22. februāra vakarā Eiroradio tiešraidē no Leipcigas "Klasika" piedāvāja vēsturisku notikumu – diriģenta Andra Nelsona inaugurācijas koncertu, viņam kļūstot par Leipcigas Gewandhaus orķestra galveno kapelmeistaru.

Otro koncertu varēja vērot ARTE un Mezzo skatītāji 37 pasaules valstīs.

Tas, ko neredzēja plašāka publika, vien ap 150 lūgto viesu, bija Andra Nelsona inaugurācija Leipcigas Vecajā rātsnamā nākamajā rītā pēc koncerta - 23. februārī.

"Klasikas" direktore Gunda Vaivode pēc Gewandhaus īpašā ielūguma šos notikumus vēroja klātienē...

 

 

Inaugurācija Rātsnamā

Inaugurācija Rātsnamā bija ārkārtīgi cieņpilns akts, ko iesāka Leipcigas mērs jeb oberbirģermeistars Burkhards Jungs: "Andris Nelsons nereti šaubās, pieņemot kādu uzaicinājumu.

Viņš ir pieticīgs, bet viņa mūzikas atskaņojums, es citēju viņu pašu, "ir kā atvērtas sirds operācija". Tās ir sajūtas mūzikā un reizēm robežu pieredze. Viņa dziļurbums un enerģija ir tik aizraujoša, ka tai uzreiz padodas gan mūziķi, gan publika.

Mums ir liels prieks, ka Andris Nelsons ir šeit un prieks mijas ar lepnumu par to, ka mums ir izdevies viņu atvilināt uz Leipcigu. Sirsnīgi sveicināts, mīļais Andri!"

Savu vārdisko apsveikumu jaunajam kapelmeistaram veltīja arī Saksijas valsts un Eiropas lietu ministrs Olivers Šenks, un Andri apsveica Viņas ekselence Latvijas vēstniece Vācijā Inga Skujiņa, kura ar lepnumu atzīmēja, ka

"muzikālajā ziņā Latvija tiešām ir lielvara".

Līdz ar to, ka Leipciga no seniem laikiem ir draudzīga ar Vīni - tās abas ir mūzikas lielpilsētas, nebija pārsteigums (kaut nedaudz tomēr bija), ka laudāciju Andrim Nelsonam inaugurācijā teica Vīnes Mūzikas draugu biedrības intendants un Musikverein šefs Tomass Anjans.

Viņš citēja Johannesa Brāmsa vēsuli diriģentam Arturam Nikišam, kurā pēc 4.simfonijas atskaņojuma vaicā: vai tiešām es to esmu komponējis?

"Jūs visu izdarījāt citādāk, bet tā tam jābūt. Ja galva satiekas ar sirdi, tad var piedzīvot visskaistāko pārsteigumu. Mīļais Andri Nelson, mēs priecājamies par jauniem pārsteigumiem, ko mums sagādāsit un es apsveicu orķestri ar šo izvēli. Tā tam bija jābūt!"

No sirsnīgās sumināšanas Andris pats jutās samulsis, bet ļoti atbrīvota un gara saruna viņam nākamajā dienā raisījās ar žurnālistiem. Tai skaitā par pārdzimšanu mūzikā: "Pat ja mūzika ir sacerēta pirms ilga laika, tā katru reizi jāspēlē it kā tā būtu uzrakstīta vakar. Un tas ir mazliet atšķirīgi no citām mākslas formām, kas nevar to izdarīt.

Jau rīt to pašu skaņdarbu varu nospēlēt par 100 procentiem atšķirīgi. Jūs taču nevarat paņemt krāsas un uzgleznot jaunu Rembrantu, tas ģeniālais darbs ir gatavs un mēs ejam uz muzeju skatīties. Bet mūzikā mēs pastāvīgi pārdzimstam.

Es spēlēju Mendelsonu, bet man ir sajūta, ka viņš sēž publikā."

Vaicāts par saknēm un skolu atšķirībām, Andris atbildēja: "Latviešu mentalitātei pieder arī liela strādātgriba. Latvietis domā, ka neko labu nesasniegs, ja nebūs smagi strādājis, citiem vārdiem - nopelnījis. Mēs nekad neiedomāsimies, ka no rīta pamostoties tu pēkšņi esi laimējis miljonu vai diriģenta posteni."

Jā, arī Andris ir ieguldījis krietnu darbu. Rezultātu ir vērts piedzīvot.

Mazliet par Gewandhaus

Orķestra 275 gadu vēsturē Andris Nelsons ir 21 kapelmeistars. Ja tā mehāniski sadalītu, tad uz katru diriģentu sanāk apmēram pa 13 gadiem. Bet daži ir strādājuši īsāku laiku, kā piemēram ekstraklases meistars Bruno Valters (tas pats, kurš darbojās arī Rīgas operā), kas postenī pavadīja tikai 4 gadus, jo 1933. gadā viņš kā ebrejs bija spiests emigrēt no Vācijas, pirms viņa 6 gadu spilgtu laiku iezīmēja Vilhelms Furtvenglers, bet visilgāko laiku – 35 gadus orķestri ir vadījis Karls Reineke, ko mēs savos platuma grādos vairāk pazīstam kā komponistu. Un tieši tālab Andra inaugurācijas ceremonijā rātsnamā kvartets pastarpēm svinīgajām uzrunām spēlēja arī Reinekes mūziku.

Bet Gewandhaus orķestra kapelmeistari bijuši arī tādi izcili mūziķi kā Felikss Mendelsons, Arturs Nikišs, Nils Gāde, jaunākajos laikos 26 gadu ēru iezīmējis Kurts Mazurs. Tieši viņam pateicoties, Gewandhaus jaunā zāle 1981. gadā ir uzcelta kā tīra akustiskā koncertzāle, bez liekiem kongresu namam raksturīgiem uzslāņojumiem. Saprotams, ka demokrātiskajai Vācijai vajadzēja atbildi uz Berlīnes filharmoniju, un tas viņiem ir izdevies, jo zāle ir skanīga, amfiteātra fasons ietilpina ap 2000 klausītāju, tur ir ērģeles, kora vietas un laba dzirdamība un redzamība visos līmeņos.

No orķestra mūziķiem un direktora dzirdēju arī ļoti labas atsauksmes par Mazura pēcteci - Herbertu Blomštedu, par kuru sākumā domājuši – nu, ko tas vēsais zviedrs te paveiks. Bet viņš bijis diezgan revolucionārs tādā nozīmē, ka aicinājis uz Leipcigu senās mūzikas zinātājus, kas Baha mūzikā ieviesuši non-vibrato spēli.

Pēdējos 11 gadus Gewandhaus orķestri vadīja itālis Rikardo Šaijī. Protams, ka viņš ir labs diriģents, šobrīd Lucernas festivāla orķestra vadītājs, bet individuālās sarunās viņš īpaši izcelts netika. Starp citu, viņa līgums bija noslēgts līdz 2020. gadam.

Saruna ar Gewandhaus orķestra direktoru Andreasu Šulcu

Gunda Vaivode: – Kuram galvā iešāvās doma uzaicināt Andri Nelsonu par galveno diriģentu?

Andreass Šulcs: – Andra priekšgājējs Rikardo Šaijī 2016.gadā pirms termiņa beigām pabeidza savus pienākumus. Tad mēs kopā ar orķestra valdi un birģermeistaru prātojām, kurš varētu būt sekotājs. Leipcigas orķestri vienmēr vadījušas lielas personības, tāpēc valde izveidoja nelielu listi ar diriģentiem, kurus viņi labprāt iedomātos par savu kapelmeistaru. Tad orķestra valde devās pie mūziķiem to pārrunāt. Tās nav vēlēšanas, bet sarunas, kurās tiek spriests gan par katra darba stilu, vecumu, kādu aģentūru viņš pārstāv, vai ir kāds mediju līgums, kādu repertuāru pārzina – par visiem faktoriem tiek nopietni diskutēts un lūkots, vai šis kandidāts orķestrim derēs.

Šīs sarunas orķestris tur noslēpumā, bet rezultātā pārstāvji atnāca pie manis un teica, ka listes favorīts ir Andris Nelsons. Man šī ideja šķita lieliska, jo pats domāju līdzīgi.

Pēc tam orķestra valde oficiāli devās pie Andra ar jautājumu, vai viņš vēlētos pieņemt galvenā diriģenta amatu. Mums par lielu prieku viņš piekrita.

