"Nu, viss – tagad uz priekšu!" Jubilejas intervija ar horeogrāfu Agri Daņiļeviču

"Guntis Puķītis, Daina Štāle un tautas deju ansamblis "Gundega" – tā laikam ir mana lielākā skola... Tiklīdz biju iestājies Mūzikas akadēmijā, Guntis jau pirmajā mēnesī mani "iejūdza" un lika vadīt treniņstundas klasikā. Un pateica, ka pēc mēneša jābūt gatavai manai pirmajai dejai. Tādā tonusā viņš mani turēja visu laiku, neļaujot atslābt ne brīdi, jo saprata, ka sacerēšanā man kaut kas sanāk. Guntis teica tā: "Nu, viss – tagad uz priekšu!"

Tā savus mācekļa gadus atceras Agris Daņiļevičs – harismātiskais horeogrāfs, deju skolas "Dzirnas" mākslinieciskais vadītājs, arī diplomēts režisors un mazliet arī dzejnieks, kurš savas domas labprāt uzliek arī uz papīra, kaut par dzejnieku pavisam noteikti un kategoriski sevi neuzskata. 26. oktobrī Agrim apritēja sešdesmit. 

Liene Jakovļeva: Ja dzimšanas dienas rakursā skatāmies uz tavu pagātni un bērnību, vai tev bija vispār iespēja nedejot?

Agris Daņiļevičs: Vispār jau esmu darījis to, ko vēlos, un dejot man vienmēr ir gribējies. 

Bet tas, protams, nāk no ģimenes. 

Jā, protams!

Mans tēvs Gerards Daņiļevičs dejoja "Dancī" kopā ar Uldi Šteinu un Imantu Magoni Harija Sūnas virsvadībā, un tādas dejas kā "Audēju deja" un "Ludzas kadriļa" un "Sadancošana Ludzā pie Daugavas" tapa tieši tajā laikā: tētis bija klāt Latvijas skatuviskās dejas klasikas tapšanas brīdī.

Tiešām patika, kā viņi to dejoja.

Bet, piemēram, tāds virziens kā baletskola tavā prātā nebija?

Īsti nē. Tik tālu nemērķēju. Kad biju jau iestājies "kondženē" (Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorija, tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija – red.), mūsu klasikas pedagoģe Anna Baranovska gan tā kā izteica tādu piedāvājumu, bet es tomēr sapratu, ka klasika jāmācās daudz agrāk un daudz vairāk. Biju tikko apburzījies klasiskās dejas treniņos: pie stangas varbūt bija tīri labi, bet nezinu, kā būtu bijis bez stangas… (smejas) Jo stangu, pie kuras pieturēties, uz skatuves jau neviens nenes.

Bet tev tomēr bija, kur pieturēties – tautas deju ansamblis "Gundega"!

Protams... "Gundega", Guntis Puķītis un Daina Štāle – tā laikam ir mana lielākā skola. Tiklīdz biju iestājies Mūzikas akadēmijā, Guntis jau pirmajā mēnesī man lika vadīt klasiskās dejas treniņu. To viņš droši vien darīja aiz slinkuma, jo pašam negribējās. (smejas) Bet nu labi... Viņš mani kā profesionāli uzreiz iejūdza un lika vadīt treniņstundas klasikā, un pateica, ka pēc mēneša jābūt gatavai manai pirmajai dejai…

Tādā tonusā viņš mani turēja visu laiku, neļaujot atslābt ne brīdi, jo Guntis saprata to, ka sacerēšanā man kaut kas sanāk. Un tad viņš teica tā: "Nu, viss – tagad uz priekšu!"

Tas tikai liek domāt par to, cik ļoti būtisks ir cilvēks tev priekšā – tavs skolotājs. Arī tu pats esi skolotājs. Cik tavām "Dzirnām" jau gadu?

