Operas jaunais vadītājs Sandis Voldiņš: Tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs…

"Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs," smaida Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra jaunais vadītājs SANDIS VOLDIŅŠ, kurš amatā stāsies novembra sākumā.

Gunda Vaivode: Nesen kādā starptautiskā operas platformā bija redzama viena kaismīga dziedātājas atbilde uz jautājumu, vai opera ir šodienai atbilstošs žanrs. Viņa sacīja tā: "Opera ir par mīlu un nāvi, par dzīvi – kas atbilstošāks vēl var būt?!" Ko tu pievienotu par labu šim žanram šodien?

Sandis Voldiņš: Šis jautājums uzdots pēdējos simt, divsimt gadus, un šie pareģojumi par to, ka opera, redziet, ir tāda dekadenta, izmirstoša māksla, vienmēr izrādījušies absolūti nepamatoti.

Mūsdienās opera un arī balets vairs nav dekoratīva māksla – tā ir forma, kā runāt par lielām sabiedrības tēmām un kas ļoti bieži mērķē tieši šādos samezglojumos bez kautrēšanās, kas ļoti bieži arī izraisa diskusijas.

Opera pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā kļuvusi arī izteikti demokrātiska. Ja skatāmies, kas nāk pie mums uz Latvijas Nacionālo operu, tad redzam, ka pie mums nāk visi iespējamie cilvēki, un nav nekāda pamata domāt, ka opera būtu domāta mazam cilvēku lokam vai ierobežotai gaumei. Operas žanrs kļuvis arī izteikti muzikāli daudzveidīgāks. Redzam, kā notiek spēlēšanās ar jaunām formām, ar jaunu mūzikas valodu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Tie ir lielie procesi, ko var pamanīt. Tāpēc opera būs aktuāla atkal un atkal – nākamos simt un divsimt gadus, uzdos tieši šos pašus jautājumus un saņems to pašu atbildi, ka joprojām tā ir dzīva māksla.

Pavasarī piedalījies konkursā uz Operas valdes vadītāja vietu, kuru arī saņēmi. Tas tika paziņots sezonas sākumā. Operā tu jau esi pavadījis piecus gadus: kas bija tava lielākā motivācija – turpināt, turklāt jaunā pakāpē?

Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā droši vien nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs… Tiešām lipīgs. 

Atgādināsim arī, ka pašreizējais Operas vadītājs Egils Siliņš konkursā nepiedalījās. Paskatoties uz šiem pieciem gadiem: tie iezīmēti arī ar pandēmiju, bet visādi citādi – bez skaļiem skandāliem, krīzēm, varbūt arī bez megaspožiem notikumiem. Kā kopumā tu un kolēģi vērtējat šo posmu?

Pandēmijas periods atstāja ļoti smagas sekas, kuras varbūt ārēji nevarēja pamanīt, jo mēs tā ļoti strauji atgriezāmies. Bet pagājušais gads bija pirmais kopš pandēmijas, kad mēs pa īstam varējām strādāt bez ierobežojumiem. Dziļākā traģēdija tā ir māksliniekiem.

Iedomājieties, ko, piemēram, baletdejotājam, kurš spēku pilnbriedā ir salīdzinoši īsu periodu, nozīmē tas, ka viņš divus gadus nevar dejot! Tā bija tā īstā traģēdija visā stāstā.

Ja no pieciem jauniestudējumiem, kas jau tā ir salīdzinoši maz – trīs operas un divi baleti gadā – vēl izņem ārā divus gadus, skaits paliek vēl mazāks. Kopš 2019. gada, kad ienācu Operā, esmu novērojis, ka ļoti spēcīgi augusi solistu trupa: tas, ka gandrīz visas repertuāra izrādes varam nodrošināt ar savu trupu, ir milzīgs sasniegums! Tas, ko šajā laikā vēl esam darījuši: daudz vairāk gājām kopražojumu virzienā, attīstījām kopprodukcijas, kas ir normāla Eiropas prakse, bet droši vien, ka runa ir par balansu, par ko tikām arī kritizēti – par to, ka ir pārāk daudz ārvalstnieku un nav vietējo komandu. Nākotnē jāpievērš lielāka uzmanība šim balansam.

Tāpat esam spējuši pacelt ļoti smagus lielgabarīta iestudējumus: "Donu Karlosu", "Jenūfu", kurai uzbūve jābūvē trīs dienas – neesam baidījušies no lielām formām. Arī tā ir pēdējo piecu gadu iezīme.

Bija taču arī "Carmina Burana". Operas vadītāja krēslā tu sēdīsies novembra sākumā. Vai savu kabinetu pārveidosi? Tāda bijusi iepriekšējo vadītāju tradīcija. 

Jā, es tiešām savu

kabinetu pārveidošu, bet nepāriešu uz lielo valdes priekšsēdētāja kabinetu – palikšu savā stūrītī. Man tas ir ļoti mīļš, un no tā arī paveras brīnišķīgs skats pa logu. 

Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.