Mākslinieks un pedagogs Bruno Birmanis: Es laikam esmu tāds bērnišķīgs optimists

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir mākslinieks un pedagogs Bruno Birmanis. Runājam par 90. gadu nepieradināto modi un tērpu teātri, par Pako Rabani un performancēm metropolēs, par šodienas sajūtām, tendencēm un studentiem...

Gunda Vaivode: Šodien lasīsi lekciju "Neiburgā" par 80. gadiem, par Nepieradinātās modes asambleju, par postbanālismu. Saki, kā tu uz šīm norisēm skaties no šodienas perspektīvas: cik tās bija nozīmīgas? Vai tas bija kā fons, vai arī virzīja notikumus?

Bruno Birmanis: Man pašam grūti spriest, tas jādara citiem, jo mans viedoklis ir nevis vienkārši subjektīvs, bet dziļi subjektīvs. Par virzīšanu runājot – domāju, ka virzīja, un fakti par to liecina. Tagad ar pamatīgu laika distanci to var diezgan konkrēti izvērtēt. 

Cilvēkiem, kuri ir krietni jaunāki par mums un varbūt nezina, kas bija Nepieradinātās modes asambleja… Burtiski pāris teikumos uzbur to ainu: kur tas notika, cik tas bija intensīvi?

Stāsts ir desmit gadu garumā. Sāksim ar to, ka mēs izgudrojām jau pašu vārdu – "nepieradinātā", pieliekot klāt pie kāda kultūras notikuma, un mēs bijām tie, kas to izdomāja. Faktiski tas radās no angļu vārda "untamed fashion", un mēs to salikām. Mēs – tas ir mans draugs un cīņubiedrs Romāns Baumanis un Kanādas latvietis Ūve Hodžins, kurš rakstīja tekstus visiem mūsu skatuves mūziķiem, tulkojot tos angļu valodā – "Jumpravai" un vēl citām grupām. Mēs trijatā to kādā naktī izdomājām.

Kas bija Modes asambleja? Sākumā tas bija tāds kā alternatīvās modes mākslinieku saiets, kas ļoti ātri pārauga, šķiet, lielākajā modes pasākumā Austrumeiropā: četru gadu laikā tas kļuva tik jaudīgs, ka no Parīzes uz Rīgu lidoja specreiss, pilns ar žurnālistiem un māksliniekiem.

Un tas notika...

... oficiāli no 1990. līdz 1999. gadam, bet es uzskatu, ka pēdējais pasākums bija 1994. gadā. Pirmie divi pasākumi notika Jūrmalā, atrakciju pilī "Daile", pēc tam Jūrmala kļuva par mazu un pārvācāmies uz Rīgu: skates notika gan Kongresu namā, gan Latvijas Nacionālajā operā, arī izstāžu zālē "Arsenāls". Gāja vaļā tā, ka nedēļas laikā bija ap 50 skatēm.

Jūs nebijāt vienīgie mākslinieki, kas tur piedalījās.

Piedalījās mākslinieki no apmēram 40 valstīm. Viņi bija sadalīti trijās kategorijās: jaunie dizaineri, kas bija studenti vai arī kas tikko studijas pabeiguši – piemēram, Francijā jaunie dizaineri skaitās apmēram līdz 35, 40 gadiem. Nākošā kategorija bija pieredzējušie dizaineri un dizaina zīmoli, bet trešā kategorija bija modes metri. Un tad vēl naktsklubos – pilnīgs ārprāts tur gāja vaļā. (smejas)

Tu operē ar ļoti lielu auditorijas ciparu: tu mini, ka vienā reizē to redzējuši 320, 340 miljoni. Kur šie miljoni radās?

Katrā ziņā krietni vairāk nekā 300 miljonu, un šis skaitlis veidojas no lielajām televīzijas raidsabiedrībām, kas sūtīja savas komandas, kas šeit filmēja. Un tie nebija kaut kādi īsie ziņu sižetiņi, bet nopietnas programmas. Tas sākās jau 1990. gadā, kad šeit atbrauca no BBC raidījuma "The Clothes Show", kas bija otrais lielākais modes raidījums pasaulē. Kanādiešiem bija "Fashion Television". Viņi atbrauca uz šejieni, un mēs momentā kļuvām ārkārtīgi atpazīstami! Ar pirmo rāvienu atpazīstamība bija milzīga, jo BBC šo pārraidi raidīja skatītākajā raidlaikā piektdienās un sestdienās no rīta. Televīzijas kanāli, preses izdevumi, Parīzes modes nedēļas tā saucamā priekšējā rinda – tā visa bija šeit, Rīgā. Vesela lidmašīna atlidoja! Tas, protams, prasīja darbu – to visu sakārtot un sagādāt. 

Tas bija laiks, kad brīvlaišana jau bija notikusi – tie ir deviņdesmitie gadi. Bet iedīglis ne tikai ar modes mākslu, bet ar sociālo aktivitāti jau sākās astoņdesmitajos.

