"Atsperes" rīta sarunā tiekamies ar vijolnieci Kristīni Balanas. 25. februārī Kristīne piedalīsies Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanas koncertā, kurā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri tā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā atskaņos Antonīna Dvoržāka Vijolkoncertu.

Šajā koncertā uz skatuves kāps arī Valda Vikmaņa Latvijas Jauno atskaņotājmākslinieku konkursa laureāti, Latvijas mūzikas vidusskolu spilgtākie jaunie mūziķi, un tieši Kristīne ir šī konkursa žūrijas priekšsēdētāja…

Orests Silabriedis: Pats pamata iemesls, kādēļ mēs esam satikušies, ir Valda Vikmaņa vārdā nosauktais Pirmais Latvijas jauno atskaņotājmākslinieku konkurss, kura ierosinātāja ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina skola. Valdis Vikmanis ir Liepājas mūzikas dzīves leģenda, ilggadējs mūzikas vidusskolas direktors, arī orķestra pie dzīvības uzturētājs pēckara gados, daudzu - gan brīvdabas, gan iekšdabas koncertu diriģents ar Latvijas vadošajiem solistiem. Viņa dzīve ir piedzīvojums. Tā bija ilga – viņš saņēma arī Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu 2002. gadā. Leģendas klīst par viņa ģimenes viesu namu kaut kur jūras pusē. Tiktāl par Valdi Vikmani, bet galvenais jau tomēr šoreiz būs jaunie atskaņotājmākslinieki un tu, Kristīn, esi žūrijas priekšsēdētāja!

 Kristīne Balanas: Jā, tā ir gadījies! (smejas) Vēl tikai nesen piedalījos konkursos es pati... 

Un tieši tāpēc sāksim ar tevis pašas konkursu pieredzi: vai esi no tiem, kas atbalsta, ka jaunajiem mūziķiem ir jāiziet cauri konkursu rūdījumam?

Gan jā, gan nē. Jaunam māksliniekam tas ir ļoti svarīgi – sagatavot lielu programmu, un tieši disciplīnas ziņā konkursi ļoti palīdz. Jo kopš bērnības es pati esmu piedalījusies ļoti daudzos Baltijas konkursos gan Rīgā, gan Latvijā, gan citur. Kur vien bija konkursi! Kad māsa Margarita un brālis Roberts jau bija pietiekami lieli, braucām visi kopā – gan uz Slovākiju, gan Austriju, gan Vāciju. Kopā arī vingrinājāmies. Man šķiet, ka tas to konkurences līmeni arī savā starpā veicināja. Tas līmeni tikai ceļ – konkurence kaut kādā ziņā ir pat veselīga. Kaut kādā ziņā tas ir azarts – sacensties. 

Bet tev tas piemīt? 

Es domāju, ka jā. Bērnībā noteikti bija. Tagad esmu kļuvusi daudz mierīgāka – man  nešķiet, ka ar kādu būtu jāsacenšas. Bet nu – tomēr tie konkursi mūziķa līmeni tikai ceļ. Daudzi konkursi notiek arī vasarā – pēc skolas jau daudziem negribas vingrināties, gribas iet spēlēt futbolu, sēnes lasīt vai braukt pie jūras. Tā ka līdz zināmai pakāpei tas ir ļoti veselīgi. Protams, nevajag arī pārspīlēt – vajag arī atpūsties.

Jā, bet tad atkal nāks tie, kuri teiks – konkurss ir traumatiska pieredze, nekad netiek novērtēti labākie, un tur jau vienmēr visi balso par savējiem.

Tas arī. Bet tas, man šķiet, nāk vēlāk. (..) Esmu jau iepriekš vērtējusi un bijusi uz atlases kārtām. Man pašai nav ne skolnieku, ne studentu, un tad konkursu vērtēšanā dažkārt ir tā, ka reizēm gaidu, ka būs kaut kas ļoti labs, bet nav dalībnieka, kuram var dot pirmo vietu. Un tad ir, pieņemsim, trīs trešās vietas. Vai arī vispār nav neviena, ko sūtīt uz finālu. Tā ka vienmēr tā nav. Protams, ir konkursi, kuros savējos vairāk bīda vai palīdz...

Šajā gadījumā tu esi ideāla žūrijas priekšsēdētāja, jo tev nav savējo audzēkņu. Kopā ar tevi žūrijā būs arī Ilze Grēvele-Skaraine, Sana Villeruša, Guntars Freibergs un Guntis Kuzma. Vai esat tikušies arī klātienē?

Tikāmies "zoom" sarunā, izrunājāmies par visiem dalībniekiem, izteicām savu viedokli un vērtējumu.

Un esat apmēram līdzīgās domās par dalībniekiem?

Jā, strīdu nebija, bija diezgan skaidrs viss.

Skatos, ka konkursantu ir gandrīz divdesmit. Varbūt vari īsumā pateikt, ko mēs varam gaidīt – vai kaut ko spožu, neaizmirstamu, vai atkal trīs trešās vietas?

Nē! Ir ļoti daudz talantīgu jaunu mūziķu, par ko man ir milzīgs prieks, un arī var just, ka daudziem piemīt skatuves enerģija – tas nav tikai tehnisks sniegums. To [harizmu] var just arī videoierakstā. 

Kāda ir instrumentu daudzveidība?

Spektrs ir diezgan daudzveidīgs visās instrumentu grupās.

Un tad, kad tev ir jāvērtē, piemēram, sitaminstrumentālists, tu skaties uz Guntara Freiberga pusi?

Kā mūziķi jau mēs jūtam, kas ir muzikāli, kas ir tehniski, bet, protams, Guntaram šādos gadījumos pieder galavārds. Bet īstenībā mums visiem viedoklis sakrita arī par sitaminstrumentālistiem.

Tad kāda izskatīsies nākošā nedēļa? Tad jau vairs nebūs nekāda "zoom"!

Nē, tad būs dzīvie sniegumi. Tas būs ļoti interesanti, jo līdz šim esam dzirdējuši visus māksliniekus tikai ierakstā. Tagad būs dzīvais sniegums uz skatuves. Protams, ierakstos jau var mēģināt un mēģināt, un dažkārt no tā, ka tu ieraksti, pazūd skatuves garša. Nav arī klausītāju enerģijas, ar ko apmainīties, nav uztraukuma. Jau tagad nevaru sagaidīt, kad dzirdēšu visus jaunos māksliniekus dzīvē.

Vai esi jau iestudējusi īpaši bargo žūrijas priekšsēdētājas sejas izteiksmi?

Nē, būšu labvēlīga. (smejas) 

Tātad uz tevi konkursanti varēs droši skatīties! Kā vispār ir – vai konkursu dalībniekiem ir jāskatās uz žūrijas pusi, vai tas ir tā, kā mums kādreiz mācīja eksāmenos – tikai neskaties uz skolotājiem, kas tur sēž!

Man šķiet, tajā brīdī, kad uzkāp uz skatuves, tas ir pēdējais, par ko domāt – veidot acu kontaktu ar žūriju. Parasti jau to žūriju daudzos konkursos arī izsēdina, ka nemaz nevar redzēt...

Vairāk un plašāk – ierakstā.