Tuvojas muzikālā šova "Pārdziedi mani" otrā sezona, tālab "Atsperes" viešņa šoreiz ir tā radošā režisore Zane Gargažina.

Runājam par darbu Latvijas Televīzijā un citiem radošiem ceļiem, par tāliem ceļojumiem un pieredzes stāstiem...

Anete Ašmane-Vilsone: Mūsu sarunu gribu sākt ar tavu citātu no laikraksta "Dzirkstele". Tev tobrīd bija divdesmit viens, un tu toreiz teici tā: "Šobrīd es vairāk esmu neredzamais cilvēks, taču mani televīzijā nekad nav saistījis kadrs – es labāk jūtos aizkadrā. Galvenais, lai tas, ko es daru, izdotos. Tas sniedz gandarījumu. Man tomēr labāk patīk rosīties aiz kamerām, strādāt ar radošo grupu, raidījuma viesiem; skatīties, kā strādā gaismotāji, skaņu operatori, grimētāji." Tagad tev vairs nav divdesmit viens, bet vai tu joprojām toreiz sacītajam vari piekrist?

Zane Gargažina: Es varētu tam simtprocentīgi piekrist! Tikai droši vien sapratne un vēriens ir mazliet lielāks. Toreiz televīzijā ienācu kā asistente, un esmu darījusi daudzus un dažādus darbiņus. Televīzija arī ar to ir burvīga, ka tu izej visu ciklu, un televīzijā ir jābūt gatavam vienmēr – vienalga, kādā statusā esi. Jāreaģē uz to, kas notiek, un jāspēj rīkoties. 

Un kā tu nonāci režijā? 

Mans pirmais projekts bija bērnu raidījums "Kas te? Es te!", un toreiz režisore bija Virdžīnija Lejiņa. Atceros, kā Virdžīnija mani ievilka savos procesos… Viņa strādāja ar aktieriem uz laukuma, un es viņai palīdzēju gatavot scenārijus, rekvizītus, mizanscēnu risinājumus. Atceros tādu spilgtu epizodi. Virdžīnijai bija lielie projekti – viņa  filmēja lielos seriālus, bija režisore ar vārdu… Reiz Virdžīnijai bija palicis mazs gabaliņš, ko ierakstīt, un viņa teica: "Zane tiks galā!" Es uz laukuma paliku kā ar aukstu ūdeni aplieta! Bet īstenībā tas bija tāds labs pirmais punktiņš, kas man iesēdies atmiņā ar to, ka man nebija variantu – bija jātiek galā.

Bērnu raidījumi laikam tev kļuva sirdij tuvi, jo pēc projekta "Kas te? Es te!" nāca "Bardaks bēniņos".

Man liekas, ka dzīvē – gan radošajā, gan privātajā – ir kaut kādi cikli, kad tu jūti, ka šis cikls ir noslēdzies un jāsāk kaut kas jauns. Kad raidījuma "Kas te? Es te!" skaistais, krāšņais un bagātais mūžs bija nodzīvots, nāca "Bardaks bēniņos" ar pavisam citu piegājienu: mēģinājām skatīties, kā strādāt ar jaunām tehnoloģijām, kā bērnu saturu veidot atbilstoši mūsdienu konceptam.

Vai viegli ir veidot saturu bērniem?

Saturu bērniem veidot ir grūti, jo jāskatās attiecīgais bērnu vecuma posms – kā viņi uztver informāciju. Tas skaistais "Bardakā" bija tas, ka kaut kādus momentus mēs mēģinājām dzīvot un piedzīvot kopā ar bērniem, mēs ļāvām arī viņiem rīkoties un darboties. Bija jauki.

Liela daļa no projektiem, kurus tu esi veidojusi un vēl aizvien veido Latvijas Televīzijā, saistīti ar mūziku. Tas nav tikai šovs "Pārdziedi mani", kam būs otrā sezona: ir taču arī "Supernova", "Muzikālā banka", dažādi šovi un ceremonijas – "Kilograms kultūras", Vecgada raidījumi. 

Es ļoti mīlu mūziku… Kad atnācu studēt uz Rīgu, sagadījās, ka arī kolēģi manā kursā mīlēja mūziku. Īpaši draudzenei Annijai bija liela kaislība uz džezu… Toreiz fanoju par grupu "Time after Time", Annija pazina tos puišus, un tad nu gājām uz visādiem koncertiem un džemiem "Kasablankā", "Hamletā". Visur, kur vien varējām aiziet, mēs arī gājām. Iepazinos ar visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem es tagad īstenībā ikdienā arī strādāju. Jau desmit gadus palīdzu arī Jānim Stībelim mūzikas menedžmentā, tā ka mūzika organiski vienmēr ir bijusi man blakus un asinīs. 