– Tas bija vēl pirms "Berlīnes filharmoniķu" vēlēšanām.

– Jā, Vācijā jau visi preses izdevumi rakstīja, ka Andris kļūs par "Berlīnes filharmoniķu" šefu, bet mēs pavisam šaurā lokā zinājām, ka tā tas nebūs. Līdz ko dabūjām viņa piekrišanu, mēs runājām ar Bostonas kolēģiem un Andra menedžmentu, kad viņš varētu darbu uzsākt. Mēs izveidojām arī aliansi ar Bostonas orķestri, lai kopdarbs būtu daudzveidīgs. Kad tas bija fiksēts, tad tūlīt iesaistījās arī Leipcigas mērs un pēc dažiem mēnešiem arī pilsētas rāte nobalsoja par Andri Nelsonu kā galveno diriģentu. Tā bija kompleksa notikumu ķēde un mēs esam ļoti priecīgi, ka Andris ir šeit.

– Cik koncertu gadā spēlējat?

– Sezonas garumā apmēram 70: 48 no tiem ir abonementkoncerti, tad īpašie notikumi kā sezonas atklāšana vai Bēthovena Devītā katrā gadumijā, veltījumu koncerts Leipcigas bērniem un citi.

– Mūziķus dalāt ar Opernamu?

– Jā, Leipcigas orķestrim jau kopš 1840.gada ir paralēli jāapkalpo trīs spēles vietas. Tāds uzdevums nav nevienam citam orķestrim pasaulē. Mēs esam Gewandhaus orķestris, Leipcigas operas orķestris un Toma baznīcas kamerorķestris, kas katru nedēļas nogali kopā ar Toma baznīcas kori atskaņo Baha kantātes. Kopā tie ir 185 mūziķi, kas spēlē koncertus, operu un baznīcas mūziku.

– Dažus no mūziķiem aizdodat Bostonas simfoniķiem, lai spēlētu popu, dažus pieņemat no viņiem, lai atskaņotu Bahu.

– Arī tā bija Andra ideja, ka mēs esam nodibinājuši draudzīgas attiecības ar viņa otru ģimeni – Bostonas simfonisko orķestri. Kopīgi pasūtām ne tikai jaundarbus, bet organizējam Bostonas nedēļu Leipcigā un Leipcigas nedēļu Bostonā, iepazīstinot publiku ar otras pilsētas tradīciju. Pa diviem mūziķiem no katra trīs mēnešus hospitēs otrā orķestrī. 3.oktobrī pie mums brauks abi bostonieši, kas ir patīkami satraukti tieši par to daudzveidību, kas viņus sagaida Leipcigas trīs orķestros. Savukārt mūsējie iepazīs Bostonas poporķestra tradīciju, filmu mūziku, Bernsteina un Gēršvina darbus.

– Kad skatos uz jūsu koncertu plakātiem, tad tās ir pavisam normālas programmas: simfonija, koncerts, vēl kāds skaņdarbs. Nav nekādu poētisku vai intriģējošu nosaukumu. Publikas piesaistīšanai nevajag mārketinga trikus?

– Protams, ir svarīgi publiku sajūsmināt. Bet būtībā sajūsma jārada ar pašas mūzikas līdzekļiem – ar labiem koncertiem, māksliniecisku un muzikālu kvalitāti. Pie mums tas strādā. Mārketingam ir atbalsta funkcija, rūpe par to, lai var viegli nokļūt līdz koncertam, noparkot auto, paēst vakariņas, noklausīties pirmskoncerta ievadu, starpbrīdī padzerties – tā ir piedāvājumu pakete. Koncertu reklamēšanai afišās šodien vairs nav tāda nozīme…

– Tomēr ir viens liels plakāts uz koncertzāles stikla sienas ar Andri Nelsonu.

– Jā, tas ir kas īpašs, tomēr vairāk reklamējamies internetā, sociālajos tīklos. Mums nav arī īpašu tēmu sezonai, piemēram, Prieks vai Gaisma...

– ...kā tas ir Lucernas festivālā, piemēram…

– Precīzi. Bet mums 70 koncertu programmās ir liela daudzveidība, kas iezīmē vienīgi atsevišķus smaguma punktus jeb fokusu. Šosezon fokuss ir uz sitaminstrumentiem. Mūsu mūziķi pusgada laikā izspēlēja lieliskus darbus, viesojās arī Martins Grubingers. Nākamsezon fokusēsimies uz trim lietām – Andris Nelsons diriģēs Mendelsonu un Šūmani, Alans Gilberts fokusēsies uz Bohēmiju un būs vēl.

