"Koncertu aģente Sonja Simenauere, kura rūpējas par daudziem izciliem stīgu kvartetiem, reiz izteicās, ka kvartets – tā ir laulība četriem, kurā primārais iemesls nav vis draudzība, bet mūzika. Un ceļš uz augstāko piepildījumu nebūt nav vienkāršs, jo no mūziķiem tas prasa daudzas stundas, daudzas nedēļas, mēnešus un gadus pavadīt kopā, lai sasniegtu kvalitāti. Tas prasa emocionālu, intelektuālu un fizisku koncentrēšanos. Un tajā pašā laikā tev jābūt arī kā rokzvaigznei," prāto muzikoloģe, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskā producente un Rudens kamermūzikas dienu mākslinieciskā vadītāja Baiba Kurpniece.

Rudens kamermūzikas festivālu, kas piedāvā izsmalcinātu mūziku izcilu mūziķu sniegumā, šogad iezīmē kopumā seši koncerti - Rīgā, Jūrmalā un Liepājā. Pirmais no tiem jau izskanējis - vakar Lielajā ģildē kopā ar orķestri "Sinfonietta Rīga" muzicēja pasaulslavenais franču čellists Žans Gijēns Keirass.

Inga Saksone: Svētki ir sākušies, un vakar Lielajā ģildē muzicēja Žans Gijoms Keirass, kurš jau vairākas reizes izteicies, ka viņam ir prieks atgriezties Rīgā. Vēl daudzi notikumi gaidāmi, bet vispirms parunāsim par kamermūziku. Kurā brīdī izveidojās tavs ceļš uz padziļinātu interesi par kamermūzikas žanru? Lai gan tevi, protams, interesē arī simfoniskais orķestris. 

Baiba Kurpniece: Rudens kamermūzikas festivāls, kura sākotnējais agrāk bija Septembra kamermūzikas dienas, bet vēlāk – arī Rudens kamermūzikas dienas, šogad notiek jau 29. gadu. Un apmēram pirms desmit gadiem "Latvijas Koncertu" direktors Guntars Ķirsis mani uzrunāja un jautāja, vai es būtu ar mieru veidot kamermūzikas festivāla programmu. Piekritu. Un te nu es esmu jau desmit gadu garumā!

Lai gan es tā īsti nedalu – kamermūzika vai orķestra mūzika: man vienkārši patīk lietas, kas ir kvalitatīvas, kas mani emocionāli uzrunā, un nav nozīmes, kādā žanrā vai stilā tās ir.

Kamermūzika ir iemīļots žanrs daudzos festivālos, bet ja runājam par festivāliem Eiropā – kurus tu atzīmētu kā īpašus?

Ļoti interesants festivāls notiek Somijā, pavisam netālu no Helsinkiem – ar auto apmēram 30 minūšu braucienā uz ziemeļiem. Šī festivāla nosaukums ir… "Mūsu festivāls", un krietnu laiku tā mākslinieciskais vadītājs bija ļoti oriģinālais somu vijolnieks Peka Kūsisto. Tagad gan viņš māksliniecisko vadību nodevis citās drošās rokās, bet tieši Peka bija tas, kas izveidoja šī festivāla tēlu: viņa mērķis bija piedāvāt svaigu pieeju kamermūzikai – nevis ka tā ir kaut kāda muzejiskā vērtība, uz kuru sanāk stīva publika, bet iziet ārpus tradicionālajiem rāmjiem. Un te, protams, svarīga nozīme ir tam, kur šis festivāls notiek – tas notiek pie Tūsula ezera, ļoti skaistā vietā. Tā ir leģendāra vieta, jo pie šī ezera savulaik dzīvoja Žans Sibēliuss un ne tikai viņš – arī daudzi citi ievērojami somu kultūras darbinieki. Festivāla koncerti notiek visdažādākajās vietās, arī dabā, un tajos uz sadarbību tiek aicināti arī dažādu citu mākslas jomu pārstāvji. Tur ir tāda robežu pārkāpšana, bet vienalga – centrā tiek saglabāta kamermūzika.

Kad domāju par "Mūsu festivālu", man jādomā par "Sansusī", kas notiek Latvijā. Vienmēr esmu teikusi, ka man ārkārtīgi patīk tā atmosfēra un tas, kas tur notiek. No vienas puses tā ir laikmetīgā kamermūzika Vudstokas atmosfērā. Kas var būt labāks par šo?!

Divi neaizmirstami "Sinfonietta Rīga" koncerti graudu kaltē. Šķiet, nu, kā tur varētu notikt koncerti?! Jā, bet notiek, un publika ārkārtīgi uzmanīgi klausās. Šovasar mēs atkal to piedzīvojām: zāle pilna, mēs spēlējām ļoti nopietnu, sarežģītu laikmetīgo mūziku – Andri Dzenīti un Lindu Leimani, un publika klausās ārkārtīgi uzmanīgi! Zālē – arī mazi bērni un suņi, bet – viss notiek!

Bet vai "Sansusī" publika nāk arī uz Rudens kamermūzikas festivālu?

Diemžēl nē. Esot "Sansusī" festivālā, vienmēr par to domāju: kur ir šī publika ziemā, kur ir šī publika Rīgā? Man liekas, ka šiem cilvēkiem "Sansusī" ir tāds vasaras notikums – komplekts vairāku dienu garumā, kuru viņi piedzīvo un tad ir uzkrājuši emocijas visam gadam un gaida atkal nākamo. Varbūt nebūsim tik kategoriski, ka neviens nenāk, bet man kaut kā gribētos, lai šīs sejas būtu vairāk redzamas arī mūsu ziemas koncertos.

