Pēc vērienīgas rekonstrukcijas Rīgas pilī šoruden atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Lai arī ar pilnu jaudu darbību tas atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Tieši tāpēc novembra pirmajā "Atsperē" tiekamies ar muzeja direktoru Arni Radiņu.
Inta Zēgnere: Skaists notikums, ko esam piedzīvojuši – Rīgas pils ir atvērta, un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sāk lēnām atgriezties šajās telpās. Šobrīd tās vēl skatāmas bez ekspozīcijām, taču varbūt visupirms, Arni, atgādiniet pašus elementārākos faktus par Rīgas pili...
Arnis Radiņš: Tā, kuru mēs šobrīd redzam, ir trešā Rīgas pils. Pirmā tika nopostīta, un tika ierādīta vieta otrajai – šajā pašā vietā, kur atrodas trešā. Taču otru toreiz arī nopostīja, un šī ir 1515. gada versija, kura uzbūvēta uz 1330. gada versijas jeb otrās pils pamatiem. Izklausās diezgan sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Šīs mājas pamatos var redzēt kaut ko no 14. gadsimta pils, bet pamatkorpuss ir no 16. gadsimta.
Vakar beidzot pati apmeklēju Rīgas pili un biju absolūtā sajūsmā – negribējās iet projām: iesaku visiem paskatīties uz šīm telpām un sajust patiešām neparastu atmosfēru… Lai arī veikti restaurācijas darbi, senumu var just. Vai varu lūgt jūs mūs iztēlē izvadāt pa pils telpām?
Pa vārtiem ieejam dienvidu korpusā. Šie vārti ir jauni, tie nav no senajiem laikiem: šie vārti izveidoti vēlāk, lai būtu komunikācija [arī ar šo pilsētas daļu]. Īstie vārti, kas ved pilī, atrodas pretējā pusē – ziemeļu korpusā. Šobrīd tie nav pieejami.
Pagriežamies pa labi un ieejam vienā no pils pirmā stāva telpām – vestibilā, un redzam ārkārtīgi skaistas velves. Labā ziņa ir tā, ka izdevās pazemināt šīs telpas līmeni:
agrāk cilvēki bija pietiekami slinki: ja nu kas, tika uzlikta arvien jauna un jauna grīda. Tagad kādi četrdesmit centimetri atgūti no sākotnējā līmeņa, kaut gan pie vienas kolonnas var redzēt, ka vēl kādu četrdesmit centimetru pietrūkst...
Stāvu augstāk ir lielākās pārvērtības: atjaunota kapela un remteris jeb baznīca un ēdamtelpa – tādā izskatā, kādas tās kādreiz bija, jo [laika gaitā] tām tika iebūvēts viens starpstāvs. Restaurācijas gaitā tas tika izņemts ārā, un šobrīd telpa ir visu septiņu metru augstumā – tāda, kāda tā reiz bijusi.
Ceturtais stāvs arī ir pārveidots, nostiprināts. Tas tapis vēlāk tapis, bijušā ieroču stāva vietā, un nekādus senus brīnumus tur redzēt nevar, izņemot atsegtās dienvidu korpusa sienas: tagad var redzēt, kādas tās izskatījās kādreiz – ķieģeļu mūrējums.
No visām telpām mans favorīts ir pagrabs… Tā ir vismazāk pārveidotā telpa. Pareizāk sakot – izņemot ārā visas starpsienas, telpas ir vistuvāk sākotnējai substancei – pieņemu, ka kopš 1515. gada tās neviens šādā izskatā nav redzējis,
jo tūlīt, kā jau pagrabā, tika ierīkotas noliktavas, telpa tika sadalīta mazākās daļiņās. Tagad tam visam var iziet cauri, un šis skats simt metru garumā ir diezgan iespaidīgs...
Arī šeit labā ziņa ir tā, ka pagrabs atjaunots tuvu tam augstumam, kāds tas bija. Jo arī šeit bija sakrājušies uzbērumi, bet tagad velves un kolonnas nolasās labāk nekā iepriekš: telpa ieguvusi majestātisku skatu! Pie tam interesanti, ka viens gals šai telpai ir ar labākām velvēm, proti, izpildīts kvalitatīvāk, bet otrs ir vienkāršāks, izskatās, ka būvēts ātrākā tempā. Ir divas teorijas: viena no tām – ka bijuši divi amatnieki, divi meistari, kas mūrējuši: viens bijis kārtīgāks, viens nekārtīgāks. Jo patiešām meistari bija divi. Tur, kur ir greznākās velves, bijusi paredzēta prestižāka vieta, nevis vienkārši pagrabs. Iespējams, bruņinieku kapenes vai kas cits.
Pagrabs sagādāja lielāko arheoloģisko pārsteigumu: pils izrakumu laikā atradām hipokausta krāsni, par kuru jau tagad plaši izskanējis. Tas interesantākais fakts ir tas, ka šī krāsns nav saistāma ar pili – tā ir vecāka. Vēl vecāka par 1330. gadu!
