Latvijas patriots no Kalifornijas. Multiinstrumentālists un producents Andris Matsons

"Līdz šim nebiju piedzīvojis, ko nozīmē svinēt Latvijas dzimšanas dienu Latvijā. Tāpēc šobrīd, Latvijas valsts svētku laikā, izjūtu pat lielāku patriotismu nekā vasarā, kad ir Dziesmu svētki," neslēpj ANDRIS MATSONS (MATTSON) – latvietis, kurš dzimis Kalifornijā komponistes Lolita Ritmanis un viņas dzīvesbiedra Marka Matsona ģimenē.

Arī Andris ir mūziķis – multiinstrumentālists un mūzikas producents, un šovakar Rīgas Latviešu biedrība vadīs "2 x 2" nometnes 60 gadu jubilejas balli.

ANDRIS: Jāsaka paldies manam vectētiņam, jo viņš mani tā kā piespieda, lai brauktu uz pirmo "2 x 2" nometni, kas notika Latvijā. Uzaugu Losandželosā, mana saikne ar Latviju bija tāda, ka es uz šejieni braucu ciemos, piedalījos Dziesmu svētkos, bet visi mani draugi bija vai nu no Amerikas, vai arī nebija manas paaudzes cilvēki – tie bija mammas draugi vai kā tamlīdzīgi. "2 x 2" nometne bija mana pirmā iespēja satikt latviešu vienaudžus, un tieši nometnē pirmoreiz sapratu, ka šeit, Latvijā, ir spēcīgi jaunieši, kuri ir radoši un spēj paveikt jaukas lietas – tādi, kuri ne tikai dzied tautasdziesmas vai dejo tautas dejas, bet kuri rada svaigu enerģiju! Šo atziņu "2 x 2" man uzdāvināja, un tieši šai nometnei pateicoties, šodien man ir tik tuvas saites ar Latviju. Jo līdz tam gāju svētdienas skolā, iesaistījos vasaras nometnēs, bet tā nebija mana ikdiena kā tagad.

SIGNE: Ja cilvēkam, kurš nekad nav bijis "2 X 2" nometnē, tev dažos vārdos būtu jāizstāsta, kas tajā notiek?

ANDRIS: Grūti aprakstīt to vārdos – tā vienkārši ir Sajūta! Kaut kas pa vidu semināram un nometnei. Mums ir projekti, kuros vairāk darbojamies ar rokām: ir gan podniecība un stikla vitrāžu veidošana, tāpat dziedam korī. Bet tad ir arī dažādas lietas, kuras sauc par ievirzēm: tur vairāk domājam par ikdienas problēmām, kas mums jārisina. Ir vēl dažādas aktivitātes – danči, iepazīšanās spēles. Ārpus Latvijas, piemēram, Amerikā neesmu redzējis šādas nometnes, kurās tiktu iesaistīti jaunieši no 18 līdz 30 gadu vecumam. Parasti nometnes vairāk domātas bērniem, aizmirstot, ka arī no 18 līdz 30 gadus veciem jauniešiem ir vēlme atrast jaunus draugus un sajust sevī iekšējo bērnu, atceroties, kā mums klājās, nometnēs uzaugot.

SIGNE: Šodien tātad balle. Un tu būsi vadītājs… Ko ballē darīsit?

ANDRIS: Būs danči, būs priekšnesumi, būs "2 x 2" koris un vēl visvisādas lietas. "Talanti bez talanta", būs arī izsole. Tā būs lieliska iespēja satikt latviešus gan no Latvijas, gan ārzemēm! Man šķiet, šovakar būs jaunieši no vismaz deviņām valstīm.

SIGNE: Tā ir arī laba iespēja kārtīgi nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu. Droši vien tev reti gadās būt Latvijā tieši novembrī, kad Latvija svin dzimšanas dienu. Kā Amerikā svinat mūsu valsts svētkus? Kādas ir tavas ģimenes tradīcijas?

ANDRIS: Faktiski šī ir mana pirmā reize Latvijā ārpus vasaras sezonas. Līdz ar to neesmu piedzīvojis, ko nozīmē svinēt Latvijas dzimšanas dienu Latvijā. Tā man vienmēr asociējas ar latviešu namu Losandželosā, kur parasti bija kaut kādi priekšnesumi. Bet būt šeit un redzēt, cik skaisti izgaismota ir Latvija novembrī, arī godināt Lāčplēša dienu – tā man bija pirmā pieredze. Tā nav tik liela tradīcija Amerikā. Līdz ar to gandrīz lielāku patriotismu sajūtu tieši šobrīd, nevis vasarā, kad ir Dziesmu svētki.

SIGNE: Vai atceries, kad tevi pirmo reizi piesēdināja pie kāda instrumenta? Kad sākās tava interese par mūziku? 

ANDRIS: Uzaugu muzikālā ģimenē, līdz ar to pat neatceros, kad pirmoreiz piesēdos pie klavierēm – tas droši vien notika desmit dienu vecumā... (smejas) Sāku ar klavierēm. Abi mani vecāki ir mūziķi, un viņi vēlējās, lai es atrastu pats savu ceļu mūzikā. Viņi nekad mani uz to nespieda, bet viņi bija klāt, līdz ar to man gluži vienkārši nebija citas izvēles… Pateicoties viņiem, manās attiecībās ar mūziku valda mīlestība.

SIGNE: Bet pamatā tu esi trompetists?

ANDRIS: Jā, kad sāku mācīties mūzikas skolā, sāku apgūt trompeti. 

SIGNE: Bet vispār šobrīd tu esi multiinstrumentālists: tad tev rokā ir akordeons, tad ģitāra, tad basģitāra, tad flauta, tad esi pie taustiņiem. 

ANDRIS: Un tā jūtos laimīgs! Ikdienā esmu mūzikas producents, darbojos grupā Moonchild, un tajā mēs viens otru atbalstām jauna instrumenta apgūšanas procesā. Bet ar visiem šiem instrumentiem bijusi tāda situācija: piemēram, kādā ierakstā gribu ģitāru. Zvanīt kādam? Nē, labāk pamēģināšu pats. Un rezultātā esmu divkārtējs ieguvējs: izvairos no garlaicības, kāda pārņem, spēlējot tikai vienu instrumentu, turklāt man patīk tā sajūta, ka sāku apgūt jaunu instrumentu – atklājas vesela nezināma pasaule! 

Vairāk – ierakstā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv