Līdz 17. novembrim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojama mākslinieces Lauras Veļas personālizstāde "Ievainotā atmiņa". Ar Lauru tad arī tiekamies šīsnedēļas "Atsperē", pie kafijas tases risinot sarunu gan par izstādi, gan dzīvi... 

Signe Lagzdiņa: Lūgšu izstāstīt tavas izstādes stāstu. Kāpēc tā ir "Ievainotā atmiņa", un kā tu pie tās nonāci?

Laura Veļa: Izstāde ir par to, kā mana paaudze un paaudzes man apkārt atskatās uz tādu notikumu kā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu uz Sibīriju un citām nometinājuma vietām, kādu iespaidu tas ir atstājis un kā šī trauma ceļo no paaudzes paaudzē. Tā ir ļoti liela tēma, no kuras varu apskatīt tikai mazu daļiņu. Saknes tam visam ir personīgajā stāstā, jo arī manā ģimenē, tāpat kā ļoti daudzās ģimenēs, ir cilvēki, kuri savulaik tikuši izsūtīti, un ir arī cilvēki, kas nav bijuši izsūtīti. Arī tur sekas ir jūtamas. 

Protams, mana paaudze, apskatot šo traumu, atrodas priviliģētā pozīcijā.

Pēc ilgākas izpētes saprotu, cik ļoti priviliģētā statusā esmu – man nav jācīnās par izdzīvošanu, varu iedziļināties šajās tēmās. Un varbūt mēs visā vēsturē esam viena no retajām paaudzēm, kas var tajā iedziļināties, izsāpēt un pārdomāt, kas noticis... Tā ir diezgan laba pozīcija.

Pirms kara Ukrainā man kādā brīdī šķita – nu, kāpēc māksla tik daudz runā par šīm tēmām, kāpēc kino tik daudz stāsta šos stāstus. Vienā brīdī gribas latviešu kino redzēt cita veida stāstus. Tik naiva doma... Tagad pilnīgi citām acīm uz to raugos un novērtēju, ka šie stāsti tiek stāstīti. Tas arī ļauj apzināties, ka tas nemaz nebija tik sen. 

Nepavisam...

Otrkārt, tas ļauj paskatīties arī uz to, kas ar mums notiek šodien, novērtēt, ka esam demokrātiskā valstī, taču vienlaikus ļauj palūkoties uz brūcēm, ko tas atstājis. Un brūces ir lielas. (..) 

Aizkaitinājums par lielo sērošanu bijis diezgan daudziem cilvēkiem. Pirms kara noteikti bija dalīšanās starp tiem, kas domāja – nu, cik var sērot, kāpēc vispār tos karogus karināt un kāpēc nemitīgi par to runāt un filmas uzņemt.

Mākslā tas netika tik ļoti daudz apspēlēts, cik kino, bet domāju, ka šī pozīcija radās no tā, ka par to runā no ciešanu pozīcijām. (..) Cilvēki dalījušies ar savu ciešanu pieredzi, un jebkura traumatiskā izpausme šajā gadījumā ir normāla.

Tas, par ko ticis mazāk runāts un kas mani pašu spēcināja, kad trīs gadus intensīvi biju lasījusi cilvēku dzīvesstāstus par traumatisko pieredzi – mani pie normāla saprāta noturēja fakts, cik daudz spēka tur var atrast! 

No tā var mācīties kolektīva spēku – to, kā cilvēki palīdzējuši viens otram. Un vēl:

traumatiskā pieredze – deportācijas – nav tikai mūsu nācijas traģēdija. Lai gan zināmā mērā tā ir mūsu identitātes sastāvdaļa, traumatiskā pieredze iet pāri nacionalitātēm, pāri paaudzēm. Un ne tikai ar negatīvajām sekām.

Lasīju, kā dažādu nacionalitāšu cilvēki palīdzēja cits citam. Tiešām – tādi varonīgi stāsti, kā cilvēki tika pāri šīm milzīgajām grūtībām un vispār izdzīvoja apstākļos, par kādiem es, kura piedzimusi siltā mājiņā, nevaru pat iedomāties… Protams, empātiski mēs to saprotam, bet kādā brīdī nonāc pie atziņas, ka – nē, es nekādā veidā, nekad – vienalga, cik daudz dzīvesstāstu izlasīdama, nespēju to saprast līdz galam un izdzīvot tā, kā to izdzīvoja šie cilvēki.

Izstādes sagatavošanas procesā tu rīkoji aptauju, un apbrīnojami liels skaits cilvēku vēlējās dalīties ar šiem stāstiem. (..) Izstādē teikts, ka tā viena lieta, ko esam iemācījušies un paņēmuši līdzi no dramatiskās pieredzes, ir paklusēt, divreiz padomāt, pirms mēs kaut ko sakām, un varbūt ne tik daudz skaļi paust savu viedokli, ja tas atšķiras. Tomēr aptaujā pierādījās, ka mēs esam iemācījušies runāt.