Bet kā tas nākas? Jo parasti taču tādas krāsnis ierīkoja, ja bija kādi konventi, klosteri. Šķiet, arī Piritas klosterī ir šāda veida krāsns.
Šis ir ļoti tipisks apkures veids tā laika celtnēs.
Bet ko tad apkurināja, ja nebija pils?
Pēc rakstītiem avotiem zinām, ka šai pilij pilsēta ierādīja vietu pie Svētā Gara hospitāļa – pie pilsētas mūra, kurā atradās Svētā Gara tornis ar vārtiem pie zirgu staļļiem, daļēji pilsētas teritorijā.
Šajos izrakumos pagalma dziļumā atradām gan koka pilsētu ar koka ielām jeb koka bruģējumu un koka mājām, atradām arī pilsētas mūri un Svētā Gara torni. Zirga staļļus gan neatradām, lai gan... smaka bija saglabājusies!
Patiešām?!
Jā, vienā izrakumu laukumā... Apmēram ir nojauta, kur tie varētu būt bijuši, bet konstrukciju ziņā šīs liecības neatradām. Bet krāsns ir no Svētā Gara hospitāļa, kura sienas atradām izrakumos. Tā ir ēka, kas iepriekš atradās pils vietā. Tad tā tikusi nojaukta un uzbūvēta pils.
Tas bija hospitālis, vai tomēr konvents?
Tur ir valodnieciska nianse. Ja tulko no latīņu valodas, tad tas ir hospitālis, ja tulko no vācu valodas – konvents.
Tā bija patversme, kur pavadīt vecumdienas – arī bagātiem cilvēkiem. Šis bija ļoti bagāts konvents – tam bija gan pārtika, gan nauda, gan viss pārējais. Tas aprakstīts hronikās.
Nonākot velvju pagrabu teritorijā, uzreiz rodas asociācijas: tā taču ir Ārzemju mākslas muzeja izstāžu zāle, tikai ar ieeju no citas puses.
Jā un nē. Jo Ārzemju mākslas muzeja Velvju zāle aizņēma daļu no šīs telpas. Ieeja ir tieši turpat. Bet velves izskatījās savādāk tāpēc, ka tur bija ierīkota grīda, bet otra daļa, kas tagad redzama, greznākā daļa – tā bija Vēstures muzeja īpašums. Es to vēl atceros kā ogļu pagrabu, vēlāk tur atradās keramikas glabātuve. Bet kopumā, veselumā, visā šajā garumā šo telpu sen neviens nav redzējis – tagad ir unikāla iespēja to apskatīt.
Pagrabs ir krāšņākā telpa… Negribu neko sliktu teikt par remteri un kapelu, arī tās ir vienreizējas un tādas Latvijas pilīs vairs nav saglabājušās. Taču tās ir stipri pārveidotas.
Garu var just, bet faktiski tās ir ne tik oriģinālas, jo tur ir jauni, pārveidoti logi.
Arī pagrabs izskatās tīri svaigs!
Kā jau pēc restaurācijas – viss ir "uzfrišināts". Bet laiks darīs savu. Nosūbēs un viss atkal nostāsies savās vietās. Grīdās parādīsies pirmie papēžu nospiedumi, uz sienām – plecu nospiedumi un skrāpējumi. Tas ir neizbēgami. Māja nolietojas. Sterili izskatās tikai pašā sākumā. Cilvēks atstāj savas pēdas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīcībā ir visa kapelas daļa – četri korpusi. Pieejams šobrīd ir dienvidu korpuss: no 12 000 kvadrātmetriem šobrīd 4400 ir gatavi, un pils gaida vēl trešo kārtu, lai to pabeigtu. Tuvāko četru gadu laikā katru gadu nodosim pa vienai ekspozīcijai. Sāksim ar ekspozīciju "Straumējot laiku" ceturtajā stāvā – tā būs tāda ļoti saspiesta Latvijas vēsture no Akmens laikmeta līdz šodienai. Cilvēks varēs paātrinātā tempā iziet cauri visai mūsu vēsturei.
Nākošā ekspozīcija būs pagrabā, tās nosaukums būs "Livonijas pilis", kas rādīs to lielisko materiālu, kas ir muzeja rīcībā no Latvijas arheoloģiskajos izrakumos iegūtajām liecībām. Tā varētu būt vēl pēc gada. Pēc tam būs ekspozīcija "Rīgas pils vēsture", bet vēl pēc tam – "Sakrālā māksla", kas atradīsies kapelā jeb baznīcas vietā.
Remteris jeb ēdamtelpa netiks ekspozīcijām izmantota, bet paliks tāda, kāda tā ir šobrīd – lai var apjaust šīs telpas apjomu. Telpu varēs izmantot arī dažādiem pasākumiem.
Vairāk – ierakstā.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X