– Katrs diriģents orķestra dzīvē atstāj savas pēdas. Kā jūs iztēlojaties Andra ceļu pēc trim, pieciem gadiem – tas būs spirālveidīgs, zigzag vai taisns?

– Domāju, ka Andra ceļš savā ziņā būs ļoti taisns, ko ietekmēs viņa mākslinieciskais stils - atklāts, autentisks, uz zemes stāvošs, familiārs.

Andrim apkārt vajadzīga ģimene, telpa, kur justies labi, kurā viņš ir arī aprūpēts, lai visu sevi ziedotu idejām un radoši muzicētu, lai būtu ar orķestri acu augstuma kontaktā.

Viņam patīk gan simfoniskais, gan operrepertuārs. Redzēsim, kur karjera attīstīsies, esot divu orķestru vadītājam, bet viņā vēl ir milzīgs potenciāls, Andris ir vēl jauns – šoruden būs 40 gadi. Viņam ir tik daudz ideju ko darīt, par ko sajūsmināties!

– Varbūt arī kādu operas koncertversiju iestudēsit?

– To mēs principā nedarām, jo operas iestudējam opernamā, negribam radīt lieku konkurenci. Bet, ja Andris līgumu pagarinās, ko mēs jau tagad vēlamies, tad viņš noteikti varētu iestudēt arī kādu no sev tuvajām Vāgnera vai itāļu operām.

– Uz cik ilgu laiku Andrim ir līgums?

– Uz pieciem gadiem. Tā ir Leipcigas tradīcija visiem mākslinieciskajiem vadītājiem gan orķestrī, operā, Toma baznīcā. Tas ir pietiekams laiks, lai varētu strādāt, bet pēc trim gadiem jau mums būs jāvienojas par iespējamo pagarinājumu, lai varētu labi saplānot programmas.

– Vai jūs pats esat leipcigietis?

– Nē, esmu dzimis Hamburgā, tur studēju muzikoloģiju, biju arī baznīcas mūziķis, jo mans tēvs bija garīdznieks. Pēc darba Šlēzvigas – Holšteinas mūzikas festivālā un koncertos „Brēmenes zvani” es 1998.gadā nokļuvu Leipcigā, kad pusgadu par galveno diriģentu jau strādāja Herberts Blomšteds. Viņš bija mans pirmais kapelmeistars šajā orķestrī, ar ko strādājām cieši kopā, kad viesojos Leipcigā, dzirdēju arī Kurtu Mazūru, Rikardo Šaijī bija mans otrais kapelmeistars un tagad piecājos par trešo – Andri Nelsonu.

– Kuras Jums Leipcigā ir mīļas vietas, izņemot Gewandhaus?

Laikam iekšpilsēta, jo te visu var sasniegt, ejot kājām. Arī iepirkties. Īpaša vieta noteikti ir Toma baznīca, arī Nikolaja baznīca, Mendelsona māja ir fantastisks muzejs! Tas viss ir līdzās.

– Paldies, Šulca kungs, par sarunu! Vēlu skaistu orķestra jubileju, gaidīsim oktobrī Rīgā!

– Priecājos, ka divus koncertus spēlēsim Rīgā un vienu Liepājā. Tā bija Andra liela vēlēšanās – muzicēt ar savu jauno orķestri dzimtenē tieši Latvijas simtgadē.

Ko vēl vērts redzēt Leipcigā

Gunda Vaivode: "Leipciga! Tas nav tikai Gewandhaus orķestris, tā ir Baha pilsēta, kur viņš darbojies 20 gadus un kur viņš arī atdusas. Tur ir fantastisks Baha muzejs, kas noteikti jāaplūko.

Tur var redzēt zosu spalvu, ar ko rakstīja Bahs un papīru, uz kā to darīja, tinti – ar visu sastāvu, kurā ietilpst arī afrikāņu akāciju sakaltēta sula (šodien - E414)... Opcija delete nebija iespējama, tāpēc labojumiem Bahs izmantojis ūdeni, vīnu un etiķi.