Astoņdesmito gadu beigās, jā. Būtībā tas nemiers urdījās pilnīgi visur, tas virmoja gaisā un gāja vaļā pa visām jomām. Tā sanāca, ka mani uzaicināja piedalīties vienā modes pasākumā – izstādē, ko neformāli taisīja žurnāls "Rīgas modes". Tā kā zināju, ko dara Uģis Rūķītis, nodomāju – ja tur būšu viens, tajā visā standartizētajā pasākumā es vienkārši pazudīšu – jutīšos nedroši. Uzrunāju Rūķi, viņš piekrita, un tad attiecīgi mēs divatā nostartējām. Un tad sākās tas ļoti ātrais ceļš uz augšu.

Tur bija jābūt arī ļoti lielai izdomai, jo materiālu taču toreiz nekādu nebija.

Mēs to kompensējām ar radošumu, ar idejām. 

Un pēc tam sākās tavs personīgais lielais izrāviens, jo izstādes taču notika lielajās modes Mekās.

Ar Rūķi uztaisījām, uzskatu, diezgan grandiozu pasākumu – Postbanālisma balli. Mēs to nedarījām divatā, tur bija liela komanda. Mūziku rakstīja Aigars Grauba ar visu "Jumpravu", režisors bija Vladis Goldbergs, Ivars Skanstiņš bija scenogrāfijas  un tehnika: speciāli būvējam skatuvi, uztaisījām pirmo modeļu konkursu Latvijas vēsturē – lielu pasākumu, kas notika Anglikāņu baznīcā, toreizējā RTU Studentu klubā – tur bija diezgan daudz aktivitāšu. Ar Rūķi bija arī vienošanās, ka strādājam kopā, bet tas neliedz mums darboties atsevišķi. Rūķis, piemēram, uztaisīja pirmo "Lāčplēsi". Mēs tur visi nācām viņam palīgā, jo viņš kā vienmēr bija paķēris tādu darba apjomu, ar kuru vienam bija neiespējami tikt galā. Bet tas bija viņa projekts – un ļoti, ļoti jaudīgs projekts.

Izcils! Īstenībā to varētu atjaunot viens pret vienu – ar visiem tērpiem. 

Jā! Katrā ziņā pirmajā "Lāčplēsī" nešaubīgi bija visi punkti uz "i". Zigmars to labi aprakstījis savā grāmatā. Es savukārt darbojos citās jomās: man bija performances gan Romā, gan Venēcijā, gan Parīzē, gan Londonā. 

Kādi no tiem tērpiem, cerams, ir kaut kur saglabājušies? Vai arī tos var redzēt tikai video?

Nezinu, bet man šķiet, ka nav saglabājušies. Nekad neesmu bijis krājējs – varbūt kaut kur kaut kas ir nejauši saglabājies, bet neko īpaši neesmu noliktavā turējis.

Izstādes Parīzē, Londonā, Maskavā – tā tev bija iespēja tikties ar pasaules kolēģiem. Ar to pašu Pako Rabani.

Pako bija manā skatē Parīzē: iepazināmies, un kaut kā tas viss notika ļoti ātri. Joprojām nezinu, cik sarežģīti ir darīt kādas lietas, cik tas ir grūti un cik ilgu laiku tas prasa. Es laikam esmu tāds bērnišķīgs optimists... 

Šobrīd tu savu izdomu un zināšanas liec lietā, apģērbjot mūsu olimpiešus. Tavā kontā ir vairākas Olimpiskās spēles. Ar ko tu tādos gadījumos sāc? Ar ērtību, funkcionalitāti, enerģiju, valsts simboliku? Kas ir izejas punkts? 

Esmu taisījis parādes tērpus gan pirmajām Olimpiādēm, kurās piedalījās nu jau neatkarīgā Latvija – Barselonai, gan arī Albertvillai, Rio, Phjončhanai. Patiesību sakot, tas ir ļoti nepateicīgs darbs – taisīt šādas lietas: it kā ļoti godpilns un tā tālāk, bet… nepateicīgs. Jo tērpiem ir jāpatīk visiem, tiem jātiek pamanītiem, un pats galvenais, ko esmu sapratis, ir tas, ka galvenie visā šajā stāstā ir sportisti: dažam labam Olimpiāde ir lielākais starts dzīvē un apģērbs – un to esmu sapratis, strādājot ar daudziem sportistiem un ne tikai ar viņiem – tas iespaido arī psiholoģisko fonu: ja cilvēks ir diskomfortā, tērps ir pilnīgi garām. Būtībā tu izjauc šim cilvēkam ne tikai svētkus, bet arī darbu – ja viņam tērps traucē. Tajā pašā laikā sportistiem nekad neviens neko nejautā, vienmēr ir visādi funkcionāri, gudri zinātāji un kritizētāji, un te kaut kā jāmēģina izlavierēt cauri visām šīm klintīm. Bet ir forši, ja tevi pamana starptautiskajā apritē. Tā ka tas ir diezgan komplicēts darbs, kuram nekad nepietiek līdzekļu. It kā godpilns, bet... 

Bet tu būtu gatavs turpināt?

Vairs nē. Tas ir noiets etaps. Domāju, ka tā ir iespēja, kas jāizmanto jauniem cilvēkiem. Esmu gatavs palīdzēt ar ieteikumiem vai konsultācijām. 

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.