Sestdienas rīta kafiju "Klasikā" malkojam kopā ar čellisti Kristīni Blaumani - atsperoties no koncerta Lielajā ģildē, pieskaramies arī Londonas kultūras dzīvei, kuru Kristīne piedzīvo ik dienu, muzicējot Londonas filharmoniskajā orķestrī. 

Inga Saksone: Ar ko Londonas naktis atšķiras no citu pilsētu naktīm?

Kā jebkuras lielas pilsētas naktis, arī Londonas naktis nav tik mierīgas un klusas, kādas tās varētu būt Rīgā, Liepāja vai Jelgavā. Bet tās arī nav tādas kā Ņujorkā, kas nekad neguļ. Londona ir konservatīvāka. Bet lielā pilsētā naktīs ir dzīvība – tā nekad neiet nakts dusā, kā mēs to saprotam. 

Tikko, "Klasikā" klausoties a cappella mūziku, tu atzinies, ka saskanīgas cilvēka balsis tev šķiet augstākā no mākslām.

Kā cilvēks, kurš pats savulaik dziedājis korī un mazliet arī mācījies dziedāšanu, es to vienkārši apbrīnoju – kā var iestrādāt balsī intonāciju, balansu starp balsīm. Klausoties a cappella, man tas liekas tik sarežģīti! Cik daudz darba jāiegulda, lai šīs balsis izlīdzinātu, lai elpas būtu kā viena, bet galvenais – tā intonācija... 

Droši vien tāpēc, ka bērnībā balsis tev skanēja apkārt – esi dzimusi operdziedātāju ģimenē.

Protams! Pati arī mazliet mācījos.

Bet viena lieta – klausīties: mēs visi, sēžot dīvānā, ļoti labi varam pateikt, kā vajag. Bet to, cik tas ir sarežģīti, cik daudz darba jāiegulda…

Balss ir dabisks instruments, kuru mēs neredzam – to varam kontrolēt tikai ar sajūtām – tur nevar kā ar čellu: te steķītis atlīmējies, te stīgas, te vēl kaut kas. Balss ir tāda mistika. 

Vai pēc perioda, kad pieredzēti koncerti bez klausītājiem, orķestra spēlē ir kaut kas mainījies? Vai orķestris ir citāds, kad nav klausītāju? Varbūt jums jāsadarbojas vairāk vienam ar otru, lai gūtu pretreakciju?

Protams,

kad mēs atkal atguvām mūsu klausītājus, ļoti sajutām, cik viņu ļoti pietrūka.

Orķestrim uzstājoties digitālajās platformās, ņemot vērā, ka pat samazinātā sastāvā uz skatuves esam četrdesmit, piecdesmit cilvēku, mēs viens otram esam klausītāji, jo orķestrī jau arī ir solo momenti, kad ir sevišķi svarīgi mirkļi dažādām instrumentu grupām. Tad mēs viens otru klausāmies. Arī es, spēlējot kādu solo epizodi orķestrī, apzinos, ka tajā mirklī manī klausās kolēģi. Tādā veidā arī kultivējam koncertu atmosfēru, jo tas ir pats svarīgākais – koncertā jābūt kaut kādam notikumam.

Iedomājos, cik grūti ir solistam, kuram vienkārši jānostājas kameras priekšā, tad to ieslēdz, piespiež podziņu, un lūdzu – uzbur brīnumu!

Tas, kāpēc mums klausītājs ir vajadzīgs, ir tieši šī enerģijas apmaiņa. Ka saproti: šajā mirklī tu dod, ceri un jūti, ka tas tiešām aiziet klausītājiem. Ka viņš sajūt vēsti, ko tu nodod, un tad šī enerģija nāk atpakaļ.

Ne reizi vien esi teikusi, ka Itālija ir viena no tavām mīļākajām zemēm. Kura tieši ir tās pilsēta, kurā ik pa laikam gribi atgriezties?

Noteikti Roma! Roma man ir vajadzīga kā C vitamīns, kā D vitamīns – kā visnepieciešamākais vitamīns! Roma ir ārpus konkurences.

Bet vispār man Itāliju gribētos iepazīt no A līdz Z. Tas būtu mans sapnis – ja tas izdotos. Tā ir liela, gara valsts, kurā ir tik daudz bagātību.

Ja kāds uz Romu dodas pirmoreiz – ko noteikti tur vajadzētu redzēt?

Tas ir ļoti individuāli. Man pašai šeit ir vairākas mīļākās vietas.

Nevaru iedomāties, ka varētu aizbraukt uz Romu un neieiet Svētā Pētera katedrālē. Esmu tur bijusi neskaitāmas reizes, un katru reizi man aizraujas elpa – to visu redzot.

