"Šajā lugā esmu ielicis ļoti daudz personīga... Lai varētu dabūt maksimālu patiesumu, ļoti daudz ko ņēmu no sevis. Lai paņemtu impulsu… Tādā ziņā tā bija arī vardarbība pret sevi," saka aktieris un dramaturgs Artūrs Dīcis. Jau nākamnedēļ Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos viņa jaunākās lugas "Ričards. Nekā personīga" iestudējums Elmāra Seņkova režijā.

Liene Jakovļeva: Ar komandu, kas iestudē tavu jaunāko darbu, strādājāt kopā arī pie tavas lugas „Arī vaļiem ir bail”.

Esam tieši tā pati komanda – satiekamies un atkal priecīgi radām ko jaunu.

Nojaušu, kā pirms pirmizrādes jūtas un ko dara aktieri un režisors, bet stipri mazāk man ir saprašana par to, ko dara dramaturgs nedēļu vai pāris dienu pirms pirmizrādes?

Procesi, protams, atšķiras, bet šajā gadījumā dramaturgs visu ir uzrakstījis. Tikai šad un tad aizeju uz mēģinājumiem, paskatos un satraucos. (smejas) Pasaku kādas nianses. Jo skaidrs: kad rakstu, man jau radusies aptuvenā bilde, kā tas viss izskatās, bet tur jau ir tā burvība, ka manai bildei pienāk klāt Elmāra bilde, pienāk klāt katra aktiera bilde,

tad tās bildes saliekas un es tikai ķeru tos mirkļus, no kuriem visvairāk "paēdu" – tie ir tie, kur pēkšņi kādā brīdī radies kas pilnīgi cits, ko es vispār nebiju pat iedomājies! Un tagad skatos – oho, tad tā viņi izdomājuši! Tas gan ir super! Tie ir tie mirkļi, kuri mani pārsteidz. 

Tātad akcentu pārlikums un uzstādījums ir tas, kas tevi pārsteidz?

Jā. Tas, kā pēkšņi ieraugu to ainu. Šobrīd norisinās iestudējuma pēdējais posms, kurā visu laiku man liekas, ka tāds teātris, kurā aktieris uznāk un veido ceturto sienu, kas nozīmē, ka aktieri izliekas, ka skatītāju nav –, man šķiet, ka mūsdienās tas īsti vairs nestrādā. Jo skatītājam ir svarīgi, par ko tiek runāts uz skatuves. Tātad es kā skatītājs atnāku, un aktieri un režisors ar mani par kaut ko runā – dialogs, kurā skatītājs bieži vien piedalās ļoti pasīvi. Bet nē! Manuprāt, lai notiktu teātris, skatītājam jābūt aktīvam. Piemēram, visjaunākais piemērs: Dailes teātrī skatījos "Brandu" un biju piekusis! (smejas) 

Es arī!  Jo katrs vārds, katrs teikums prasa domāt līdzi un līdzdarboties.

Visu laiku! Jo, līdzko tu palaid tādā – ai, es te tikai tā paskatīšos, tev paliek tikai kaut kāda vizuālā informācija un viss.

Un tajā brīdī saprotu: jebkuru izrādi tu vari noskatīties, tajā piedaloties, un vari arī noskatīties tā: atnācu, samaksāju, rādiet! Un [abās reizēs] tu noskaties kaut ko pilnīgi citu.

Nedomāju, ka tavs galvenais virsuzdevums ir nogurdināt skatītāju, tomēr tava jaunākā luga un iestudējums ir nosaukts par relatīvi skarbu drāmu. Galvenā tēma – varmācība. Iestudējuma videoreklāmas rāda divus šķietami laimīgus jaunus cilvēkus, kuri guļ, skūpstās un staigā, rociņās sadevušies. Bet kādā brīdī tomēr atklājas kaut kas cits, vai ne?

Tā dzīvē notiek. Nezinu iemeslu, bet īstenībā esam ļoti negodīgi. 

Pret sevi vai citiem? 

Lai būtu negodīgs pret sevi, jāsāk ar to, ka tev vispirms jāapmāna citi. Brīdī, kad citi ir apmānīti, arī sevi tu vari apmānīt. Izrāde, protams, kaut kādā ziņā ir par varmācību un par iekšējo sajūtu, kad tu pats sevī atklāj varmākas pilnību.

Tu domā, ka ikvienā no mums ir maziņš varmāka?

Domāju, ka jā. Par lugas iestudējumu sākām runāt vēl pirms kara sākuma Ukrainā. Tad sākās karš, un mēs vienkārši nolikām visu malā, un ļoti ilgi nevarējām tam pieķerties. Tad pieķēros klāt tai vēlreiz…

Cik trausla ir tā robeža, kas mūs padara par tādiem tēliem, uz kuriem patīkami skatīties! Proti, it kā patīkami, jauni cilvēki, kuriem viss ir kārtībā, bet robeža, kas mūs satur kopā, izrādās nenormāli plāna, un tā nepatīkamā puse uz āru var iznākt superātri.

(..) Cilvēka dabā ir būt gan labam, gan ļaunam – lai gan tie ir tādi jocīgi termini. Bet varmācīgā, vardarbīgā daļa ir katrā no mums. Ja tu vienkārši to apzinies un tas netiek traktēts kā kaut kas tāds, kas tev nemaz nedrīkst piemist, tad brīdī, kad tas pēkšņi atbrīvojas, cilvēks to var mierīgi izlikt kaut kur citur. Viņam nav tas jāslēpj kā pasaules lielākais noslēpums, kas jāglabā un kas krāj zemūdens spriedzi.

Šo darbu rakstot, daudz pētīju gadījumus, kad vardarbība ģimenē tiek izlikta sociālajos tīklos – problēma tiek risināta tieši caur tiem. Jautājums, kas tam ir iemesls – kāpēc tu to risini publiski? Kāpēc cilvēki neiet uz policiju, bet ieliek savu problēmu sociālajos tīklos? Acīmredzot tas kaut kādā ziņā liekas drošāks mehānisms, jo sabiedrība uzreiz ir gatava rīkoties un mesties virsū varmākam.

Tā ir leģitīmā vardarbība – kad viens ir sliktais, kam visi metas virsū, un tad tas pēkšņi ir akceptējami. Tātad leģitīmā vardarbība tiek akceptēta, un tās robeža ir stipri palielinājusies arī saistībā ar karu: kas kādreiz bija nepieņemami, tagad ir pieņemami, un tas var izpausties visādos virzienos.

Vai tavam Ričardam ir kāds sakars ar Šekspīra lugu "Ričards III"? Jo viņa Ričards mums visiem saistās ar tirānu un varmāku. 

Nosaukumu izdomāja Elmārs. Tiešāka vai netiešāka tā saistība ir. Sajūtu līmenī. Loģiski, ka ietekme nāk no turienes. Stāsts ir arī par to, ka pēc [izrādes] noskatīšanās jau tā varmākas tev ir žēl. Man pašam "Ričards. Nekā personīga" kaut kādā ziņā nozīmē cīņu, kurā skatītājam jāiet līdzi, lai itin kā cīnītos ar sevi: kurā brīdī esi Ričarda komandā, un kurā brīdī tev liekas, ka tomēr nē.

Vairāk un plašāk - ierakstā.