Miera meklējumos un cerību atklājumos. Saruna ar Jāni Šipkēvicu

"Man šobrīd aktuāli miera meklējumi. Brīdis apstājas. Tā man pietrūkst visvairāk – mirkļu, kad nekas nav jādara, lai varētu mazliet izvērtēt, kas vispār [ir kas]... Jā, man pietrūkst tāda kā Ziemassvētku laika – ilgojos pēc tā! Ārā šobrīd ir pavisam cits skats aiz loga, arī tas ir jauks, bet man pietrūcis miera un pietrūcis arī pavasara. Šķiet – bija ziema, un tagad pēkšņi ir vasara. Bet labā ziņa ir tā, ka lielie satraukumi un lielie darbi tuvojas noslēgumam: skola, albumi... Tūliņ viss būs paveikts," – tā raidījumā "Atspere" atzīst dziedātājs, mūziķis un komponists Jānis Šipkēvics jeb Shipsea.

Jānim nudien šis ir darbīgs laiks: jauns albums "Dienas darbi" ar Marta Pujāta dzeju bērnu vokālajam ansamblim, paša albums "Lielās cerības", kurā dzirdam mūziku no koncerta pirms desmit gadiem, darbs pie jauna albuma ar grupu "Instrumenti", studiju gada noslēgums Zviedrijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.

Sarunā ar Aneti Ašmani-Vilsoni Jānis atklāj, ka miers un laiks sev un ģimenei šobrīd ir tas, kā viņa dzīvē pietrūkst, taču priecē aktīvā radošā dzīve, kas ļauj pieredzēt aizvien jaunas satikšanās un laimes mirkļus mūzikā, kā arī iespēja mācīties un gūt jaunas zināšanas studijās Stokholmā.

Anete Ašmane-Vilsone: Nu jau gandrīz gadu tavā dzīvē ir aktuālas mācības Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā: tas bija tavs meklējums pēc lielajām cerībām vai kāds ilgi gaidīts un lolots mērķis?

Jānis Šipkēvics: Tas ir apvienojums ilgi lolotai sajūtai un arī mirkļa lēmumam, ka – viss, darām to tagad!

Svarīgs ir arī ģimenes atbalsts: kā mana sieva Zane teica – būsim kopā šajā [lietā] un pamēģināsim, kā tas vispār ir – pārcelties uz citu valsti un uzsākt savas gaitas tur. Tas prasa daudz – daudz spēka, miega, naudas. Tas viss nav vienkārši. Bet tas ir arī ļoti, ļoti forši!

Neatceros, kad vēl viena gada laikā būtu tik daudz iemācījies un uzsūcis ne tikai zināšanas, ne tikai cilvēciskos kontaktus un izpratni par to, kā lietas notiek citur un kā cilvēki domā citur, bet arī tīri praktiski – kā tikt ar visām lietām galā. Tas ir liels izaicinājums, bet tas ir arī ļoti, ļoti attīstoši.

Tavs mācību un izpētes objekts ir skaņa. Kas ir tavi lielākie atklājumi un nozīmīgākās zināšanas, ko esi ieguvis šī gada laikā?

Esmu sapratis – tas, kā mēs darām lietas Latvijā, nav nemaz tik ļoti atšķirīgi no tā, kā tas notiek citviet pasaulē. Protams, kā jebkura joma, tā ir diezgan unificēta – līdz ar tehnoloģiju un tīklu ienākšanu pasaulē.

Zviedrijā, pretēji mums, nav bijis pārrāvuma tehnoloģiju, iekārtu un arī domāšanas ziņā – padomju laikā esam bijuši izolācijā, savā burbulī, taču tiem apstākļiem tas ir apbrīnojami, cik daudz Latvijā paveikts; cik superīga mūzika radusies arī konkrēti Radiomājā: tas ir pilnīgs kosmoss!

Bet Zviedrija ir skaņu režijas un tehnoloģiju lielvalsts, tāpat pieredze skaņas un mūzikas producēšanā... Mūzikas industrijas eksporta vilnis, kuru aizsāka ABBA, turpinās joprojām – šie producenti joprojām diktē toni visā pasaulē! Arī tīri no valsts ekonomikas viedokļa – mūzikas eksporta un producēšanas monetārais apjoms ir fantastisks, tā ir ļoti nozīmīga ekonomikas daļa. Un

tas ir ļoti iedvesmojoši, domājot arī par Latvijas nākotni un mūsu mūzikas vietu valsts ekonomikā; par to, kāds ir kultūras un mūzikas statuss, varēšana un tiesības darboties – lai no valdības puses tas tiktu atbalstīts nevis kā līdzjūtība vai līdzi jušana, bet apzinoties, ka tā ir fantastiska iespēja attīstīties arī mūsu ekonomikai.

Lai arī tavas mājas šobrīd ir Stokholmā, beidzamā gada laikā tu tāpat esi bijis klātesošs arī Latvijā.

