Šonedēļ "Atsperes" viešņa ir rakstniece Inga Žolude. Runājam par Ingas jaunāko romānu "Tēvs", jaundibināto Rakstnieču apvienību, literāta sociālo statusu mūslaiku Latvijā un cilvēku lasītvēlmi.

Orests Silabriedis: Tavs romāns "Tēvs" nupat guvis krietnu ievērību. Tev pašai bijusi iespēja par to runāt un diezgan daudzi to jau ir izlasījuši. Vai esi saņēmusi jau kādas atsauksmes, kas tev šķiet būtiskas un sekmē tavu vēlmi rakstīt un rakstīt?

Inga Žolude: Esmu saņēmusi ļoti daudz atsauksmju par šo grāmatu... Mani patiešām pārsteidz, cik daudz lasītāju mani pozitīvā nozīmē appludina ar savām atsauksmēm! Tas ir ļoti vajadzīgs, jo tas mūsu – rakstnieku – darbs jau norit vienatnē un nemaz jau tik daudz atsauksmju nesaņemam: jo lasītājs izlasa grāmatu, savos iespaidos dalās ar tiem, kas viņam apkārt, bet ar pašu autoru jau gluži nē. Tādā ziņā paldies mūsdienu piedāvātajām iespējām, ka lasītāji ienāk feisbukā un uzraksta atsauksmes. Arī mani paziņas vai sen nesatikti skolasbiedri, kas izlasījuši grāmatu, sūta savas atsauksmes, un ļoti pārsteidzoši tas, ka ikkatrs šajā grāmatā atrod kaut ko citu! To nebiju prognozējusi. Man šķita, ka grāmata varētu būt interesanta man un maniem tuvākajiem cilvēkiem, bet ka tā radīs rezonansi tik daudzos cilvēkos – tas man ir pārsteigums. Un liels paldies par atsauksmēm! 

Bet no otras puses – tu taču nerakstītu tik apjomīgu darbu, ja nedomātu, ka tas būtu interesants arī ārpus tavu tuvo loka.

Nu, redzi: tas jau zināmā mērā ir mans darbs. Tas ir tas, ko es daru – rakstu, un uzrakstītais teksts nonāk pie lasītāja šā vai tā, agrāk vai vēlāk. Pēdējos gados gan ir tendence, ka mani darbi pie lasītājiem nonāk vēlāk – vairs negribas tā steigties kā jaunībā, kad uzrakstīju un ātri gribēju, lai to kāds izlasa. Tāda nepacietība, kas piestāv jaunībai, bet tas arī ir vajadzīgs – lai atgriezenisko saiti saņem daudz ātrāk. Tomēr ar gadiem pacietība kļūst lielāka. 

Mūžīgais jautājums par darbiem, kuros tik daudz ielikts no personiskās dzīves. Tu pati vēl jūti to robežu, kur tava realitāte pāriet tavā fantāzijā?

Attiecībā uz šo darbu – jā. Interesanti, ka tas tiek pieteikts kā romāns, bet īstenībā, ja kārtīgi izšķirsta grāmatu, tās žanrs nekur nav minēts. Arī tad, kad nodevu manuskriptu pirmajiem lasītājiem – izdevniecībai un redaktoram - , viņi teica, ka tas ir romāns, un es teicu – nē, nē, nē, tas nav romāns! Labākajā gadījumā tas ir autobiogrāfisks romāns vai antropoloģisks romāns, jo es to nerakstīju kā romānu.

Ja runājam par robežām starp personīgo un izdomāto, šis darbs simtprocentīgi paliek personīgā robežās, un literatūras šeit principā nav, izņemot rakstnieka-romānista paņēmienus, kurus es no sevis vairs nevaru izdzīt ārā, jo tie vienkārši ir manī.

Bet tādā gadījumā tā ir tava profesionalitāte un tavs talants, kas ļauj personisko padarīt par mākslas darbu?