Sākām 1985. gada 1. septembrī, tā ka 2025. gadā mums būs 40. Sākām Krimuldas skolā, un to arī uzskatu par "Dzirnu" dzimšanas dienu – 1. septembrī mēs noteikti neko nerādīsim, bet 2025. gada rudenī noteikti būs kaut kāds foršs pārsteigums. 

Jā, jau krietns briedums. 

Un viena jauna lieta, ko regulāri tagad "Dzirnās" darām: Aleksandras Špicbergas vadībā mēs, visi dejotāji, tiešām cītīgi dziedam. Jau balsīs!

Tā kā šobrīd mēģinājumos ieeju diezgan haotiski un kādu laiciņu tajos nebiju bijis, nesen ieejot, sapratu, ka progress ir, un tas ir jūtams. Balsis sāk skanēt! Un Aleksandra savu darbu dara tiešām profesionāli, ar ārkārtīgu iedvesmu un mīlestību, un viss notiek tieši tā, kā es vēlos.

Galu galā – dziesma dejo, deja skan!

Tieši tā! (smejas) 

Pirms pāris dienām bija Dziesmu svētku izvērtēšanas konference. Mēs zinām, ka šogad tavu deju lielkoncertā nebija. Varbūt par to vairs daudz nerunāsim, jo zinu, ka esi gatavs iet uz priekšu. Taču šajā konferencē tika aktualizēts jautājums par to, ka deju kolektīvs ir deju kolektīva vadītāja spogulis un seja. Tu tam piekrīti?

Ir jau vēl tāds skaists teiciens, ka zivs pūst no galvas... (smejas) Bet protams, ka es piekrītu, un

man ir prieks par saviem dzirniešiem, par kuriem pēc visiem koncertiem, kas mums bija, dzirdēju tikai komplimentus – turklāt tādā griezumā, ka mēs reāli atšķiramies no visiem pārējiem. Un es ar to tiešām lepojos!

Tas, ko mēs darām, ir ārkārtīgi grūti ieliekams kādos žanriskajos plauktiņos. Bet man ir prieks, ka ar manu dēlu, buņģieri Rūdi priekšgalā (Rūdols Daņiļevičs – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvents sitaminstrumentu spēlē – red.) ir vesela komanda, kas nāk man līdzi, neskatīdamies un neanalizēdami, kā tas izskatīsies no malas. To viņi atstāj manā ziņā, un mākslas griezumā ar viņiem kopā varu darīt visu, ko vien varu izfantazēt. Viņi man nāk līdzi un ārkārtīgi daudz palīdz, sevišķi situācijā, kad jau pusgadu esmu tāds pusklibs... Dejas top. Pauls, Māra, Elēna, Kristers un vēl  vesels bars – puszāle man ir pilna ar horeogrāfiem!

Bet tad, kad pirms tiem gandrīz 40 gadiem sākāt – tu vari atsaukt atmiņā to sajūtu? Vai tas bija kaut kas Latvijā pilnīgi nebijis, jauns? Jūs pārsteidzāt, šokējat vispārējo dejas ezeru?

Nē, pirmos desmit gadus mēs tiešām ne ar ko īpaši nepārsteidzām. Strādāju, mums bija ļoti daudz visādu jaunu deju, taču  bija īpaša, kuru uz saviem jaunākajiem dejotājiem vēl neesmu izmēģinājis.

Tā bija deja "Kam, saulīte, kavējies" ar Raimonda Paula mūziku. Atceros to skati: uzstājāmies Latviešu Biedrības namā, un pēc šīs dejas zālē bija drausmīgi ilgs kapa klusums – sapratu, ka esam trāpījuši uz kādas īpašas stīgas... Jo parasti jau bērni tādas tēmas neceļ, neko tādu nedejo. Taču man bija tādi dejotāji, kuri jau bērna vecumā gribēja uz skatuves kaut ko pateikt.

Kas ir svarīgākais dejai – stāsts, emocija, kustība?