Kamertonis bija kā dakša ar 5 plāksnītēm katrā pusē, un ar to varēja veikli uzvilkt nošu līniju sistēmu. Leipcigas studiju gados viņš bija trenējies arī zīmēšanā holandiešu stilā – dabas idille un cilvēki bezkonfliktu ainavā.

Kā stāstīja Gewandhaus orķestra kontrabasists Eberhards Šprē, kurš daudz pētījis Leipcigas muzikālo dzīvi un arī Bahu, tad piemineklī, kas redzams pie Toma baznīcas, Baha rokas ir atveidotas milzīgas, bet patiesībā tās bijušas ļoti smalkas. Pašu Toma baznīcu visi saista tikai ar Bahu, viņa grandiozo darbu pirmatskaņojumiem un atdusas vietu, bet daudz mazāk cilvēku zina, ka tur ir kristīts Rihards Vāgners, kas Leipcigā ir dzimis.

Šprē kunga pavadībā iegājām arī mājā, kas senākos laikos bijusi Gewandhaus zāle. Tur otrā stāva kāpņu telpā ir siena, uz kuras rakstīts, ka šeit bijusi kādreizējā ieeja Gewandhaus zālē.

Starp citu, Gewandhaus orķestri 1743.gadā nodibināja 16 tirgoņi, un nosaukums tērpu māja nāk no vietas apzīmējuma – tur otrajā stāvā kādreiz atradusies drēbju tirgotāju noliktava, šis stāvs pārvērsts par koncertzāli.

Leipcigā ir Mendelsona un Šūmaņa mājas, tur ir arī Konservatorija, kuras arhīvā var redzēt dažādus rokrakstus un pārliecināties, ka arī daudzi latvieši jau 19.gadsimtā braukuši turp studēt.

Uz Leipcigas Gewandhaus orķestri bija aicināts spēlēt mežragu arī viens no brāļiem Jurjāniem, bet tas neīstenojās. Toties Poruks ļoti skaisti apraksta savus studiju laikus Saksijā.

Leipcigas opera ir 1960. gada celtne. Traviata Andreasa Homoki režijā – korekta, kā concertante ar lakonisku scenogrāfiju gandrīz tukšā skatuvē, ir tikai tērpi un balsis: Violeta - Pēterburgā dzimusī un Izraēlā skolotā Anna Virovlanski, kuras Alfrēdo bija ļoti neliela auguma, bet stabili dziedošs korejietis Kjungho Kims. Bet operteātra ambīcija ir gana liela: arī teātris svin savu jubileju – 325 gadus, un tas ir trešais senākais muzikālais teātris Eiropā pēc Venēcijas un Hamburgas. Jubilejas sezonā viņi koncentrējas uz iedzimto Vāgneru, ne tikai uz Nībelunga ciklu, bet arī "Tanheizeru".

Publika – kolosāli klausītāji: gudri, pieklājīgi, uzmanīgi, vienkārši.

Leipciga ir arī kafijas pilsēta. Laba kafija Leipcigā baudāma arī šodien. Bet savulaik te atradies lielākais kafijas veikals Eiropā, kurā bieži viesi bija gleznotājs Makss Klingers, dzejnieks E.T.A.Hofmanis, Rihards Vāgners, Gēte, Lesings, Bahs un Grīgs. Te ir arābu Coffe Baum, kur Dāvida brālība ar Šūmani priekšgalā pulcējās, Tēlemanis te sācis savas gaitas, spēlējot kafejnīcās tirgus placī, un te Bahs rakstījis savu "Kafijas kantāti"..."

Mirklis Drēzdenes Semperoper

Gunda Vaivode: "Rīts bija saulains, valdīja kailsals, bet zvanīja baznīcu zvani un gājām uz šo operu kā uz dievkalpojumu. Skanēja Mālera Trešā simfonija ar Elīnu Garanču un maestro Tīlemani.

Tā bija skaistākā dvēseliskā attīrīšanās, kādu beidzamajā laikā esmu piedzīvojusi. Mūzika dara brīnumus ar cilvēkiem. Ja mēs izietu šāda veida kolektīvu attīrīšanos, pasaule varbūt kļūtu nevis seklāka, bet tīrāka. Mums ir, uz ko tiekties, jo ikdienā piedzīvojam, ka vērtības ļoti strauji mainās...