Apgādā "Zelta grauds" klajā nācis rakstu krājums "Ziedoni (no jauna) skaitīt", kura idejas, sakārtojuma un fotoattēlu atlases autors ir publicists Arnis Šablovskis. Grāmatā atklātas mazāk zināmas Imanta Ziedoņa personības un darbības šķautnes, apkopotas intervijas ar vairāk nekā 30 viņa laikabiedriem, kā arī iekļautas sarunas ar pašu dzejnieku par garīgajiem meklējumiem.

Sestdienas rīta programmā "Atspere" ar Arni Šablovski tikās Inta Zēgnere.

Arnis Šablovskis: Laikā, kurā mēs dzīvojam, Ziedoņa atklātais, izdarītais, apliecinātais mums atkal ir ļoti svarīgs, jo laiks mums liek nostiprināt savu mugurkaulu, vispirms garīgo, un nostiprināt nācijas pamatvērtības, tādēļ bija pienācis laiks to vēlreiz apliecināt. Šajā gadījumā

apliecinājums notiek ar dažādiem cilvēkiem, kas ar viņu ir kopā strādājuši, darbojušies, domājuši un meklējuši šī garīgā mugurkaula pamatus.

Vari nosaukt dažus no cilvēkiem, ar kuriem esi ticies un kuri savukārt ir tikušies ar Imantu Ziedoni, un ne tikai tikušies, bet arī bijuši ļoti tuvu klāt?

Grāmata sākas ar Ivetas Šimkus eseju par Imantu un viņa māsu Anitu Bumburi, mēs kopā braucām ciemos uz Ragaciemu. Man īpaši mīļas ir sarunas ar Vili Vītolu un Baņutu Rubess, kas rāda Imanta ietekmi caur daiļradi jau 70. gados. Man personīgi ļoti svarīgas bija liecības par Imanta viesošanos Talsu luterāņu baznīcā, kur viņš, tiekoties ar baznīcēniem, Māra Ludviga mudināts, ļoti atvērās un bija ļoti personisks, un viņa skaitīšanā, kas parādās slavenajā dzejoļu apkopojumā “Es skaitīju un nonācu pie Viena”, var nojaust viņa dziļākos motīvus, iekšējās cīņas, viņa dvēseles dzīvi. Tas ir liels ieguvums tiem, kas vēlas uzzināt Imanta skaitīšanas stratēģiju un taktiku. Grāmatā tā parādās divos tekstos, kas līdz šim bija publicēti Talsu luterāņu baznīcas žurnālā “Pilsēta kalnā”. Paldies mācītājam Mārim Ludvigam un “Svētdienas rīta” redaktorei Ingai Rečai, kas palīdzēja šo atrast.

Es teiktu, ka tas joprojām ir neiepazītais Ziedonis, lai arī divas reizes pēdējā laikā ir iznācis viņa garīgo dzejoļu krājums “Es skaitīju un nonācu pie Viena”, un tas vairs nav dabūjams. Gribētos, lai vēlreiz tas tiktu izdots.

Sveiciens Žanetei Grendei - es viņai rosināju izdot otro izdevumu, varbūt ir pienācis laiks trešajam.

Šajā krājumā ir kaut kas tāds, kas var stiprināt mūs visus - tos, kas jau ir kādā sakarā ar kristietību vai garīgiem meklējumiem, un tos, kas vēl ir ceļā. Manuprāt, Imants atrod to lielo baznīcu, kurā mums visiem ir vieta.

Pēc viņa atklājuma, un man arī ir tādas aizdomas, Kristus ir latvietis, vismaz latviešiem viņš noteikti ir latvietis. Viņš ir tas, kas stiprina latviešu pamatvērtības. Mums atkal ir vajadzība pēc šīs īstās, visdziļākās vienotības, un domāju, ka caur Imantu mēs vismaz kādu daļu no tā varam atrast.

Nupat izdotajā krājumā ir viņa paša lūgšana, kas rakstīta 1994. gadā: “Es pateicos tiem cilvēkiem, kuros Tu sevi esi man parādījis. Viņi ar Tevi ir nākuši man klāt. Kungs, palīdzi man allaž pazīt cilvēkus, ar kuriem Tu nāc! Palīdzi man ieraudzīt pilnību lietās, Tavu spēku just vārdos un skaistumu gaismās un vējos! Palīdzi visiem, kas Tevi grib ieraudzīt! Palīdzi mums, es lūdzos.”

Āmen. Šis sasaucas ar vienas no Ziedoņa garīgo meklējumu un atradumu cienītājām - Lidijas Lasmanes, kurai šogad svinējām simtgadi - sacīto, ka īsti Dievs parādās draugos. Varbūt vārdu “draugi” mēs arī varam rakstīt ar lielo butu, jo šos draugus un ceļabiedrus Dievs mums dod.

Lidija saka, ka tas ir personiskais veids, kā Dievs parādās - šajos draugos, ceļabiedros. Dažkārt arī nejauši sastaptajos ceļabiedros, kurus Imants ar “Kurzemīti” un tā tālāk apzināti meklēja.

Priekš viņa vārdam “providence” bija liela nozīme. Kad tu atļaujies iet tautā, iet Latvijā, ar tevi sāk notikt mistērija, un, ja tu tam ļaujies, tad notiek tas skaistums, kādu mēs daļēji ieraudzījām vēl tumšajos 70. gados “Kurzemītē”, ka vienas grāmatas vākos var sastapties arī dažādu laiku cilvēki. Tas ir viņa apliecinājums, ka tauta ir gudra, bet, lai tiktu pie gudrās tautas, ir pie viņas jāiet ar tīriem motīviem. Man liekas, šis ir laiks, kad iztrūkst šo tīro motīvu. Ja mēs gribam Latviju atjaunot, jebkurā vietā, kur jūs esat, ejiet ar tīriem motīviem, tad jums tiks dotas šīs dāvanas.

Providence attiecas ne tikai uz to, ko tu minēji par sarunu ar Vītola kungu, bet providence ir arī par garīgajiem ceļiem, kurus viņš nevarēja zināt, bet kaut kādā nesaprotamā veidā apjauta.

Nē, ļoti saprotamā.

Ziedonim bija divas lietas - Dieva dotais talants un patiesums, klauvēšana pie garīgajām durvīm visos viņa posmos.

Protams, dziļajā padomju laikā mēs visi, arī es, nespējām ieraudzīt, ka ir baznīca, kaut baznīcas ēkas bija. Mēs ietekmējāmies no Austrumu mācībām. Viņam Bhagavad Gita bija ļoti svarīgs teksts, tāpat kā man, ar kuru es atklāju, ka pasaulei ir garīgi pirmsākumi. Ļoti svarīgs viņam ir latviešu tautasdziesmu posms. Mēs tagad esam mirkli pirms Krišjāņa Barona 190. dzimšanas dienas 31. oktobrī, bet ir skaistas bildes, kā 1985. gadā Ziedonis referē citā Krišjāņa Barona jubilejā. Viņa skaitīšana nenozīmēja iepriekšējo atklājumu noliegumu, bet piepildījumu. Tādā nozīmē viņa Kristus ir ļoti līdzīgs Aleksandra Meņa Kristum. Viņiem abiem Kristus ir piepildījums cilvēces visdziļākajām ilgām. Kristus viņiem atklāj pienākumu pret savu tautu, savu valodu, un tādā nozīmē mums Latvijā šāds Kristus ir jāatklāj - Kristus, kurš ne tikai liek mīlēt savu tēvzemi, bet arī aktīvi darboties tās labā.

Plašāk - audioierakstā.