās, par skatuves vilkmi un mūzikas mīlestību...

Liene Jakovļeva: Kad pirms laiciņa tevi aicināju uz sarunu un tu laipni atsaucies, mēs mēģinājām noformulēt, kā tevi varētu pieteikt. Un tad tu man īsziņā atsūtīji šādus vārdus: "Esmu literatūrā iestidzis aktieris". Tas ir raksturojums, ko mēs šodien arī atšifrēsim un pavirpināsim, jo tu patiesi esi cilvēs, kurš kultūrā, mūzikā un teātrī dara daudzas un dažādas lietas. Arī šodien tevi esam pārtvēruši pusceļā uz Ogri, jo tūdaļ sāksies Prozas lasījumi. Tajos tu uzstāsies kā literāts. 

Jā, man laimējās! Šoreiz mani uzaicināja uz Ogres bibliotēku, un [es piekritu]: pirmkārt, gribēju aplūkot jauno ēku, kas ir ļoti iespaidīga - tikusi arī jau apbalvota, un man būs tas gods šeit piedalīties.

Vai šorīt jau mēroji ceļu no Liepājas, jo esi taču liepājnieks?

Nē, ceļu mēroju jau vakar un nakšņoju Rīgā: Dailes teātrī noskatījos "Rotkho". 

Kurai pusei tu piederi? Jo šai izrādei ir gan piekritēji, gan arī tie, kas diezgan piesardzīgi uz to skatās.

Es redzēju tos piesardzīgos arī, bet viņi bija mazumā.

Arī man skatoties bija visādas pārdomas. Pirmkārt, kas tas ir, kur esmu nokļuvis (smejas). Jo pēkšņi skatoties tevi pārņem sajūta, ka tu pats arī esi tajā murskulī iekšā. Tā eksistenciālā, neobligātā dzīve un tas murskulis, kurā mēs visi atrodamies - tu pēkšņi sāc identificēties... Ļoti, ļoti savādas sajūtas - tāds līdzpārdzīvojums. Un aktieru tuvplāni...

Mans kolēģis Bartkevičs, Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa - tas liekas tik tuvu. Un tajā pašā laikā domāju - kā tas būtu, ja arī es tur būtu, kā es to spēlētu? Sagribas spēlēt teātri tādā milzīgā mērogā.

Jā, uz lielākās Latvijas skatuves... Bet Prozas lasījumi, kurp tev šodien jādodas. Lasīju, ka nesen Prozas lasījumi notika arī Ventspilī, un tur tieši liepājnieki esot guvuši visas balvas - arī tev kāda tikusi.

Jā, man laimējās! (smejas) Ilgu laiku uz Prozas lasījumiem nebiju bijis, biju jau it kā nolēmis - ko nu es tur iešu vairs, tāpat vien pačibināšos.

Bet tad bibliotēkas vadītāja, kuru satiku Dzejas dienās, vaicāja - nu, vai tad jūs šogad nepiedalīsieties? Teicu - nē, nē, šogad nē. Bet tad, aizgājis mājās, izpļāpājos savam dēlam: prasīju - dēls, kā tu domā, varbūt man tiešām aiziet? Un viņš teica - obligāti tev vajag piedalīties! Un sieva Ivonda arī uzreiz - kāpēc turi sveci zem pūra?

Tu neturi gan sveci zem pūra! Jo tepat studijā mums ir tavs romāns Me & Mo. Aizraujošs un labi novērtēts. Un līdzi esi paņēmis arī savu pirmo dzejoļu krājumiņu "Pulkveža rudens". Vai vari pastāstīt, kā aktieris kļūst par literātu? Tas bija kāds brīdis, ceļš vai process? 

Pirmos dzejoļus uzrakstīju tad, kad biju iemīlējies. Liekas, tie aizgājuši zudībā. Tas bija piecpadsmit, sešpadsmit gadu vecumā.

Bet tā īsti ar dzeju aizrāvāmies abi ar kolēģi Juri Rijnieku, ar kuru garlaicīgākās stundās apmainījāmies ar dialogiem dzejā. (smejas)

Mēs it kā visu cītīgi pierakstījām, salocījām lapiņas, padevām - nu, to parasto spēli: ka uzraksta vienu rindiņu, aizloka un tad rediģē. Tad vēl visādas parodijas, dziesmu vārdi - nevis tulkojām, bet lokalizējām. Noderēja teātra izrādēs, tā saucamajos "kāpostniekos". Tā mūs dzeja ievilka iekšā. Apmainījāmies ar dzejas rindām, rakstījām viens otram vēstules...

Kad pie Krodera iestudēju Armāna Divāla lomu "Kamēliju dāmā", Juris man atrakstīja atklātnīti - sak, "jau nedēļa ir pagājusi, kopš tevis nav pie mana sāna, bet kaut kur dziļi iekšā smeldz man atmiņas no tevis un Divāla". (smejas) 

Šogad jūsu kursam jubileja - līdz ar tevi un Juri Rijnieku to beidza arī Juris Lisners, Jānis Reinis, Dainis Porgants, Ināra Slucka, Dace Bonāte, Vizma Kvēpa...

... un vēl Dzintars Belogrudovs, Ivars Sietiņš. Un mēs arī satikāmies - pie Jura Rijnieka laukos! Edmunds Freibergs arī bija atbraucis, un bija ļoti, ļoti jauki. Es vēl nospēlēju savu monoizrādi "Pazudušais dēls"...

