13. janvārī Latvijas Nacionālajā operā jauniestudējumu piedzīvos Jāņa Kalniņa opera „Hamlets”, kas dzimusi vienā gadā ar Brīvības pieminekli. Par abu mākslas darbu izgaismošanu jau tagad prieks. Ko šodien visvairāk novērtējam Kalniņa mūzikā, kā top spēka un maiguma drāma, kuras centrā ir sirdsapziņas tēma, kādas vizuālas un jēdzieniskas zīmes pavadīs atkusni un vai kaprači leks bedrē  - par to Gundas Vaivodes sarunā ar režisori Kristīnu Vusu, kura Latvijā iestudē jau desmito skatuves darbu, bet Berlīnē, Minhenē un citviet ir pazīstama kā veiksmīga operu režisore arī pilsētvidē.

Kristīna Vuss: „Opera „Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā.

Laiks ne gluži tādā mērogā izgāzies no eņģēm, kā tika teikts par karaļvalsti Dāniju. Pēkšņi rodas laika tunelis, kas savieno dažādo gadsimtu mirkļus: 16. gs. (drāma) – 1935. gads (opera) – 21. gs.(gleznas).

Desmit ainās ar ļoti dažāda garuma starpspēlēm uzmanības centrā ir sirdsapziņas tēma, kas balansē uz Lielās skatuves ripas. Šekspīrs šo tēmu personificē vismaz 20 dažādos tēlos, komponists Kalniņš iztiek ar mazāk personāžiem. Gribas to visu pastāstīt baltā krāsā, ledus atkušņa situācijā.”