Tas ir jautājums, uz kuru man nav atbildes. Tas labāk redzams no malas. Bet es teiktu, ka tas tā ir, pateicoties pieredzei darbā ar valodu. Jo pie šī darba, piemēram, es dramaturģiski vai sižetiski nestrādāju: nekārtoju epizodes kāpinājumā vai atslābumā – tas vienkārši ir intuitīvi: kā darbs pats sevi rakstīja, tāds tas arī ir.

Šis darbs gan ir viens no tiem, ko vairākas reizes pārrakstīju – var teikt, ka šo darbu lobīju kā sīpolu. Grūti bija arī saprast, kā tas lasīsies no malas. Ļoti priecājos, ka šoreiz man atkal bija tā laime strādāt ar manu redaktoru Arvi Kolmani, ar kuru man ir īpašas attiecības: Arvis bija manas pirmās grāmatas redaktors! Pirms tiem daudzajiem gadiem momentā sajutu, ka esam uz viena viļņa, ka Arvis vienkārši nolasa, ko es gribu pateikt, pat ja to neesmu mācējusi pateikt. Šeit bija līdzīgi… 

Kā ir ar to pārrakstīšanu: vai nav žēl pilnībā aizkrāsot to, kas jau ir bijis?

Vienkārši tā sanāca, ka, rakstot šo darbu, bija garāki pārtraukumi starp melnrakstu versijām, jo pa vidu bija citi darbi – gan festivāls "Rakstivāls", ko es organizēju, gan citi darbi. Un tad, kad atgriezos pie manuskripta, tas, par laimi, jau bija aizmirsies. Sāku to pārlasīt ar pilnīgi svaigu skatu. Kad tā saikne un emocionālā pieķeršanās darbam ir tā kā gandrīz vai zudusi, var labāk redzēt no malas. Un mūsu – mākslinieku jeb rakstnieku – uzdevums ir saglabāt uzticību mākslai, šajā gadījumā – literatūrai, un pateikt to iespējami labākā veidā. Un tad nav īsti žēl, jo – ko tur žēlot melnrakstu, vai ne? Mēs ejam tālāk uz kaut ko labāku!

Vai tuvinieki tavas grāmatas izlasa tad, kad tās ir jau nodrukātas un nopērkamas grāmatu veikalā, vai tomēr drusku agrāk?

Visiem rakstniecības studentiem, kas nāk pie manis mācīties rakstīt, vienmēr saku: dodiet lasīt saviem draugiem, partneriem, mammām un tētiem! Lasiet priekšā dzimšanas dienās! Lai visi dzird un sniedz atgriezenisko saiti! Bet es pati nekad šo noteikumu neesmu ievērojusi! (Smejas.) Nekad neesmu varējusi pārkāpt tam pāri... Un man arī varbūt nav bijis tādas uzticības personas, kurai es varētu dot izlasīt, tāpēc manus darbus vienmēr pirmais ierauga redaktors. Bet – grāmata Tēvs bija pirmais izņēmums! Tās manuskriptu pirms redaktora ieraudzīja mana mamma… Izdrukāju manuskriptu – tieši šo versiju, ko varat lasīt grāmatā, aiznesu mammai to mapīti, un teicu, ka būšu priecīga un pateicīga, ja viņa izlasīs. Un ka viņa var droši komentēt, atzīmēt, un mēs varam visu pārrunāt – lai viņa dod atgriezenisko saiti par šo manuskriptu! Mamma man uzdeva jautājumu, cik ilgā laikā viņai jāizlasa, un es atbildēju – ka būtu labi mēneša laikā. Pēc divām dienām mamma man zvana un saka, ka esot izlasījusi, un viņai ir tikai viens komentārs, kas atrodams tajā tekstā. Paņēmu atpakaļ mapīti, bet man bija bail vērt to vaļā… Uz ilgāku laiku noliku to plauktā, un tad, kad jau bija atkal jāstrādā ar manuskriptu, trīcošām, drebošām rokām vēru vaļā un meklēju, kur tad ir tas viens komentārs. Un man bija tāds atvieglojums, ka tas nebija nekas ārkārtīgi nopietns... (Sirsnīgi smaida.)

Vairāk un plašāk – audioierakstā.

***