Matīss Gricmanis: Jebkurš medijs, kam ir "plakanā virsma", atņem teātrim dimensiju

Raiņa poēmas "Daugava" jaunākais iestudējums "Stikla kalns. Daugava" ir līdz šim neparastākā šī darba interpretācija: to veidojuši seši režisori un izrādes fināls noris citā vietā, nekā sākums.

"Viens ir tas, ko "Daugava" nozīmēja 1919. gadā – to izpirka un lasīja pat frontē. 80. gadu beigās "Daugavu" atdzīvināja Mārtiņš Brauns. Mēs mēģinām meklēt, ko "Daugava" nozīmē šobrīd," saka izrādes dramaturgs Matīss Gricmanis, kuru "Klasikas" studijā iztaujā Orests Silabriedis un "Atsperes" viesvadītāja - literatūrkritiķe, tulkotāja Ieva Kolmane.

Divas izrādes jau aiz muguras – tā spēlēta 15. septembrī un 13. oktobrī. Tagad tā notiks tikai 3. novembrī. Vai paredzēts arī ieraksts? "Teātris ir laika māksla – būtiska ir klātbūtne tieši konkrētajā brīdī un vietā. Jo tajā brīdī, kad ar kādu citu mediju mēģinām to iznest ārā, tas kļūst par citu. Jebkurš medijs, kam ir "plakanā virsma" – kino, televīzija – atņem teātrim dimensiju, un uz to raugāmies vairs tikai kā uz kaut ko neīstu, savukārt teātrī ir klātesoši cilvēki, varam pat viņu elpu sajust," saka Matīss.

Viņš arī atklāj, ka viens no izrādes producentes Elīnas Kalniņas uzstādījumiem bijis tāds, ka Raiņa oriģinālteksts šajā iestudējumā jāizmanto pēc iespējas vairāk, tāpēc visās daļās tas tā arī notiek.

"Vienīgais, no kā esam atteikušies, ir prologs un epilogs, ko Rainis "Daugavai" pielika klāt 20. gados. Gribējām piepildīt oriģinālo vēstījumu, kas 1919. gadā latviešus iedrošināja brīvības cīņām."

Vaicāts, vai darba gaitā nejutis kārdinājumu kaut ko pierakstīt klāt, Gricmanis atbild noraidoši: "Mūsu koncepcija ir tāda, ka apzināti izmantojam darba atvērtību. Katrs no sešiem režisoriem strādājis pa savam – nevēlamies visas daļas sasiet kopā cieši, bet gribam, lai viss iestudējums ir atvērts, skatītājam pašam jāatrod nozīmes. Rainis ļoti labi to ļauj darīt. Viņa valoda ir atvērta interpretācijai."

Bet... vai Raiņa valoda gadījumā nešķiet vecišķa? "Domāju, ka arī tajā brīdī viņa stilistika skanēja diezgan vecišķi... No otras puses, viņam ir arī tāda luga "Pusideālists", kas ir parodija par tautisko laikmetu – kā liela groteska par to, ka mēs visi tagad te celsim tautiskos brīnumus, izliksimies, ka esam vareni senlatvieši.

Rainis ir cilvēks, kurš ļoti kritizējis Dziesmu svētkus – īpaši pirmos; viņam ir tās sarkastiskās dziesmiņas, ko viņš veltījis Dziesmu svētkiem par to, ka tautas kungi izmanto faktu, ka no laukiem tauta sabrauc pilsētā un viss ir viens milzīgs veikals...

Bet stils, valoda – tie viņam vienmēr ir tādi kā ne no šī laika. Tieši Raiņa paša uzskatu pāreja – ka viņš tika pieņēmis, ka arī laikmetā, kurā mēs dzīvojam, romantisko stilu var izmantot, lai runātu par to, kas viņam aktuāls –, ir iemesls, kāpēc mums viņa ir tik daudz. Režisori pa savam interpretējuši un atraduši atbildes, kā Raini var klausīties arī tagad."