"Atsperē" rīta kafiju šoreiz dzeram kopā ar Latvijas Radio bigbenda vadītāju, saksofonistu, komponistu un aranžētāju Kārli Vanagu. Runājam par bigbenda vasaras koncertiem, džezu un pašu bigbendu...  Par pēctecību un arī šībrīža Latvijas Radio bigbenda līmeni viedokli pauž arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzējs un Džeza katedras vadītājs, džezmenis un džeza pētnieks Indriķis Veitners. 

Inga Saksone: Vai tu izjūti tradīciju no iepriekšējiem Latvijas Radio bigbenda laikiem?

Kārlis Vanags: Jā, noteikti, un es domāju, ka tas ir viens no mūsu lielajiem uzdevumiem – šo tradīciju saglabāšana, mantojuma nodošana tālāk un visu laiku par to atgādināt. Domāju, ka nākamgad pie klausītājiem nonāks ļoti interesants ieraksts, ko uzsākām veidot jau pagājušā gada nogalē par godu šī gada jubilāram, leģendārajam latviešu džeza mūziķim, trompetistam un aranžētājam Gunāram Rozenbergam, kuram šogad apritētu  75. Ieskaņojām albumu ar viņa oriģinālskaņdarbiem no dažādiem laika periodiem – atradām pat ļoti agrīnas kompozīcijas no 70. gadu sākuma. Interesants šis projekts ir arī tādā ziņā, ka mēs mēģinājām uzrunāt pēc iespējas vairāk viņa laikabiedru, domubiedru, mūziķu. Daļa arī atsaucās un ieskaņoja solo šajā albumā. Tā ka tas būs ļoti interesants ieraksts un savā ziņā ļaus klausītājiem iepazīt no jauna daudzas kompozīcijas, kuras līdz šim ierakstos nav bijušas pieejamas.

Kuri no mūziķiem atsaucās?

Kārlis Vanags: Solo ieskaņoja trompetists Aivars Krūmiņš, Bruno Jurgenbergers, basists Jurijs Širokovs, pianists Madars Kalniņš, Jurijs Smirnovs Vācijā ierakstīja solo partiju skaņdarbam "Sliņķis". Tā ka atsaucība bija.

Kuri no mūziķiem atsaucās?

Kārlis Vanags: Solo ieskaņoja trompetists Aivars Krūmiņš, Bruno Jurgenbergers, basists Jurijs Širokovs, pianists Madars Kalniņš, Jurijs Smirnovs Vācijā ierakstīja solo partiju skaņdarbam "Sliņķis". Tā kā atsaucība bija.

Par pēctecību un arī šībrīža Latvijas Radio bigbenda līmeni vaicāšu arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzējam un Džeza katedras vadītājam, džezmenim un džeza pētniekam Indriķim Veitneram... 

Indriķis Veitners: Būtībā tas ir no jauna izveidots bends, un tā ir pilnīgi jauna paaudze, kas tagad ļoti veiksmīgi pieaug, nobriest un kļūst arvien profesionālāka. Vecā patiesība: ja cilvēki regulāri spēlē kopā un regulāri, konsekventi, mērķtiecīgi strādā, tad vienkārši rezultāti ir, to nevar nebūt. Tas ir ārkārtīgi liels gandarījums – redzēt, ka gandrīz vai viss bends sastāv tikai no mūsu esošajiem vai bijušajiem studentiem un pasniedzējiem. Tā lielā mērā ir pēdējos gadus. Pilnīgi viennozīmīgi tas ir arī izglītības sistēmas rezultāts, un bigbendā pārstāvēti ļoti plaši Latvijas reģioni. Domāju, ka tas ir ļoti labs līmenis. Arī ārzemnieki to vienā balsī saka. Protams, ka skanējums ir savādāks, jo tā ir jaunā paaudze un mēs dzīvojam mazliet citā laikā. Senais Rozenberga bigbenda skanējums ir diezgan neatkārtojams. Vienīgais, par ko manai paaudzei bigbenda kontekstā ir žēl – ka  notika pārrāvums no 1995. gada līdz nākamā Radio bigbenda dibināšanai. Tas ir tas, kas kaut kādā mērā ir nozagts mūsu paaudzei.

Pārmantojamība līdz ar to ir tā kā pārtraukusies? 

Indriķis Veitners: Tā gluži nevarētu teikt, ka pārtraukusies, bet ir skaidrs, ka tas Latvijas Radio bigbends, kas ir tagad – tas ir cits sākums. Tas nav tā, ka mēs atnācām un priekšā sēdēja jau Birkāns, Rozenbergs un Raubiško, un tu sēdi viņiem blakus, klausies un spēlē ar viņiem kopā. No vienas puses, tā ir pārmantojamība, jo tās tradīcijas kaut kur jau eksistē, bet tā nav tāda veida pārmantojamība, kad tu spēlē kopā ar meistaru ilgus gadus.