Kā ir mēģināt rādīt mūziku? Bilde dažbrīd var pārmākt mūziku un otrādi. Vai jāatrod kaut kāds balanss?

Es vairāk strādāju uz laukuma, veidoju konceptu; rādīšana vairāk ir Arvīda Babra pārziņā. Īstenībā katram pults režisoram ir savs rokraksts un maniere, kā viņš rāda mūziku – vai tā būtu klasiskā, popmūzika vai džezs: ir ļoti dažādi paņēmieni. Bet galvenais jau ir iekšējais pulss, kas piemīt režisoram – kā viņš mūziku izdzīvo caur sevi.

Un kāds ir tavs iekšējais pulss? 

Ja runājam tieši par šovu "Pārdziedi mani", neesmu nekāda diktatore – esmu gatava kompromisiem, ja redzu idejas pamatojumu un realizāciju. Tagad, piemēram, "Pārdziedi mani" kontekstā, ir daži numuri, kas ļoti precīzi un skaidri uzbūvējušies manā galvā, un tad nu gan mākslas, gan tehniskais departaments ir spiests drusku pamocīties, kā to realizēt. Parasti tā mana ideja beigās tomēr tiek realizēta, un visi ir priecīgi. Bet – jā: esmu tāda režisore, kura ir gatava diskusijai. Man liekas, galvenais ir, lai forma nepārmāc saturu. Un lai tas vēstījums, ko mākslinieks vēlas nodot, pēc iespējas precīzāk aiziet arī vizuāli.

Kādiem parametriem un priekšnoteikumiem jābūt, lai izklaides šovs būtu izdevies – proti, lai skatītāji gribētu nedēļu pēc nedēļas sekot tam līdzi un veltīt savu laiku tam, ko jūs ar kolēģiem esat izveidojuši?

Labs jautājums. Tur ir daudz dažādu komponentu. "Pārdziedi mani" jau pēc būtības ir pirkts formāts, un tur ir savi spēles noteikumi. Šis projekts tiek īstenots daudzās valstīs: Norvēģijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, un katram formātam ir iestrādnes. Šī šova kontekstā ļoti svarīgs elements ir dalībnieku atlase: būtiskas ir gan vecuma zonas, gan atpazīstamība, gan personības statuss un žanrs. Tur ir ļoti daudz komponentu! Bet galvenais jau ir tā maģija, ko mēs saucam par sirds brīvību. Ja mākslinieks savu lietu dara no sirds, to viennozīmīgi sajutīs un pamanīs. Pagājušajā sezonā mēs redzējām, ka Fiņķim no ekspertu puses nedēļu no nedēļas nebūt negāja tik spoži punktu ziņā, bet beigās noslēdzošajā balsojumā par skatītāju simpātiju viņš dabūja pirmo vietu! Kā viņš gāja un no sirds nodziedāja maģisko "Mežrozīti"… To visi no viņa tagad prasa. Vienkārši viņš kaut kā ar savu patiesumu ierezonēja auditorijā to stīgu, kas vēl joprojām vibrē. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks to darītu no sirds.

Un kā tev šķiet – kā būs, skatoties uz šīs sezonas dalībniekiem? Atgādināšu, ka tā ir Alise Haijima, Antra Stafecka, Artūrs Uškāns, Emilija, Jānis Apeinis, Raimonda Vazdika, Ralfs Eilands, Rolands če. Puse raidījumu jau nofilmēti?

Parasti ļoti uzmanīgi izturos pret salīdzināšanu. Pirmajā sezonā mums visiem viss bija jauns, mēs visi bijām tāda "Pārdziedi mani" ģimene, un tā maģija parādījās gan reitingos, gan skatītāju mīlestībā – praktiski nebija neviena slikta komentāra, pārsvarā bija tāds pozitīvais burbulis un plūsma. Savā pasaulē esot, mēs, visa komanda – gan dalībnieki, gan radošā, gan tehniskā komanda – uz ieraksta laiku pārnestā nozīmē salaulājāmies. Tagad ir otrā laulība, un arī tagad ir ļoti, ļoti jauki un forši, lai gan procesi, kā mēs gatavojamies,  ir savādāki. Katrā ziņā varu teikt, ka parādīsies atsauces arī uz pirmo sezonu. Arī šajā sezonā ieraudzīsim pirmās sezonas dalībniekus, un tas ir tāds jauks moments, ka viņi ienāks šajā organismā – ieplūdīs šī gada šova asinsritē.

Vairāk – ierakstā.