Ar kontrabasistu Matīsu Eisaku tikāmies vēl pavisam nesen - īsi pirms Ziemassvētkiem, kad viesojāmies pie viņa Leipcigā: kā zināms, jau pusotru gadu Matīss ir Leipcigas Gewandhaus orķestra mūziķis un spēlē arī Berlīnes rokgrupā Born a Rebel.

Vācijā ierakstītā intervija "Klasikas" viļņos izskanēja Pirmajos Ziemassvētkos, un līdzās citām tēmām mūsu sarunas lokā bija arī 21. janvārī Mazajā ģildē gaidāmais koncerts "Pastkartes no Kurzemes", kurā Matīsam bija jāsastopas ar pianisti Agnesi Egliņu un Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini, kuras slimības dēļ koncerts nu diemžēl ir atcelts: vēlam māksliniecei drīzumdrīzu izveseļošanos!

Taču atcelta nav saruna ar Matīsu Eisaku, un tēmu "Atsperes" ritējumā mums ir daudz: runājam gan par Matīsa nesenajām meistarklasēm Latvijas Mūzikas akadēmijā,  gan par izglītību, skolotājiem un skološanos, par kontrabasu, kontrabasistiem un mūziku kontrabasam.

Ilze Medne: Beidzamajā laikā radusies sajūta, ka kontrabass piedzīvo zināmu renesansi: kontrabasisti no orķestra mūziķiem kļūst par solistiem, kuri nebaidās doties klasiskajā repertuārā, meklējot jaunus apvāršņus.

Matīss Eisaks: Piekrītu. Kontrabass kā instruments priekšplānā iznācis ļoti vēlu, principā pēdējos divdesmit gadus, ne senāk, un tādā ziņā temps, kādā kontrabasisti kļūst labāki mūziķi – sava instrumenta pārzinātāji – ir milzīgs. Šī tendence šobrīd ir visnoteicošākā, kas arī veicina to, ko tu minēji – tiek apgūts arvien sarežģītāks un izaicinošāks repertuārs. Tomēr man šķiet, ka priekšplānā jeb centrā izvirzījies tieši mūziķis – instrumentālists, kurš vienkārši kļuvis spējīgāks.

Varbūt muļķīgi salīdzināt, bet tāpat kā sportā sportisti kļūst aizvien stiprāki, arī kontrabasa spēles jomā ļoti izteikti novērojams tas, ka mūziķu spējas kļūst arvien spēcīgākas, līdz ar to repertuāra apguve visu laiku tiek paplašināta. Ir gan tāds mīts, ka skaņdarbu kontrabasam ir maz, bet patiesībā to ir ļoti daudz, vienkārši tie nav tik viegli pieejami.

Protams, ka tos nespēlē bieži un arī ne katrā koncertzālē, līdz ar to mēs fiziski par tiem neuzzinām. Tā ka es drīzāk teiktu, ka renesansi iezīmē katrs jauns gads. Protams, es to saku tāpēc, ka tajā visā nepārtraukti esmu iekšā un to redzu tuvplānā. Līkne uz augšu iet ļoti ātri, un vislabāk to var redzēt solo konkursos. Kā piemēru varu minēt mana skolotāja Gunāra Upatnieka teikto: salīdzinājumā ar laiku, kad viņš spēlējis konkursos, līmenis šobrīd ir daudz citādāks. Un tas nav nemaz tik sen – tikai pirms gadiem desmit! Un tas ir izcili, ka līmenis aug – cerams, ka tā tas arī turpināsies.

Mainās arī klausītāju attieksme. Mūs vairs neizbrīna, ja uz savu solokoncertu aicina kontrabasists, jo kontrabass patiešām skan skaisti! Brīžam pat nevari atpazīt kontrabasu no čella. Pieņemu, ka arī mūziķi pārvarējuši iekšējo sajūtu, ka kontrabass ir tikai basa līnija. Kontrabass šobrīd ir pilntiesīgs mūzikas instruments pārējo vidū; tas var skanēt skaisti un spēj izteikt ļoti plašas gradācijas krāsās, emocijās, izjūtās.

Tas iet cieši roku rokā ar to, ka paši instrumentālisti kļūst spēcīgāki un var piedāvāt kaut ko ļoti kvalitatīvu, un klausītājs jau to jūt.

Kontrabasista mērķim noteikti nevajadzētu būt tādam, lai kontrabass skanētu kā čells – katrs jaunais basists tam periodam iziet cauri, bet ceru, ka šis periods kļūst arvien mazāks un īsāks. Arī man tāds bijis... Bet kā Pēteris Vasks vienā sarunā teica – jā, būdams kontrabasists, visu dzīvi gribēju skanēt kā čells, un tā bija mana lielākā kļūda...

Pašam kontrabasam ir ļoti autentiska skaņa, tāpēc kontrabasista mērķim jābūt – izklausīties pēc kontrabasa.

Latvijas kontrabasistu saime Eiropas orķestros pārstāvēta ļoti bagātīgi. Tu esi Leipcigas "Gewandhaus" mūziķis, Gunārs Upatnieks ir "Berlīnes filharmoniķos", Einārs Everss muzicē Dānijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Tā ir nevis nejaušība, bet gan likumsakarība.

Protams!

Pārāk daudzi esam A klases orķestros, lai tā būtu nejaušība. Esmu diezgan pārliecināts, ka visa sakne ir viens konkrēts pedagogs Rīgā, Latvijas Mūzikas akadēmijā – un tas ir Sergejs Brīnums. Viņa fenomens ir ļoti autentiska un individuāla pieeja mācību procesam.

Varam strīdēties vai argumentēt, ka varbūt tas ir mazliet vecmodīgi, ka šobrīd māca citādāk, bet par to, ka tas tā nebūt nav, pārliecinājos vakar, sniedzot meistarklases Mūzikas akadēmijā: man bija patīkams iespaids, kā jaunie mūziķi veido skaņu. Un tā jau katram instrumentam ir tā īstā sakne! Ja savam instrumentam spēsi sasniegt labu skaņu, viss tālāk veidosies tieši no tā. No vecajiem laikiem ir tā sajūta, ka kontrabass ir ļoti kluss, ka tam ir nekonkrēta skaņa, bet tas, ko vienmēr darījis Sergejs Brīnums – viņš allaž licis fokusu uz to, kā šo skaņu visu laiku pilnveidot. Sergeja Brīnuma skolas galvenais komponents ir tas, ka Sergejs neiespaidojas no vadošajām tendencēm. Katrā akadēmijā, katrā valstī vienmēr ir regulas un likumi par to, kā jānotiek mācību procesam: piemēram, septembrī sākam mācīties, novembrī spēlējam tehnisko ieskaiti un tamlīdzīgi – un šajās regulās jāmēģina iekļauties. Bet Sergejs Brīnums neiet tālāk, pirms konkrētais students nav apguvis kādu konkrētu lietu. Un tas vispār ir vitāli svarīgi jebkuram instrumentam, jebkuram skolotājam – saprast, ka visiem studentiem nav vienāds temps: iespējams, ja tu tos solīšus spersi lēnāk, pēc tam progress būs daudz ātrāks, nekā tad, ja par katru cenu mēģināsi saķert grūtākos skaņdarbus un spēleši tos pēc iespējas virtuozāk. Māja jābūvē no pamatiem – kā jau parasti. Tas arī ir viens no Sergeja Brīnuma skolas svarīgākajiem komponentiem.

Kādi ir tavi secinājumi pēc pieredzētā meistarklasēs?

Kā jau tikko sacīju, bija patīkams iespaids par skaņu, par skaņas veidošanu. Arī man kā Sergeja Brīnuma audzēknim šķiet, ka tas ir pats svarīgākais. Vēl patīkams pārsteigums bija par to, cik daudzi cilvēki atnākuši uz meistarklasēm – mums pat nācās mainīt telpu! Paņēmām lielāku auditoriju, jo interese bija liela.

Man liekas, ka labi pastrādājām: šķiet, ka man izdevās iedot nākamo virzienu, kurā mūziķiem doties: tā iemesla dēļ, ko es jau pieminēju – ka kontrabass ir jauns kā priekšplāna instruments, ir ļoti daudz viedokļu, kā skatīties uz kontrabasa skaņu, katrs otrais zina teikt, kādai tai jābūt. Bet īpaši tad, ja esi jauns un gribi izmēģināt visu pēc kārtas, ir ļoti svarīgi tajā visā neapmaldīties.

Esmu guvis pieredzi pie ļoti daudziem pedagogiem meistarklasēs, strādājis ar augstākās klases skolotājiem, tāpēc man šķiet, ka vismaz šādā veidā varu dot virzienu, kas būtu nevis viens pareizais, bet konkrētajam cilvēkam vēlamais. 

