"Pirms dažām dienām Polijā viesojās Amerikas prezidents Baidens – viņš teica, ka NATO alianses 5. pants ir svēta lieta, un neviena no NATO valstīm nepaliks bez palīdzības, ja kāds tām uzbruks. Tā ka šajā grūtajā situācijā ir arī gaiši punkti, kur varam redzēt, ka cilvēks cilvēkam ir ne tikai vilks, bet cilvēks cilvēkam ir patiešām arī cilvēks," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Polijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina, kura mūsu valstī dzīvo jau kopš 1998. gada, lieliski runā latviski un silti pasmaida: "Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās! Šeit esmu pavadījusi pusi no savas profesionālās dzīves."

Sarunā ar Moniku Mihališinu sarunājamies par Polijas un Latvijas kopīgo vēsturi, savstarpējo atbalstu neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļu karavīri kopā ar Latvijas nacionālo armiju cīnījās pret lieliniekiem Latvijas teritorijā un tolaik populāro lozungu "Par mūsu un jūsu brīvību", par kopīgo un atšķirīgo mūsu kultūrā un identitātē, kā arī par vitāli svarīgo atbalstu Ukrainai...

Inta Zēgnere: Cik ilgi jūsu dzīve īsti ir saistīta ar Latviju, ja jau reiz tik labi runājat latviski?

Monika Mihališina: Nezinu, vai sievietei būs pareizi atzīties, cik ilgi... (sirsnīgi smejas) Bet godīgi sakot – jau kopš 1998. gada. Nu jau būs divdesmit četri gadi, pēc gada – divdesmit pieci. Būs iemesls svinēt.

Vai tiesa, ka uz Latviju atbraucāt kā uz pilnīgi nezināmu zemi?

Jā… Universitāte Polijā mani gribēja aizsūtīt uz lingvistisko institūtu Maskavā, bet tur jau bija aizbraucis kāds cits, tāpēc Polijas Izglītības ministrija vienā dienā nolēma, ka viņi mani virzīs uz Latviju. Atceros to sievieti, kura bija tik laba un mani neatstāja vienu šajā grūtajā situācijā – viņa piezvanīja man un teica, ka varu braukt uz izcilu vietu – Latvijas Kultūras akadēmiju Rīgā, un man ir viena stunda, lai izlemtu... 1998. gadā Polijā vēl nekas nebija zināms par Latviju, izņemot nelielu informāciju – tas bija dzelzs priekškara dēļ.

Tā nu mēs paņēmām mana tēva karti, apskatījām, kur ir Rīga, kur Latvija, un nolēmām, ka vispār tas nav tik tālu, un nodomāju, ka tas varētu būt labs izaicinājums – varbūt pat Dieva roka. Un tā arī bija.

Kāds priekšstats par Latviju šo gadu laikā jums ir izveidojies? Kādi ir latvieši, atšķirībā no poļiem, vai arī – kas mums ir kopīgs?

Kā vēstniecei varbūt man to nevajadzētu teikt, bet… Latvijā jūtos kā mājās. Pusi no savas profesionālās dzīves esmu pavadījusi šeit – ne tikai kā vēstniece. [Savulaik] strādāju arī Varšavas Universitātē, un katru otro, trešo mēnesi viesojos Latvijā un cieši sadarbojos ar latviešu zinātniekiem, un varu pateikt, ka ļoti daudz zinātniskajā jomā esmu iemācījusies tieši no latviešu zinātniekiem. Patiešām, tur tā saikne ir ļoti stipra. Bet, runājot par atšķirībām, es teiktu, ka latvieši ir daudz mierīgāki nekā poļi. Poļiem tomēr ir tāds temperaments... No vienas puses, tas ir labi, bet no otras puses, bieži to nevar pielietot, un domāju, ka [šai ziņā] mēs varam savstarpēji mācīties – gan temperamentu, gan mieru un apmainīties ar tiem kā ar ideju. Bet par kopīgo runājot – tā ir mūsu ļoti, ļoti garā vēsture. Šogad aprit jau 460 gadi kopš mūsu kopīgās kultūras vēstures, jo 1562. gada 5. martā, pateicoties Gothardam Ketleram, kļuvām par vienu valstisku daudznacionālu veidojumu -  Zečpospoļita. Nerunājot par ļoti komplicētiem vēstures faktiem, galvenokārt gribu uzsvērt, ka kopš tā laika mums izveidojusies kopīga vēsture – savijušies mūsu likteņi.

Šeit dzīvo poļu minoritāte, kura tagad ir Latvijā un par ko varu teikt tikai labus vārdus, un priecājos, ka arī no Latvijas valsts ir laba attieksme – latvieši novērtē poļu minoritātes solidaritāti ar latviešiem un Latvijas valsti. Dažas no dzimtām šeit dzīvo jau vairāk nekā četrsimt gadu!

Arī vēstniecībā mēs daudz ko darām, lai no jauna atklātu vēstures perspektīvu – pirms diviem gadiem izdevām grāmatu "Poļu inflantija", ko savulaik uzrakstījis Gustavs Manteifels. Tagad strādājam vēl pie vienas grāmatas par Rīgas vēsturi – par Latvijas laiku Zečpospoļitas sastāvā, kas četrdesmit gadu garumā bija labākais Rīgai. sakarā ar to, ka bijām viens valstiskais veidojums, vispār nebija nodokļu,  nebija muitas, tirdzniecības apmaiņa bija tik laba, ka tad, kad atnāca zviedri, Rīga negribēja padoties un gaidīja palīdzību, bet diemžēl mums bija problēmas ar robežām un mūsu kopīgā vēsture Rīgā beidzās. Tomēr šī grāmata ir tik interesanta! Ceram, ka tā tiks izdota šogad vai nākamgad. 

Kopīgā vēsture jau gan turpinājās, jo 1920. gadā Polija kopā ar latviešiem cīnījās par Latvijas neatkarību. Arī tāds fakts ir.

Jā, un tas bija ļoti labs pamats mūsu attiecībām starpkaru laikā – mūsu valstis bija brīvas, un kopīgā asinsizliešana bija gan par Polijas, gan Latvijas neatkarību: drošība Latvijā nozīmēja arī drošību Polijā. Tagad esam droši un vienoti kopā dažādās aliansēs – gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Esam drošāki un stiprāki. Lai gan

domāju, ka savu pirmo aliansi mēs uzbūvējām pirms tiem 460 gadiem: Ivans Bargais gaidīja jau pie durvīm… Tāpēc vienmēr saku, ka tā bija pirmā mūsu NATO alianse. (smejas) Tā ka tradīcijas mums ir, un ir ļoti labi, ka nedodam nevienam imperiālistam maisīties mūsu lietās... Piedodiet par tādu izteicienu,

bet nu – ceram, ka gan Polijas, gan Baltijas valstu stingrā nostāja attiecībā uz nežēlīgo karu, ko Krievija veic pret Ukrainu, sankcijām un visām citām lietām, un arī humānā palīdzība palīdzēs drīz ieviest mieru Ukrainā.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

Saruna pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!