Protams, ka mans darbs ir Latvijā – turpinu strādāt, un esmu pateicīgs par tādu iespēju. Ir interesanti būt lietas kursā un atrasties mijiedarbībā ar citiem mūziķiem – pavisam jauniem, kuri tikko sāk, arī ar tiem, kuri jau kādu laiku darbojas, vēl kādam maģistrantūra nāk pēc pārtraukuma. Esmu ļoti dziļi procesos un varu tik daudz izdarīt – informāciju, kuru iegūstu, uzreiz varu pārvērst reālos darbos! Pats šobrīd miksēju albumu, kurš tiešām iznāks un kuram būs atklāšanas koncerts tūliņ pat – 6. jūnijā: tas būs īsts koncerts ar īstiem mūziķiem un īstu publiku! Tāpat arī "Instrumenti" atbrauca uz Stokholmu: rakstījām albumu – nevis to, kurš iznāks augustā, bet vēl vienu citu. Darbojos skolā, lai gatavotos koncertam "Arēnā", un

tas ir vienkārši ir neaptverami, ka mūsu Latvijas mīļajā, aptveramajā mērogā ir iespēja izdarīt lietas daudz precīzāk, ātrāk un tiešāk, nekā lielajās, mazliet inertākajās sistēmās. Piemēram, man ir iespēja strādāt ar Latvijas Radio kori, Valsts akadēmisko kori  "Latvija" vai orķestri "Sinfonietta Rīga". Tā ir milzīga privilēģija, ko nedrīkstam novērtēt par zemu – ka mums ir tik fantastiski kolektīvi, kuru vadītāji ir tik ļoti atvērti jaunajam.

Zviedrijā skats uz to ir daudz konservatīvāks – daudz ilgāk tur sevi jāpierāda, lai varētu tikt pie tāda Latvijas Radio kora vai Valsts akadēmiskā kora skaņas. Bet Māris Sirmais, Sigvards Kļava vai Kaspars Putniņš – viņi tik bieži uzticas jaunajiem skaņražiem… Sak, uzraksti mums, mums ir tāds koncerts, kurā būs tikai pirmatskaņojumi, un mēs gribētu, lai šis ir tavs pirmais pirmatskaņojums. Tā ir fantastiska dāvana! Tāds jauks apvienojums – burvība, kas ir Latvijā, un zināšanas, kas ir Zviedrijā – tas šobrīd ir tas, kā es jūtos, kā man ir jābūt.

Vai mūzika tev nāk ātri un viss notiek dinamiski? Tu to pieraksti, ieraksti... Arī šobrīd esi Latvijā tāpēc, ka 25. maijā būs bērnu mūzikas albuma atklāšana, bet pēc tam – tava albuma "Lielās cerības" atvēršana. No malas šķiet, ka tev tā mūzika vienkārši nāk un plūst. Vai tomēr tas ir ilgāka laika perioda apkopojums?

Nevarētu sūdzēties, ka būtu ilgi kaut kas jāperina – man tā visa ir darīšanas vaina. Tas ir paša darbs ar iedvesmu, kuru vienkārši tu ņem un pārvērt skaņās un taustāmā formā. Jā, esmu ļoti priecīgs par to, ka idejas man nāk – drīzāk ir par maz laika, lai visu paspētu, un tas ir būtiskākais, ar ko šobrīd esmu nodarbināts – kā kaut kādā mērā darīt mazāk, bet vairāk.

Tīri kvantitatīvi mazāk, pievēršoties dažām jomām. Angliski ir tāds teiciens, ka principā tu vari izdarīt visu, bet tu nevari to izdarīt vienlaikus. Un ar to man dažreiz ir diezgan nopietnas problēmas... (smaida)

Bet tev ir arī labi un ilglaicīgi sadarbības partneri:  atceros jūsu brīnišķīgo sadarbību ar Martu Pujātu, kopīgi atceroties un ietērpjot savu Rīgas Doma kora skolas pieredzi. 25. maijā atklāsit jaunu albumu Siguldā. 

"Dienas darbi" ir dziesmu cikls, kurā Marts aprakstīja dažādus mazā cilvēka dienas darbiņus, un mēs šo mūziku ierakstījām, lai mazajiem ķipariem būtu šāds palīgs zobiņu tīrīšanā, ielas šķērsošanā, ēst gatavošanā vai attiecībās ar brāli vai māsu. Ar Martu esam klasesbiedri, bet mūsu paralēlklasē Dārziņskolā mācījās Elīna – tolaik  Skrastiņa, tagad Gruzniņa – vokālās studijas "Siguldiņa" vadītāja: viņa mūs abus kā bijušos klasesbiedrus aicināja uzrakstīt cikliņu, kas varētu cildināt ansamblīša desmito dzimšanas dienu. Tas bija pagājušajā gadā, mēs to arī izdarījām, un tagad beidzot esam to ierakstījuši arī tvartā, kā saka Orests Silabriedis. Tagad tas ir gatavs, un rīt būs pirmatskaņojums. Ceru, ka pēc tam tas pārvērtīsies arī koncertos un izrādītēs, jo mūzika, manuprāt, ir vienkārši forša un priecīga – tāda, kuras nekad nav par daudz.