Kontrabasistiem iespējas ir visdažādākās. Daudziem kontrabass būs džeza instruments, bet kā jaunus mūziķus iedrošināt doties klasiskās mūzikas virzienā? Tavs piemērs rāda, ka došanās klasiskās mūzikas virzienā nenozīmē dzīvošanu tikai tajā – tu, piemēram, spēlē arī rokgrupā. Brīnišķīgi, ja var apvienot darbu klasiskajā orķestrī, spēlējot simfoniskās programmas un piedaloties operu iestudējumos, un spēlēt rokgrupā, saprotot, ka tas viens otram netraucē.

Absolūti netraucē! Man šķiet, ka pievēršanās kādam instrumentam kā tādam var būt nejauša, bet daudzos gadījumos domājam tā: ja sākšu spēlēt šo instrumentu, tad man būs tas un tas. Vai arī – ja spēlēšu konkrēto instrumentu, darīšu to un to. Tas ir mazliet ačgārni. Jo – ja tevi tiešām kāds instruments uzrunā, tu jau sapratīsi, ko ar to darīt un cik daudz tu to gribi spēlēt. Visam pāri ir mīlestība pret instrumentu vai vismaz mīlestība uz mūziku kopumā. Esmu novērojis, ka visiem izcilākajiem instrumentālistiem šī īpašība – mīlestība pret mūziku un savu instrumentu – ir kopīga. Tā ir visam pāri, un vienmēr dominēs jebkurā projektā – spēlēsi rokgrupā vai simfoniskajā orķestrī. Tāpēc vajadzētu sākt ar to, vai tev patīk, kā tas instruments skan, un tad jau visi ceļi, kuros tu nonāksi, radīsies paši no sevis.

Vai meistarklases tevī pamodināja kādu interesi par pedagoģiju?

Tāda aicinājuma sajūta man ir beidzamos divus, trīs gadus – sajūta, ka kaut ko uz pedagoģijas pusi es varētu darīt. Varbūt ne šobrīd, bet mazliet vēlāk. Meistarklases Mūzikas akadēmijā man bija pirmās oficiālās, bet gadījumu, kad es kādu mācu, bijis ļoti daudz. Nekad to nedarītu, ja man liktos, ka nevaru neko dot. Ja man liktos, ka es tikai varu nospēlēt priekšā un teikt – izdari tāpat, man nebūtu tādas sajūtas.

Uz kontrabasa specialitāti savulaik pārgāju no ģitārspēles, un man vienmēr likās, ka spēlējot kontrabasu mans talants nav tik dabisks, ka tas viss nenāk tik viegli. Tāpēc man vienmēr bijis ļoti daudz jādomā ar prātu, kā un ko es daru.

Manuprāt, ir divu veidu mūziķi – nekategorizējot, bet tomēr: vieni, kas vienkārši spēlē, un analītiķi. Esmu abiem pa vidu. Domāju, kā spēlēt, ko tajā brīdī darīt ar lociņu, un man šķiet, ka pedagoģijai tas ir ļoti, ļoti svarīgi – palīdzēt studentiem saprast, kas notiks tad, ja izdarīšu to un to. Tas varētu būt vērtīgais, ko varu dot.

Cik tev pašam ir svarīgi saglabāt profesionāli radošo saikni ar Latviju? Lai gan Leipcigā esi ļoti aizņemts, ik pa laikam tu tomēr esi Latvijā.

Ļoti svarīgi. Jau  no agrākiem gadiem tas kaut kā pats no sevis noticis, ka apmēram reizi vai divas gadā atbraucu uz Latviju kaut ko nospēlēt. Neteiktu, ka tā ir atskaites sajūta – noteikti nē. Tas ir dziļāk. Man tā ir iekšēja vēlme nepazaudēt kontaktu ar latviešu klausītāju un latviešu kontrabasistu saimi.

Vissvarīgākā ir vēlme rādīt kontrabasu latviešiem Latvijā, it īpaši ar latviešu mūziku: cik nu daudz tās kontrabsam ir, tik ir, bet pēc iespējas parādīt, ka latviešu kontrabasa mūzika var būt forša un to var forši spēlēt.

Līdz ar to tas viss notiek mijiedarbībā – varbūt, ka tieši tāpēc kāds cilvēks pievēršas kontrabasa spēlei.