Tas viss ir kopā. Bet citēšu savu skolotāju Gunti Puķīti – ir jābūt tēlam. To var radīt arī pilnīgi elementāru zīmējumu savirknējums.

Deja var būt vienkārši deja. Jo cilvēki, aizejot uz ballīti padejot, jau nedomā, ka risinās kaut kādas dramaturģiskās lietas – viņi vienkārši dejo prieka pēc. Dejo tādēļ, lai būtu meitenei klāt, lai varētu viņai roku ap vidukli aplikt, piespiest klāt. Es te tagad varbūt runāju tieši par savām vēlmēm – kāpēc es gāju dejot. (smejas)

Bet dejā var risināt jebkuru tēmu – kādu vien tu izvēlies un kas principā visbiežāk arī rada šo te dejas tēlu. Un tad tā deja kļūst skatītājam interesanta, un tad aplausi nebeidzas, pirms dejotāji paspējuši no skatuves noiet.

Ir deja, kura ir trīsarpus minūšu gara. Un tad ir tavi lielie uzvedumi – gan "Mauglis", gan "No zobena saule lēca", "Mazā nāriņa", "Dziesma dejo, deja skan" un vēl, un vēl. Tur jau ir vairāku stāstu savijumi. Kā tev rodas idejas šiem lielajiem stāstiem?

"Mazā nāriņa" – tā ir Krimuldas vidusskola! ("Mazā nāriņa" pirmo reizi tika iestudēta 1999. gadā Krimuldas peldbaseinā, bet daudz vērienīgākā iestudējumā to ieraudzījām 2005. gada decembrī Ķīpsalas hallē – red.) Ja katru dienu strādā baseina telpā, sāc skatīties un domāt, ka varētu kaut ko savādāk.

Toreiz uzrunāju Mārtiņu Braunu, kurš uzrakstīja mūziku, uzrunāju Māru Ķimeli, kura bija gatava režisēt un palīdzēt, bija mans klasesbiedrs Elmārs Gaigalnieks, mākslinieks un scenogrāfs. Tā mēs tur visi sanācām kopā un radās "Mazā nāriņa".

"Zobens" savukārt tika auklēts ārkārtīgi ilgi. Gribēju pacelt kara tēmu, bet ne tā, ka iet karaspēks pret karaspēku, sarkanie pret baltgvardiem un vicojas. Vairāk gribēju stāstīt par to, ko jūt cilvēki, kuri paliek mājās, kuri gaida, kuri sagaida un kuri nesagaida, kuri ilgojas.

Kā Uģis Brikmanis teica – patriotisms neesot īstais vārds, ko viņš gribētu lietot šī uzveduma sakarā; viņš teica – tā ir dzimtenes mīlestība. Un man liekas, ka "Zobenā" mums tas sanāca.

Katra stāstam ir arī savs stāsts par to, kā tas tapis. Tu jau tikko minēji savus atslēgas cilvēkus – Mārtiņu Braunu, Uģi Brikmani. Dažus no tiem, bez kuriem nebūtu daudz kas no tā, kas ir tapis.

Noteikti. Jo Uģis, tāpat kā Mārtiņš Brauns, bija iedvesmas cilvēks: viņš bija no tiem vīriem, kas ar kājām uz zemes nestāvēja. Viņš visu laiku kaut kur lidoja, un viņu tikai vajadzēja kaut kur piezemēt. Ļoti labi atceros "Zobena" tapšanas laiku: biju jau sacerējis desmit horeogrāfijas un iestudējis deju kolektīvā "Katvari", un tad ieradās Uģis…

Saku – Uģi, man te ir kaut kas tāds. Viņš saka – šitais ir foršs, tas ir labi, to mēs ieliksim tur, to tur… Viņš tās horeogrāfijas sakārtoja. Par vienu meiteņu deju viņš teica – šito mēs metam miskastē, bet tā vietā pie tās pašas mūzikas vajadzētu kaut ko TĀDU... Uģis tik precīzi noformulēja savu domu, ka 25 minūšu laikā radās cita horeogrāfija, kura derēja izrādei.