Vai ar to, ka ejam pie ezera un atskaņojam kamermūziku, pietiek, lai noņemtu tai elitārisma? Varbūt ir vēl kādi citi veidi, lai klausītājiem pateiktu, ka "augstā kamermūzika" domāta arī viņiem un to patiešām ir iespējams klausīties?

Galvenais ir saglabāt kvalitāti. Mēs varam papildināt mūziku dažādos veidos – kā zinām, ir gan veiksmīgi, gan arī nebūt ne veiksmīgi gadījumi, jo pievienojot mūzikai vēl kaut ko, var gadīties, ka mūzika zaudē, kļūstot par tādu kā akustisko dekorāciju. Manuprāt, šis ceļš nav pareizs. Mūsdienu koncertpraksē mūziku gan ļoti bieži mēģina apdarināt ar video, ar dažādām kustībām un tā tālāk, bet ļoti bieži mūzika no tā zaudē.

Kaut kur lasīju par Nīderlandē veikto statistiku – bija veikta klausītāju aptauja: proti, vai tad, ja būtu tikai mūzika, nevis "mūzika plus", viņi uz šādu koncertu nāktu? Un lielākā daļa no viņiem atbildēja, ka nāktu gan. Tātad varbūt nemaz tik nozīmīgi tas nav. Ir ļoti svarīgi sarunāties ar cilvēkiem, stāstīt viņiem pirms koncertiem, lai viņi pārvarētu barjeru, ka tas būs elitāri un tur es neko nesapratīšu.

Ja runājam par sagatavoto klausītāju, man ārkārtīgi patīk Berlīnes Bulēza zāles moto – "Mūzika domājošām ausīm". Labā interpretācijā prātam un sirdij jābūt pareizās proporcijās. Domāju, tieši tāpat ir ar mūzikas klausīšanos. Jo tev ir lielāka aurālā pieredze, jo tu arvien labāk saproti, novērtē un sajūties kā savējais. Bet – runājot vēl par Bulēza zāli. Tā ir īpaša vieta. Daudzi berlīnieši arī paši šobrīd saka, ka tā ir izcilākā Berlīnes koncertzāle kamermūzikai. Zāle tika atvērta 2017.gadā un tā ir daļa no Bārenboima Saīda akadēmijas – mācību iestādes, kurā mūziku mācās studenti no Tuvajiem Austrumiem, no arābu valstīm. Arī šīs koncertzāles programma tādējādi veidota tā, ka tur satiekas Rietumi un Austrumi. Līdzās klasiskai Rietumu tradīciju kamermūzikai no baroka līdz mūsdienām skan koncerti, kuros skan arābu mūzika, irāņu vai sīriešu mūzika. Lūk, šis ir piedāvājums paskatīties uz vārdu "kamermūzika" plašāk – ne tikai rietumu tradīcijas kontekstā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Jo šī ideja ir kamermūzikas – tuvās distances žanra – pati būtība. Tas ir žanrs, kas mums māca vienu ļoti, ļoti svarīgu maņu – spēju ieklausīties. Ne tikai mūziķiem ieklausīties vienam otrā, ne tikai ieklausīties komponista skaņu rakstos, bet arī tiem, kas zālē, tā māca ieklausīties citam citā. Laikā, kurā dzīvojam un kurā mums priekšā nāk tik daudz sarežģītu izaicinājumu, spēja ieklausīties ir ārkārtīgi, ārkārtīgi svarīga.

Alesandro Bariko esejās un aprakstos rodama viņa formulētā koptā mūzika, ko var aizvietot ar akadēmisko vai klasisko mūziku. Viņš stāsta par to, ka šī mūzika spēj sagūstīt paroles, jūtas, patiesības un ideālus, modificēt tos un piedāvāt kā ērti patērējamu produktu cilvēcei, kad tā grib justies labāk. Šajā mehānismā no spēles tiek izslēgta tagadne. Viņš runā arī par to, ka mūzikai piemīt īpatnēja anomālija – tās nodošana tālāk un interpretēšana ir viena darbība. Tātad – kad tu, Baiba, meklē interpretus, kurus aicināt uz festivālu, iespējams, tas ir tieši tas – lai atrastu tagadni, ne tikai vēsturi?

Jā, patiešām!

Veidojot kamermūzikas festivāla programmu, man ir ļoti svarīgi, lai tas ir aktuāls šodien. Nav svarīgi, kādam laikmetam pieder konkrētā mūzika, bet lai mūziķu interpretācijas redzējums par konkrēto mūziku ir aktuāls šodien, šeit un šajā brīdī.

Aktuāls gan mūziķiem, gan arī man, jo, protams, varētu teikt, ka es festivālā iekļauju un aicinu tos mūziķus, kas man šķiet interesanti un uzrunājoši. Varbūt skan ideālistiski, bet man svarīgi rādīt to, kas manā izpratnē ir kvalitatīvs.

Un tādēļ vairākkārt festivālā viesojies Quatuor Ébène no Francijas, bet pagājušajā gadā pie mums bija brīnišķīgais Belcea Quartet no Londonas. 

Atzīšos – abi ir mani vismīļākie stīgu kvarteti.

Trešdienas rītā biju ārkārtīgi laimīga, atverot globālo tīmekli un uzzinot, kas otrdienas vakarā Londonā saņēma šīgada Gramophone balvu kategorijā "Kamermūzika" – tas ir Quatuor Ébène. Un tad es tā laimīgi uzsitu sev uz pleca un teicu – nu, re, un Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā viņi būs Dzintaros!

Nav jābrauc ne uz Zalcburgu, ne Lucernu, ne uz Verbjē – atbrauciet uz Dzintaru koncertzāli, lai piedzīvotu šo fantastisko ansambli, kurš ir tik filigrāns, tik spontāns un tik ļoti, ļoti francisks…

Vairāk un plašāk – ierakstā…

Rudens kamermūzikas festivāla programma