Un, izejot no katedrāles, ieraudzīt Mikelandželo Pieta – kā tādu emociju, tādu spēku var izveidot no akmens: tas ir kas neaprakstāms! Bet, ja gribas aizbēgt no tūristu pūļiem, kas ir kā neiztrūkstoša blakusparādība, tad Romā tāda ir Villa Borgēze – tas ir milzīgs parks, kurā var pazust. Tur ir galerija, ko apskatīt, ļoti daudz dabas. Daudzi itāļi staigā ar saviem sunīšiem. Oāze pašā pilsētas centrā, kur var paglābties no svelmainā karstuma, kas tur ir vismaz sešus mēnešus gadā.

Roma ir tāda.. Es pati varbūt esmu redzējusi procentus divdesmit no tās, pat ņemot vērā to, ka esmu tur bijusi neskaitāmas reizes. Bezgalīga pilsēta. 

Starp citu, vai Mikloša Rožas opuss vakar Latvijā izskanēja pirmoreiz?

Zinu, ka otrā daļa šad tad tiek spēlēta atsevišķi, ar Kremerata Baltica to spēlēja Gidons Krēmers un Marta Sudraba – neesmu gan pārliecināta, vai viņi to atskaņoja arī Latvijā. Bet šādā versijā [ar lielo simfonisko orķestri] tas noteikti izskanēja pirmoreiz.

Vai atbilde uz piedāvājumu spēlēt šo koncertu bija uzreiz tāda – jā, darām, turklāt abas kopā ar Evu?

Jā, absolūti! Doma mums abām kopā duetā kaut ko nospēlēt kopā ar orķestri bija jau vairākus gadus, Indra Lūkina izteica šādu domu, jo pirms gadiem sešiem jau nospēlējām Šnitkes "Concerto grosso" Nr. 2 kas ir ļoti izvērsts skaņdarbs vijolei un čellam. Protams, ir visiem labi pazīstamais Brāmsa dubultkoncerts, kas ļoti daudz tiek spēlēts, un tā mēs arī kaut kā domājām – būtu kaut kas jāatrod. Un tad nāca šis piedāvājums – diezgan nesen, pandēmijas laikā: vasarā piezvanīja no orķestra un izteica piedāvājumu, un es, protams, piekritu. Atcerējos šī skaņdarba otro daļu, ko savulaik spēlēja Gidons Krēmers ar Martu Sudrabu, un, otrkārt, es esmu pati arī spēlējusi vienu no Mikloša Rožas kamermūzikas skaņdarbiem – stīgu trio. Tā ka es jau zināju, ka mūzika ir tiešām augstvērtīga, laba.

Un ļoti virtuoza – tā vismaz šķiet no malas.

Absolūti! Jāņem vērā, ka viņam kaimiņos Losandželosā dzīvoja divi virtuozi – Jaša Haifecs un Pjatigorskis, kuri ir absolūti nepārspēti 20. gadsimta virtuozi. (..) Laiki tagad ir mainījušies, domāju, ka solistu celšanas dievību kārtā vairs nav. Mēs esam daudz demokrātiskāki. Bet tolaik viņi bija superzvaigznes, bija ego cīņa par to, kurš vairāk izrādīsies. Heifecs est bijis ļoti neapmierināts ar to, kāpēc čells iesācis šo koncertu. (..)

Jums ar Evu gan vairāk raksturīga dombiedrība, ne sāncensība.

Protams…

Mēs viena otru pazīstam no skolas sola, no sešu vai septiņu gadu vecuma, arī kamermūziku esam spēlējušas no ļoti agriem gadiem. Es to arī vakar sajutu – neskatoties uz visiem stresiem, uz skaņdarba nenormālo virtuozitāti un nošu daudzumu – ir sajūta, ka es šo cilvēku zinu,

un, lai kā un kas notiktu, es tiešām saprotu, ka mēs viena otru ļoti labi klausāmies. Arī tas, ka mēs viena otrai mēģinājumu procesā mierīgi varam pateikt, kas nepieciešams, nav jādomā par to, kā to ietērpt skaistos vārdos. Mēs viena pret otru esam ļoti atklātas un godīgas, mums ir viegli.

Daudzu orķestru mūziķi un grupu koncertmeistari regulāri – arī tu – spēlē koncertus un solokoncertus. Vai no Londonas filharmoniskā orķestra vadības puses tas ir tāds kā rosinājums to darīt?