Šī aptauja bija anonīma – iespējams, tieši tāpēc cilvēki runāja tik atklāti. Un šajā anonīmajā vietnē varam runāt, bet ne vienmēr tas ir iespējams publiski. Kāpēc ja aptauja bija anonīma? Neesmu ne socioloģe, ne psiholoģe, lai man būtu tādas zināšanas, ka varētu iet un runāties ar cilvēkiem, nezinot, ar kādām traumām viņi sastapušies. Nevēlējos arī uzspiest cilvēkiem kādu jautājumu. Līdz ar to, ka uzspiestības nebija, cilvēki bija gatavi dalīties un runāt. Viņiem bija būtiski pastāstīt gan par sevi, gan jo īpaši par savu mīļo ģimenes cilvēku.

Izstādē ir instalācija ar 160 portretiem. Kas ir šie cilvēki?

Viņi visi ir reāli eksistējoši cilvēki. Devos uz arhīvu, apskatījos deportāciju lietas. Sāku ar savu ģimeni un mūsu radiniekiem; tad pievērsos cilvēkiem, kuri varētu būt bijuši kaimiņi; vēlāk pieteicās arī citi cilvēki, kas vēlējās uzzināt par saviem radiniekiem, un bija arī nejauša izlase no 1949. gada. (..) Mūsu rados bija mīts – kāds nosūdzējis kādu par saikni ar nacistiem. Domāju – atvēršu šo lietu arhīvā un tur noteikti būs papīrs, kas parādīs, kurš ir nosūdzējis. Un es atveru to lietu un saprotu, ka tur nekā nav – nav rakstiski fiksēta kāda saikne ne ar nacistiem, ne ar aizsargu vienību, ne ar ko! Vienīgais iemesls – pieci zirgi, 15 govis, cik nu tur hektāru zemes. Un viss! Tas bija tāds diezgan šokējošs moments, ka iemesls bijuši īpašumi....

Izstādē ieejot, mūs sagaida melns suņuks. 

Suns bija risks... Bet kā māksliniece bieži vien rīkojos impulsīvi un riskanti.

Esmu gleznotāja, un iekļaut izstādē mājdzīvnieka skulptūru – tas ir ļoti, ļoti bīstami, jo tas var "norakt" visu izstādi. Bet suņukam tur bija obligāti jābūt, jo viņš ir simbols.

Kad sākās liela mēroga iebrukums Ukrainā, manai vecaimātei trauksmes dēļ strauji pasliktinājās veselība. (..) Vienīgais, kā viņa to spēja "pārstrādāt", bija došanās dārzā. Un dārzā kā tādu mantru viņa visu laiku atkārtoja: "Krievi atņēma man sunīti." Viņa nerunāja daudz. Viņai bija tā traumatiskā pieredze, ko nevar pārvērst vārdos. Kad ienāca padomju armija un izveda viņas mammu un brālīti, vecmāmiņa to visu reducēja uz suni. Taču reālais stāsts īstenībā bija tāds: viņa ienāca tukšā mājā un paņēma sunīti. Un šo sunīti vēlāk nogalināja krustmāte, jo lauku sētā divi suņi nav vajadzīgi. Līdz ar to suns kā tēls izstādē apvijas gan ar traumatiskās pieredzes apskatu, gan arī mītisko pusi. Tāpēc viņš bija būtisks tēls. Kā tāds melns punkts. Vecāmāte par viņu stāstīja tikai to, ka viņš bijis melns un izskatījies kā lācis. Tā bija vienīgā informācija, pie kā es ķēros, lai šo suni izveidotu...

Kad mana vecmāmiņa apmeklēja manu izstādi, iznākot no lifta, viņa ieraudzīja to sunīti. Un viņa saka: "Vai, tas taču mans sunītis!" Tas bija maģisks brīdis, grūti aprakstāms...

Varētu teikt, viņa "nonesa" gan manas, gan manas kuratores emocijas pirms izstādes atklāšanas ar šo vienu teikumu... 

Vairāk – ierakstā.

 

 

Vizītkarte

Laura Veļa pēta identitātes un sociālās atmiņas jēdzienus, kurus izmanto par idejisko pamatu saviem mākslas darbiem. Viņa mācījusies klavierspēli, informācijas tehnoloģijas, attēlu apstrādi un gleznošanu. 2020. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra studijas glezniecības apakšnozarē, saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu stipendiju, kā arī 2021. gadā ieguvusi Ziemeļvalstu un Baltijas Jaunā gleznotāja balvu. Laura Veļa šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studiju programmā.