Bet literatūra tavā dzīvē apstiprināta arī ar nopietnām studijām Liepājas Universitātē.

Kad beidzu ikdienas gaitas teātrī, kādu laiku kaut kas bija nepiepildīts, tāpēc realizēju sapni, ko jau sen gribēju: man bija vēlēšanās kaut ko darīt ar savām literatūras studijām, jo pirms tam biju pamācījies arī mazliet Rīgā - kopā ar Māri Bērziņu apmeklējam kursus. 

Bet Liepājā tev ir maģistra grāds!

Jā, aizgāju uz Liepāju un mani nez kāpēc arī pieņēma, kaut gan, atklāti sakot, es jau lāgā nemācījos: mācījos tikai to, kas man patika, un tādējādi sagādāju galvassāpes saviem skolotājiem. Bet esmu viņiem ļoti pateicīgs! 

Kas bija tavi skolotāji? 

Pirmā, kura mani pamudināja rakstīt, ir redaktore Gundega Blumberga. Viņu es joprojām saucu par skolotāju, un tad viņa man saka - "es tev tūlīt metīšu ar kaut ko"! (smejas) Protams, arī Zanda Gūtmane, Linda Zulmane, Anda Kuduma.

Cik daudz vispār var iemācīt rakstīt? Ko var iemācīt literatūras studijā?

Nu, nevar jau iemācīt... Var tikai pamudināt, palīdzēt. Tas arī man deva tādu impulsu, ka pandēmijas laikā ļoti daudz klausījos lekcijas, bet arī tās jau nevar [palīdzēt]. Ir vienkārši jāraksta.

Jāraksta un droši vien arī jālasa.

Protams, arī jālasa, bet lasīšana jau man vienmēr bijusi tāda aizraušanās. Ne vienmēr gan tai iznāk laika, īpaši, ja ar izrādēm jābraukā apkārt.

Bet īstenībā vislabāk man patīk rediģēt pašam sevi. Tāda tīrīšana... Lai arī pēc tam varu burtiski sajukt prātā - jo saprotu, ka tas nekur neder un varu nolikt malā.

Pagājušajā gadā iznāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Pulkveža rudens". Tu pats ar ironiju vai mazu smaidu esi šos dzejoļus nosaucis par dzejuļiem vai pantiem. Pieticības dēļ?

Nē, es tos vienkārši tā saucu, jo nekad neesmu sevišķi nopietni uztvēris to, ka es "pantoju". Varbūt tas ir no mammas, kura arī rakstīja dzeju, bet viņa nekad sevišķi nopietni to neuztvēra. Arī mans krusttēvs Severīns Vilsons rakstīja dzeju. Bet viņi "pantoja": viens otru, atceros, dzimšanas dienā apsveica ar visādiem muļķīgiem pantiņiem. Tādas blēņas. (smejas). Tāpēc varbūt arī man tā attieksme tāda palikusi. Kaut gan, protams, ir arī kas nopietns sirdī iekritis - to redzu, tagad pārlasot. 

Ērik, vai tu atminies savu bērnību? Tā nebija Latvijā, tu esi dzimis tālu, tālu projām.

Jā, tās atmiņas man ir tik ļoti, ļoti miglainas, ka es pat īsti nevaru pateikt, vai tikai es to neesmu nosapņojis. Brīžiem man tā šķiet - līdz tam mirklim, kamēr nebiju aizbraucis uz Magadanu. (..) Uz Latviju atbraucām 1959. gadā, man bija apmēram pusotrs gadiņš.

Bet jūs abi ar brāli Mārtiņu uz Magadanu aizbraucāt.

Aizbraucām ar Sibīrijas bērnu grupu Dzintras Gekas vadībā - tieīs pateicoties viņai, mēs piedalījāmies: uzaicināja mani, un arī mana sieva tika paņemta līdzi - par laimi, trāpījās viena brīva vieta. Pēc tam Ivonda teica - tagad es saprotu, kāpēc jūs abi ar brāli esat tieši tādi. Tur ir kaut kāds skarbums. Arī mamma saka - kaut kādu iedzimtības devu es tomēr esmu saņēmis.

Kaut kas tur ir ar to skarbumu. Sākumā man to bija ļoti grūti pieņemt - skatījos uz sopku, tādu pundurpriedītēm apaugušu kalnu, skatījos uz jūru, un likās - tā kā ir, tā kā nav atmiņā... Man bija ļoti būtiski atrast dzemdību namu, kurā esmu dzimis. Kad to ieraudzīju... Gan raudāju, gan smējos. 

Tu esi arī iestudējis monoizrādi "Mana Magadana". Tas ir tavs vai tavu vecāku atmiņu stāsts? 

Tas ir vairāk mans skatījums. Māte nekad negribēja runāt par šo laiku. Viņa nekad neko nestāstīja... Kad atgriezos no Magadanas, prasīju, vai viņa arī negribētu tur atgriezties, un viņa teica - padomās. Un tajā acumirklī, kad viņa "padomāja", es visu sapratu... Bet es ierakstīju viņas balsi, mūsu sarunas. Tās bieži vien bija ļoti, ļoti ilgas, jo mamma negribēja par tādām lietām runāt. Bet tad viņa pamazām pierada un ieguvu ļoti, ļoti daudz informācijas.

Vairāk - ierakstā.