Jaunie bigbenda mūziķi mācās no pasaules, droši vien arī no ierakstiem un no visa kā cita, un šķiet jau, ka ir ļoti daudzveidīgi tie stili, kādos viņi spēj muzicēt.

Indriķis Veitners: Tas arī ir tas, ko viņi dara ļoti pareizi. Es domāju, ka Kārlis [Vanag] ļoti apzināti un konsekventi darbojas, un tas ir pilnīgi pareizi – daudzos gadījumos iet netradicionālā virzienā, meklējot jaunu auditoriju, meklējot jaunas skaņas, meklējot jaunu izteiksmes veidu, un tas ir tieši tas, kas jādara. Līdz ar to viņi ar laiku arī atradīs savu ļoti īpatnējo un raksturīgo skanējumu, jo, atskatoties atpakaļ uz veco Radio bigbendu, tādā veidā jau tas arī bija – tas pats Gunārs un visi pārējie kaut kā radīja to skaņu. Tas jau notiek ļoti pakāpeniski.

Radio bigbenda skaņa – man jau šķiet, ka Latvijas Radio bigbendam tā jau ir ļoti laba. 

Kārlis Vanags: Es domāju, ka to īpašo, unikālo skanējumu, laika gaitā nobriestot pašiem bigbenda mūziķiem, veido mūziķu personības, kurām jau ir izveidojies ļoti individuāls skanējums. To mēs redzam visos leģendārajos bigbendos. (..) Tas, protams, ir iegūts ilgākā laika posmā, intensīvi muzicējot, meklējot savu skanējumu, un domāju, ka arī šis process neizbēgami notiks – man tiešām prieks par katru no bigbenda mūziķiem, kas veidojas kā spilgta, individuāla personība mūzikā.

Džezā nonāk gan tie mūziķi, kuri nenāk no klasiskās vides, gan tādi, kuri vispirms apguvuši klasisku izglītību. Mūsu bigbendā vairāk ir tas otrais variants. Kādas priekšrocības tas dod? 

Kārlis Vanags: Manuprāt, tas ir pat ļoti vēlams, lai mūziķiem būtu pēc iespējas daudzpusīgāka pieredze. Protams, pastāv tāda nedaudz nodalīšanās - sak, jūs, klasiskie mūziķi, un mēs, džezmeņi, un tiek meklētas stiprākas vai vājākas puses – parāde kā pirms došanās boksa ringā... (smejas) Bet es domāju, ka šīs abas lietas ļoti labi papildina viena otru. (..) Kombinējot šo pieredzi, mēs jau esam tikai ieguvēji. Bet man pat grūti šobrīd pateikt, ka šīs pasaules būtu nodalītas, jo visi cenšas apgūt pēc iespējas vairāk un arī visi džeza mūziķi, kas varbūt jau no bērna kājas uz to gājuši, arī meklē iedvesmu klasiskajā mūzikā - vaitas būtu izpildījums vai kompozicionālā puse. Tā kā es domāju – šīs pasaules ir ļoti saliedētas. It sevišķi Latvijā tas ir liels ieguvums, ka simtprocentīgi visi esam gājuši cauri akadēmiskajai skolai.

Svings, grūvs un vēl citas lietas, kuras it kā nevar iemācīt – tās ir jāsajūt. Un tieši tas Latvijas Radio bigbendam ir apbrīnojami – nav kādam jāstāv priekšā un jātaktē. Pietiek ar vienu žestu vai galvas pagriezienu, lai visi visu justu un sadzirdētu... Kā veidojas šī saskaņa? 

Bigbendā diriģenta funkcijas ir savādākas. Tas lielais darbs notiek mēģinājumu procesā un koncertā ansambli diriģēt nav nepieciešams, jo mūzika lielākoties ir balstīta uz pulsa. Vadītāja vai diriģenta funkcija šeit – radīt kādu tēlu, iedvesmot, radīt noskaņu, atgādināt par kaut kādām lietām. Arī par sajūtu lietām – kas ir grūvs un kas ir svings. Ar mūziku ir jādzīvo, mūzika jāklausās no rīta līdz vakaram un jādomā, kā es redzu sevi tajā visā. Un tad, ja to dara kolektīvi un bagāža visiem ir kaut cik līdzīga, tad jau arī izpratne par lietām ir saliedēta. Nevarētu arī teikt, ka tās ir tādas mistiskas lietas, ko nevarētu izskaidrot. Protams, ka var, bet ir arī jābūt iekšējai izpratnei, kā interpretēt, un tas vienmēr attiecas uz kaut kādu laika vai frāžu interpretāciju, kas vienkārši ir jāizprot. 

Vairāk un plašāk - ierakstā.