Realitātes pārbaude. Intervija ar komponistu un mūzikas žurnālistu Edgaru Raginski

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit.

Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās?

Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē. 

Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē?

Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies.

Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī?

Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..)

Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..)

Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā.

Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart.

Bet savā mūzikā esi romantiķis...

Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem.

Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga.

Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies.

Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen. 

(..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē. 

Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām. 

Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..) 

Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus?

Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana. 

Kur tā notiks? 

Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs. 

Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam.

Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini! 

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.