Bieži kaut kas tiek izmests miskastē?

Brāķis ir jāmet miskastē! Bieži nē, bet ir tādas lietas bijušas, un nevajag stāvēt kā mūrim un teikt – nē, tas ir ģeniāli, tas ir manējais, es te tagad esmu baigi sacerējis, un visi, lūdzu, dejojiet, jo tas ir superīgi. Tā nav. Metu ārā, ja nav labi.

Ir kāds labs un vieds cilvēks, kas pasaka no malas? 

Jā, vēl aizvien tas pats Guntis Puķītis.

Sieva Singita. Viņa gan ir baigi skarbā – bet, ja  Singita pasaka, ka tas ir labi, tad tas tiešām ir labi. Jo lielākoties no viņas dabūju riktīgi pa mizu, jo viņa necimperlējas: Singita lietas sauc īstajos vārdos, turklāt tā notiek par visām lietām – par horeogrāfiju, par dejas tēlu, par kostīmiem, frizūrām – par visu pēc kārtas.

Arī paši dejotāji jūt, ja kaut kas ir ne tā?

Jau diezgan ilgu laiku ar savu plastisko ķermeni mēģinu viņiem neuzbāzties – ļauju  viņiem pašiem sacerēt. Principā man ir tāda selekcijas funkcija, es tikai viņiem pasaku, ko gribu, ko man vajag, un par ko mēs visi domājam. Un tad vienīgais uzdevums ir izdarīt tā, lai tas ir dejiski – lai dejotājiem ir ērti, lai nav ar labo roku jākasa kreisā auss.

Un dejotāji jau arī man pasaka taisnā tekstā. Viņi kļuvuši baigi gudrie – viņi man neļauj brāķi palaist, viņi saka – šitais neies cauri!

Tātad tas ir tāds izteikts kopdarbs. 

Riktīgi! Tieši tā! Esmu tikai pamatdomas iniciētājs, bet to melno darbu un kustību sacerēšanu izdara mani dzirnieši.

Un kā ir tad, kad tu strādā mūsu opernamā vai teātros? Tur arī taviem kolēģiem ir brīvas rokas, vai tur tomēr drusciņ iestājas diktators Agris Daņiļevičs?

Tur jāiestājas diktatoram. Ļoti liels darbs operā ir ar kori, un jārēķinās ar to, ka tā ir pilnīgi cita kaluma tauta: nevaru prasīt, lai viņi pēkšņi kā mani dejotāji sāktu kaut ko sacerēt. Tur man viss jāparāda priekšā un jāiestudē. Ja kaut ko nevaru parādīt pats, paņemu kādu no saviem dejotājiem līdzi uz mēģinājumu. "Hamletā", piemēram, ēnu jeb dvēseļu lomās ir mani dzirnieši, tā kā man tur nebija nekādu problēmu. Ja vajadzēja kaut ko kaut parādīt, varēju uzreiz palūgt gan skolotāju Annu, gan Līgu.

Bet tu taču savulaik pats arī biji uz skatuves, vai ne? Piemēram, "Aīdā" un "Alčīnā".

Jā, jā! Es taču biju tievs un smuks čalis, varēju būt Amnerisas miesassargs. (smejas) Arī "Alčīnā" biju uz skatuves. Tas bija ārkārtīgi skaists laiks. (..) Toreiz arī pagaidām vienīgo reizi saņēmu "Spēlmaņu nakts" balvu. Bija 1999. gads.

Un līdzās operām tavā kontā ir vairāk nekā 50 teātra izrādes! 

Nē, nē, beidzot saskaitīju precīzi: ir 44. Bet 1999. gadā bija arī "Fēlikss un Felicita" Nacionālajā teātrī ar Andra Dzenīša mūziku Pētera Pētersona režijā. Tur bija ārkārtīgi foršs aktieru ansamblis, bet man pašam vēl beigu beigās bija jāspēlē Melnais muzikants ar zilu vijoli...

