Vasaras sākums ierasti ir koncertsezonas noslēguma laiks, taču džeza sezona, šķiet, nepārtrūkst ne mirkli.

Gada siltie mēneši ir īstais laiks, kad džezu baudīt ārtelpās, un tādu iespēju šovasar būs daudz, arī festivālā "Rīgas ritmi", kas jūlijā norisināsies jau 23. reizi.

Plašāk par festivālu, kā arī citām džeza aktualitātēm, Latvijas džeza vidi, skanējumu un māksliniekiem sarunājamies ar mūzikas žurnālistu Kasparu Zaviļeiski.

Anete Ašmane-Vilsone: Portālā "Delfi" lasāmas tavas sadarbībā ar festivālu "Rīgas ritmi" veidotās džeza atmiņu klades, ko pagaidām esi veicis ar diviem jaunajiem mūsu džeza mūziķiem – Santu Šilleri un Miķeli Dzenušku. Iedomājos – varbūt tev pašam arī laiks atbildēt uz dažiem no atmiņu klades jautājumiem, jo mums, žurnālistiem, dažreiz ir ļoti viegli uzdot jautājumus un tad gaidīt, ko cilvēki atbild... Tātad šorīt es jautāšu tev: kas tev ir džezs?

Kaspars Zaviļeiskis: Man džezs ir viens no četriem stūrakmeņiem, kā es klausos un mīlu mūziku. Mans lauciņš ir alternatīvās mūzikas novirziens, elektroniskā mūzika, globālā jeb pasaules mūzika un džezs. Tā es to galvā esmu uzbūris, lai gan mūsdienās žanri un stili sajaucas kopā visādos veidos, bet nu – tomēr kaut kāds pamatnodalījums ir.

Un džezs ir brīvība! Man ļoti patīk iet uz tieši uz džeza koncertiem – varbūt pat vairāk, nekā klausīties ierakstus, jo džeza koncertos uz skatuves tu ieraugi to brīnumu, kas notiek tieši šeit, tieši tagad un ir unikāls, jo nekad nebūs tieši tāds pats vēlreiz.

Tu sajūti mākslinieka brīvību, ar cik ļoti profesionālu, bet brīvu atdevi viņi paši savā starpā saspēlējas, un labākie no viņiem saspēlējas arī ar publiku. Tas nenozīmē obligāti likt kaut ko plaukšķināt ritmā vai dziedāt, bet viņi vienkārši pamana, ka ir arī publika – ne tikai notis vai kolēģis uz skatuves. Tā ir brīvība mūzikā.

Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta?

Tieši tas – ka tu sagaidi brīnumu! Tu vienkārši fiziski sajūti mūzikas skaistumu. Piemēram, apmeklējot "Jazz Kaar" festivālu Tallinā, vari klausīties igauņu džezu, kas ir diezgan jauns, mazāk dzirdēts, un viss tev liekas ļoti skaisti, ļoti interesanti.

Un tad uznāk uz skatuves lielie vārdi, un tu tiešām pilnīgi fiziski sajūti, ka tas ir kaut kāds nākamais līmenis un pat nesaproti, kas tas tāds ir. Vienkārši sēdi, brīnies un priecājies.

Tu daudz apmeklē džeza koncertus ne tikai Latvijā, bet arī citviet. Tas brīnums vienmēr piedzimst?

Ne vienmēr. Bet gaidīt jau var! (smejas)

Vai Latvijā ir daudz džeza? 

Man liekas, ka tagad ir.

Pateicoties džeza izglītībai gan Latvijā, gan arī iespējām studēt ārvalstīs, izaugusi vesela paaudze vai nu jau pat divas, kas attīsta mūsu džezu un domāju, ka arvien vairāk veidojas tāds Latvijas džezs.

Ka varbūt ne uzreiz, bet ar laiku varēs pateikt, ka konkrētais ieraksts ir no Latvijas – ka mēs nevis spēlējam tikai amerikāņu standartu stilā vai kaut ko skandināviski avangardējam, bet kaut kā miksējam to visu kopā: kaut ko paņemam no mūsu tautas mūzikas un veidojam savu skaņu, jo džezā ir tā iespēja variēt no A līdz Z: ņemt dažādas ietekmes, ņemt savu pamatkodolu un uz tā būvēt [savu] džezu. 

Nav arī īpaši striktu noteikumu, ko drīkst un ko noteikti nedrīkst.

Jā, jo ir tā brīvība!

Drīkst visu. It īpaši, ja vēl publikai patīk, var iet tālu.

Kur, tavuprāt, dodas džezs? To tu arī jautā jaunajiem mūziķiem.

Džezs ir žanrs, kuram ir visbrīvākās iespējas doties jebkurā virzienā. Jo pamatā jau tā ir improvizācija. Kaut žanra apzīmējums šobrīd kļūst izšķīdis, man liekas, ka tas tomēr ir vajadzīgs, lai apmēram saprastu, kurā virzienā tas notiek. Bet tikpat labi džezs pēc gadiem simt būs kaut kas tāds, ko mēs šodien noteikti nesauktu par džezu...

Vairāk un plašāk – ierakstā.