Un kāda ir mūzika topošajā albumā "Lielās cerības", kas 6. un 7. jūnijā tiks atvērts fon Stricka villā?

Nu, tur bišķiņ cits stāsts – tie ir lieli un svarīgi notikumi cilvēka dzīvē.

Tas vairāk ir kā šķiršanās albums… Tas ir laiks, kādu piedzīvoju pirms desmit gadiem – tas nebija viegls, bet atskatoties – ļoti būtisks un zīmīgs laiks. Nezinu, vai "prieks" ir īstais vārds, bet katrā ziņā man ir gandarījums, kā tas viss notika un kā izvērtās: ka divi cilvēki iet katrs savu ceļu, bet tajā pašā laikā katrs no viņiem pēc tam jūtas pilns pateicības par to, kas ir noticis.

Pateicīgs par to, kā tā skaņa izskan un turpina skanēt tevī visu mūžu, un no tā, kādu frekvenci tai brīdī tu veido, ir atkarīgs, kāda skaņa šos cilvēkus pavadīs turpmāk. Jo tā skaņa nekur nepazūd. Ja cilvēks [tavā dzīvē] ir bijis būtisks, arī tas laiks ir būtisks. Un tā mūzika man ir būtiska… Jā, šī mūzika radās tajā laikā. Tā ir tolaik sarakstīta, bet tobrīd man tas viss šķita superpārāk personīgi, pārintīmi, lai varētu to vispār publicēt. Tagad putekļi nosēdušies un var ieraudzīt kopainu. Tā ir skaista mūzika, skaistas sajūtas – varbūt tās noder arī kādam citam, ejot cauri varbūt ne viegliem laikiem.

Interesanti, ka tieši šobrīd izlēmi ar to dalīties. Izlēmi par to runāt un veidot savu albumu. 

Tur būs mūzika, kuru gan toreiz nospēlējām vienā koncertā Kultūras pilī "Ziemeļblāzma". Tas bija 8. jūnijs, Piena svētki, un šī koncerta tiešraides ierakstu vēl aizvien var noklausīties "Klasikas" arhīvā, jo "Klasika" translēja visu svētku norisi un arī šo koncertu. Tas arī bija vienīgais koncerts, kuru nospēlējām šādā sastāvā.

Toreiz likās, ka gribu doties pilnīgi kaut kur citur arī muzikāli. Tikko bijām iepazinušies ar Matīsu Čudaru, un Matīss man teica: varētu uzrunāt Ivaru Arutjunjanu, kurš tajā laikā bija Berlīnē, bet prātoja – diez vai Ivars piekritīšot kam tādam, jo tas tomēr esot baigais popsis... (smaida)

Bet Ivars brīnumainā kārtā piekrita un atbrauca; atbrauca arī beļģu kontrabasists Lennarts Hendels un izvēlējās šajā koncertā spēlēt čellu, kuru savukārt aizņēmāmies no Rūdolfa Macata tēta Raimonda Macata. Protams, arī Rūdolfs bija daļa no komandas (tāpēc arī tikām pie tā čella!), un vēl es uzaicināju Elizabetu Lāci, jo es tai laikā un joprojām esmu apsēsts ar arfas skaņu – arfa ir viens no maniem mīļākajiem instrumentiem. Šādā sastāvā nospēlējām vienu koncertu, neko no tā neierakstījām, un tā tas viss palika gaisā. Arī loģistika bija tik sarežģīta – visiem satikties vēlreiz. Nebiju droši vien arī pietiekami nobriedis, lai to visu iemūžinātu. Bet tagad, pēc desmit gadiem, šī gada janvāra pirmajās dienās sasaucu visus atpakaļ un mūsu "Instrumentu" studijā to visu ierakstījām. Tā ir mūzika no tā laika ar dažādiem man svarīgajiem dzejniekiem – Ojāru Vācieti tai skaitā, un Eduardu Estlinu Kamingsu. Toreiz bija viens skaņdarbs, kuru koncertā nenospēlējām, jo mums nebija satura – man nebija [dzejas], ko dziedāt. Bija tikai instrumentālais pavadījums. Stokholmas skolā domāju, kas tur varētu būt [par tekstu]. Šķirstīju dzejas grāmatas un mēģināju saprast, kas tas ir. Uzgāju amerikāņu dzejnieci Emīliju Dikinsoni, kura dzīvojusi 19. gadsimtā – viņas dzejolis "I'm nobody" bija tas, kur pēkšņi pilnīgi, pilnīgi saklikšķēja kopā visi klikšķīši! Tā, iespējams, būs visforšākā dziesma no visām.

Vairāk – audioierakstā.