Dejotāji ir dejotāji: viņi iet uz "Dzirnām" pie tevis dejot, bet operas korī ir koristi, aktieri primāri ir aktieri, un tad nu droši vien jāpacīnās un jāpalauž viens otrs, kurš nav tik kustīgs.

Es to vienmēr esmu respektējis, ka gan dramatiskā teātra izrādēs, gan operās un vēl citādos iestudējumos kustība nav prioritāte. Un jāskatās, lai horeogrāfija un kustība papildina izrādi, bet netraucē.

Viens no noteikumiem, kuru pats sev esmu uzlicis, iestudējiet operas un dramatiskā teātra izrādes, ir tāds: lai horeogrāfija ir nemanāma. Lai tā ir kaut kur paralēli, bet nesāk nevajadzīgi dominēt.

Starp citu, tev taču ir arī otrs diploms – esi diplomēts režisors. 

Jā, tā gadījās. (smejas) Pie Māras Ķimeles mūsu Kultūras akadēmijā.

Dzejnieka diploma tev nav, bet dzeja ir viena no tavām izpausmēm. Tas kaut kad sākās, un kaut kad tu nolēmi, ka vari to nepaturēt tikai pie sevis…

Es pat to nenolēmu, mani nolika fakta priekšā... Jau diezgan sen mēģinu pierakstīt savas domas, un ļoti bieži tas notiek, braucot mašīnā. Man vienmēr ir stunda no Rīgas uz mājām un atpakaļ, un tad nu nogriežu malā un pierakstu to, kas galvā savārījies. Bet par dzejnieku nekādā gadījumā sevi neuzskatu! Sācies tas ir diezgan sen…. (..)

Tā bija Inese Karnāte, ar kuru katru gadu Burtniekos strādājam ar  bērniem. 

Toreiz biju Norvēģijā, un Inese man vatsapā atsūta afišu: "Agra Daņiļeviča dzejas un dejas vakars". Paliku bez valodas...

Saku – Inesīt, pag... "Bet tev taču ir tik smuki dzejoļi!" – saka Inese. Šis vakars bija izsludināts Strenču kultūras namā, biļetes bija jau pārdotas, un viss – jānāk! Vispār nezināju, kas tur būs. Un rezultātā vakars iznāca ārkārtīgi interesants, jo cilvēku priekšā izvilkām ne tikai dzejoļus, bet arī daudzus vecus, foršus duetiņus, mazās formiņas – trio, solodejas. Kopā ar Aleksandru pat uzdziedājām! 

Kad "Dzirnas" svinēs 40 gadu dzimšanas dienu – tu pieļauj, ka tad, kad kāju būsi sadziedējis, lēksi kopā bariņā un dejosi?

Nav jau īsti variantu! Ir kaut kas jādara.

Vēlme kustēties, vēlme dejot ir viens no tiem dzinuļiem, kas man dos kārtīgu grūdienu tikt laukā no pelmenīša izjūtas. Jo tagad jau septiņus mēnešus esmu "dīvāna eksperts", un tas man baigi nepatīk.

Interviju noslēdzam ar fragmentu no mistērijas "Spēlēju, dancoju". 

Tas bija tik ārkārtīgi skaisti… Tas viss notika sadarbībā ar Uģi, kurš teica: līdz ar to, ka naudas principā nekam īsti nepietiek, liekam visus treniņtērpos un iedodam rokā balta auduma gabalu.

Reālā situācija, kādā mēs bijām, pavēra foršu iespēju plašām fantāzijas lidojumam. Baltie auduma gabaliņi pārvērtās gan par zemi, gan par apmetņiem, gan par meiteņu kleitām, gan par baltiem miroņu kauliem. Bija pat mūmiju gājiens!

Ar vienu auduma gabaliņu izspēlējam visu izrādi.