"Atsperes" rīta intervijā tiekamies ar mākslas zinātnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti, un tikšanās iemesli ir divi.

Pirmkārt, Latvijas Zinātņu akadēmija  aicina uz 2015. gada izcilāko zinātnisko sasniegumu autoru godināšanas un apbalvošanas ceremoniju, kas notiks plkst. 15:00 LZA Portretu zālē, Akadēmijas laukumā 1. 

Pasākuma programmā - zinātnisko sasniegumu prezentācijas, autoru apbalvošanas ceremonija, kā arī sveiciens "Zinātnieks - zinātniekam", kurā ar muzikālām improvizācijām uzstāsies akadēmiskais trio: Ivars Kalviņš, Gatis Krūmiņš un Arturs Maskats.

Ojārs Spārītis: "Šī ir brīnišķīga tradīcija, ko mani priekšgājēji un kolēģi Zinātņu akadēmijā aizsākuši pirms desmit gadiem, un to mēs ar lielu prieku arī turpinām. Ir tik svarīgi pateikt paldies mūsu zinātniekiem par to, ko viņi pašaizliedzīgi un nemanāmi savās laboratorijās darījuši un paveikuši.

Un, kad viņu kolēģi - akadēmiķi, zinoši eksperti - gada beigās novērtē šo ražu, kas paveikts, mēs uz katru no izcilajiem atklājumiem lūkojamies kā uz ekonomikas sildīšanas instrumentu. Jo es pats zinātni redzu kā līdzekli, kam ir augsta pievienotā vērtība.

Ja runa par augstākajām tehonoloģijām, inženierzinātnēm, pārtikas rūpniecības augstākajiem sasniegumiem un medicību, tad ar šiem sasniegumiem varam spīdēt pasaulē, un tā arī notiek."

Papildus ar Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu tiks apbalvota Dr.oec. Sandija Zēverte-Rivža - Ziemeļvalstu un Baltijas valstu lauksaimniecības zinātnieku jeb NJF 25. kongresa sekretariāta vadītāja un rakstu krājuma atbildīgā redaktore par kongresa norises sekmēšanu un kongresa rakstu krājuma "Ziemeļu skatījums uz ilgtspējīgu lauku attīstību" sagatavošanu.

Otrkārt, pērn klajā nākusi Ojāra Spārīša grāmata "Esejas par Latvijas sakrālo kultūru". Tās ir esejas par Latvijas sakrālās kultūras gaitu pasaules arhitektūras un mākslas attīstības kontekstā. Atsevišķi autors grāmatā pievērsies Aizkraukles baznīcai un tās simboliem, kā arī Usmas baznīcai un tās nozīmei Latvijas kultūrā. Un tas veikts ar cieņpilnu bijību.

Vaļsirdīgi nosūkstoties, ka šī brīža sabiedriskie pienākumi aizņem lielāko dzīves daļu, kālab paša jaunradei paliek vien pavisam niecīgi laiksprīži, mākslas zinātnieks neslēpj: "Mans sešdesmit gadu slieksnis, kam esmu pārkāpis aizvadītā gada nogalē, bija brīdis, uz kuru koncentrējos un sadarbībā ar "Jumavu" radīju grāmatu."

Viņš arī atklāj: "Puse no tās ir vecāku rakstu apkopojums, savācot tos koncentrētā veidā no dažādiem izkliedētiem avotiem, kam pievienoti pāris akadēmisku rakstu, kas aktualizē grāmatas jēgu, īpaši tuvojoties reformācijas piecsimtgadei. Renesanses, luteriskā Eiropa lieliski izjuta, ko nozīmēja jaunā elpa, ko 16. gadsimtā ienesa ne jau tikai Mārtiņš Luters. Pasaules zinātnes attīstība, grāmatu iespiešanas iespējas radīja situāciju, ka visi bija motivēti lasīt, kļuva gudrāki."

Sarunas gaitā Ojārs Spārītis stāsta par saviem novērojumiem, radot grāmatu, taču nebūs lieki atgādināt arī lielisko interviju, kuru mākslas zinātnieks šī darba sakarībā sniedzis 9. decembra pārraidei "Grāmatu stāsti". "Tas ir mans ceļš Latvijas sakrālās kultūras apgūšanā, kura spirāli jeb līkumu un jaunu loku izeju ar entuziasmu un atklāšanas prieku pats sev, piepulcinot klāt arvien vairāk pasaules pieredzes, ko gūstu ārzemju bibliotēkās, apceļojot Skandināviju, Vāciju un Austrumeiropu, kas ir visvairāk radniecīga mūsu sakrālajai kultūrai. Tāpēc ikviens mans raksts no viena uz nākamo kļūst pilnīgāks, saturīgāks, un uzmanīgs lasītājs pamanīs manu izaugsmi un to, ka savulaik tos esmu jau cēlis priekšā. Secinu, ka sabiedrība līdz ar mani ir augusi, kļuvusi saprotošāka, jo baznīcas, skulptūras un cita veida sakrālā mākslas vairs nav tikai aprakstāmas vērtības, bet kļūst par izprotamām un izzinošām vērtībām."

Mākslas zinātnieks pamato arī to, kāpēc par rakstu formu izvēlējies esejas. "Varbūt tā ir mana kautrība... (..)

Cenšos caur poētiskāku valodu, saprotamiem terminiem darīt pieejamu kultūru, kas, iespējams, sākumā šķiet akadēmisku teologu vai augsti mācītu sholastu lauks.

Ja mēs ejam dievnamā, ja tajā jūtamies komfortabli, man jāmet laipa uz cilvēku sapratni, izskaidrojot, kas ir tas, kas palīdz mums tur justies labi, palīdz saprast ceļu uz garīgo un ētisko pilnveidi."