Jā, ik pa laikam ir piedāvājumi – arī pandēmijas laikā man bija tā laime iemācīties jaunu skaņdarbu. Man piedāvāja spēlēt austriešu komponista Tomass Larhera Koncertu čellam ar orķestri "Oroboros", ko iestudēju un nospēlēju – tas bija vēl bez publikas, radio tiešraidē un ar videokamerām. Arī nākošgad man ir divas solouzstāšanās: viens būs jaundarbs, ko rakstījusi britu krievu komponiste Jeļena Langere čellam, orķestrim un korim, bet otrs būs Riharda Štrausa "Dons Kihots", kurā ir ļoti izvērsta čella partija. Solo uzstāšanās ir arī citiem maniem kolēģiem no orķestra. Protams, ka orķestrim ļoti svarīgi ir aicināt izcilus, ļoti pazīstamus, pieprasītus solistus – vijolniekus, pianistus, čellistus, dziedātājus, bet iespējas spēlēt solo tiek dotas arī dažiem no orķestra grupu koncertmeistariem.

No vienas puses, Londonas filharmoniskajam orķestrim ir vairākas rezidences dažādās citās pilsētās. Noteikti ir arī zināms skaits koncertu gadā. Ir festivāli. Ja ir olimpiāde, tad spēlē Londonas filharmoniskais orķestris. Kāda īsti ir Londonas filharmoniskā orķestra vieta pārējo Anglijas orķestru vidū?

Grūti pateikt, jo tā gluži nav, ka tam ir kāda konkrēta vieta. Visi pieci Anglijas lielie profesionālie orķestri – Londonas simfoniskais, Londonas filharmoniskais, Karaliskais filharmoniskais, Filarmonia un BBC simfoniskais orķestris, neskaitot divus operas orķestrus, ir ļoti augsta līmeņa orķestri. Visi pieci tiešām ir ļoti augstā līmenī. Protams, nebūtu ētiski, ja es teiktu, kurš par mūsu orķestri ir labāks vai sliktāks, jo visi ir ļoti augstā līmenī. Bet – pats galvenais, lai tie izdzīvotu – tiem  jāmeklē sava seja.

Mūsu orķestra seja manā izpratnē iekrāsojusies beidzamo četrpadsmit gadu laikā, kad pie galvenā diriģenta pults nāca Vladimirs Jurovskis – viņš ir tāda personība…

Ar tik ļoti augstu intelektu, ar tik ļoti atvērtu prātu jaunām idejām un repertuāram, un tas attiecas ne tikai uz mūsdienu komponistu mūziku – lai  gan tajā viņš arī ir absolūti nepārspēts, bet arī uz ļoti daudziem aizmirstiem skaņdarbiem, piemēram, kaut vai tāds kā Miklošs Roža, kas šobrīd tiek izcelts un putekļi no viņa mūzikas tiek slaucīti: Vladimirs Jurovskis daudz ko mums atklājis no skaņdarbiem, kuri nepelnīti aizmirsti – gan no 20. gadsimta sākuma, gan pat 19. gadsimta. Turklāt viņš programmas plāno ļoti interesanti, nevis vienkārši saliek kā vinegretā. Viņam vienmēr ir kaut kāda koncepcija, ideja, un citreiz viņš ir arī ļoti labs stāstītājs, ja uzskata, ka par skaņdarbiem kaut ko vajadzētu pastāstīt. Viņa runas vienmēr bijušas ļoti spēcīgas. Tāpēc domāju, ka mūsu orķestris šai ziņā ieguvis ļoti konceptuālu vietu Londonas orķestru saimē.

Varētu teikt, ka jūs orķestrī sākāt strādāt vienā laikā – 2007. gadā: tu kā koncertmeistare, viņš kā diriģents. Šobrīd Jurovskis savu darbību orķestrī kā galvenais diriģents ir noslēdzis?

Kā galvenais diriģents viņš savu darbību noslēdzis, bet šobrīd viņam orķestrī ir Goda diriģenta statuss. Katru gadu viņam ir noteiktas programmas, kas ar viņu regulāri tiks spēlētas. Bet vēl pirms Jurovskis kļuva par galveno diriģentu, viņš bija galvenais viesdiriģents – tas nozīmē, ka viņa stāžs ar šo orķestri ir milzīgs. 

"Klasikas" klausītājus 22. februāra vakarā aicināsim klausīties Londonas filharmoniskā orķestra un Vladimira Jurovska koncertu, kas būs 2020.  gada decembra ieskaņojums. Bet pagaidām – jauna sezona un jauns vadītājs. Kā jums veicas šobrīd?

Mēs esam tikai sākuši. Protams, viņam būs diezgan grūti iekāpt lielajos zābakos, kādus radījuši viņa priekšteči. Eds Gārdners ir vairāk pazīstams tieši ar angļu mūziku – mēs jau esam kaut ko spēlējuši no Tipeta – ar to iesākam sezonu. Domāju, ka būs diezgan daudz Britena, un tas ir brīnišķīgi – tā ir absolūti izcila mūzika. Redzēsim, šobrīd vēl pāragri ko teikt.