"Man ļoti patīk būt komandā! Esmu kompānijas cilvēks, kuram patīk būt kopā ar saviem kolēģiem – tādiem stipriem večiem –, atnākt un parādīt, ka vēl varu. Un tad man sit uz pleca un saka: nu, vecais, tu vēl turies?! Tas ir forši! Tas man ir svarīgi, jā," ar sirsnīgu saviļņojumu teic dziedātājs, krāšņās basa balss īpašnieks Krišjānis Norvelis: Latvijas Nacionālās operas solists, vokālais pedagogs un arī žūrijas pārstāvis dažādos konkursos, no kuriem aktuālākais – šobrīd notiekošais Jāzepa Vītola Starptautiskais vokālistu konkurss. Pats Krišjānis tajā uzvarējis 1999. gadā.

Signe Lagzdiņa: Aiz muguras konkursa atlases kārta, šobrīd risinās pusfināls. Kādas ir jūsu domas par redzēto un dzirdēto? Kādi ir mūsu jaunie latviešu dziedātāji, jo atlases kārtā šogad 98% vokālistu pārstāv tieši Latviju. Vai ir arī kāds ārzemnieks? 

Krišjānis Norvelis: Pārsvarā ir latviešu dziedātāji un Latvijā dzīvojoši ārzemju dziedātāji. Klausīties bija ļoti interesanti, jo

latviešu dziedātāji, kas piedalās konkursā, ir patiešām ļoti augsta līmeņa – izcili!

Ir arī divi viesi no Dienvidkorejas, kas arī ir absolūti izcili: kolosāls baritons un brīnišķīgs soprāns. Ļoti žēl, ka nav vairāk ārzemnieku. Varbūt tā ir zināma mārketinga kļūda, jo konkurss izstiepts ļoti garš: sākās trešdien, bet fināls būs tikai pirmdien. Profesionāliem dziedātājiem, ja viņi ir jau štata darbinieki, veselu nedēļu atļauties būt ārpus teātra ir ļoti sarežģīti un arī tīri finansiāli neizdevīgi: dzīve Rīgā ir ļoti dārga. Jādomā, kā nākotnē to varētu optimizēt. Bet latviešu dziedātājiem šī ir kolosāla iespēja sevi parādīt, un viņi tiešām to arī dara – rāda sevi ļoti augstā līmenī. 

Runāju ar Dienvidkorejas soprānu Angelu Parku, kura dziedāšanu sākusi mācīties tikai 17 gadu vecumā, un viņa teica, ka Dienvidkorejā izkopt vokālo mākslu esot ļoti dārgi – nepieciešams daudz naudas.

Jā, lai gan nav jāpērk dārgs instruments, patiesībā vokālās studijas ir ļoti ilgas, turklāt jūs neko nepelnāt līdz brīdim, kamēr ar jums nav noslēgts nopietns līgums, kas paredz vismaz pāris gadu stabilu algu.

Jaunajiem dziedātājiem šajā ārprātīgi dārgajā pasaulē, īpaši Latvijā, ir ārkārtīgi sarežģīti izdzīvot – neko nepelnīt, bet vienkārši attīstīt savu māku, kas prasa ilgus gadus. Tas nav tā, ka paralēli varat apgūt citu profesiju. Nē, ir jākoncentrējas tikai uz vienu. Tas tiešām ir ļoti sarežģīti.

Atradu diezgan senu interviju ar jums, kas 1998. gadā publicēta laikrakstā "Dienā". Toreiz bijāt ieguvis Herberta fon Karajana centra stipendiju, devāties uz Vīni, un jūs stāstāt par kādu pasniedzēju, kurš jums bez maksas piedāvāja privātstundas. Jo izrādās, ka privātstundas, ja nav atbalstītāja, apmaksāt ir problemātiski.

Jūs varat iedomāties: kaut kā ar autobusu aizkļuvis cilvēks uz Vīni… Mans apģērbs jau liecināja par to, ka naudas nav! (Smejas)

Tie bija laiki, kad mums nekā nebija: lauzāmies vienkārši uz priekšu, taču mums bija gluži ārprātīgs cīņas gars, kura varbūt šodienas jauniešiem pietrūkst. Bet varbūt arī nē. Katrā ziņā – kurš vēlēsies kļūt par operdziedātāju, tas par to arī kļūs. Atradīs to ceļu. 

Kas ir tas, ko saklausāt jaunajos dziedātājos? Vai pamanāt, kuriem ir vērts likt augstākus punktus, lai cilvēks tiek tālāk?

Tehniski viņi ir daudz pārāki, nekā es biju savulaik, kad piedalījos Jāzepa Vītola vokālistu konkursā. Viņi ir mācījušies ārzemēs, tīri dziedāšanas ziņā viņi ir skolotāki, prasmīgāki. Bet muzikalitātes un mākslinieciskajā ziņā viņiem vajadzētu atrast dziļāku sapratni.

Tur varētu palīdzēt gudrs pianists vai diriģents. Augstās notis un perfektā vokālā līnija vēl nav viss, kas vajadzīgs, lai "translētu" mūziku – tur vajag smalkākas muzikālas nianses. Bet uz to mēs visi ejam. Tas ir visas dzīves laikā attīstāms.

1999. gadā bijāt šī konkursa absolūtais uzvarētājs, saņēmāt 3000 ASV dolāru naudas balvu. Kā to izlietojāt? 

Tajā laikā tā bija liela nauda! Šķiet, veselu gadu biju brīvmākslinieks, man tiešām pietika visam – pat ārzemju braucieniem. 2000. gadā mani uzaicināja par štata solistu Latvijas Nacionālajā operā. Jā, tobrīd tā tiešām bija liela nauda. Šobrīd šī prēmija droši vien vairs nav tik vilinoša. 

Jūs arī ikdienā strādājat ar jaunajiem dziedātājiem un konkursā piedalās arī jūsu kādreizējais audzēknis. Kāda ir jūsu sadarbība ar topošajiem dziedātājiem? Esat kādam savureiz teicis, ka dziedāšana nebūs īstais ceļš?

Tā nekad neesmu teicis.

Dziedāšana ir ļoti labs ceļš itin visiem. Droši dziediet visi! Tas ir ļoti attīstoši un emocionāli veselīgi. Ar saviem audzēkņiem visu esam procesā. Nekad sevi neesmu uzskatījis par guru, kurš varētu pateikt absolūtās patiesības – ka jādara tieši tā un ne savādāk.

Vienmēr atbalstu arī mācīšanos pie citiem pedagogiem. Ar jebkuru iesācēju, pat Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas pirmā kursa studentu, jūtos kā kolēģis. Mēs ejam šo ceļu kopā. Es mācos no viņiem, viņi – no manis. Man liekas, tas ir svarīgākais – ka tas ir tāds abpusējs process. 

Bez vokālās prasmes – kas ir tas, par ko jūs saviem audzēkņiem sakāt: bez tā jūs iztikt nevarēsiet?

Noteikti vajag uzturēt fizisko formu – tas ir ārkārtīgi svarīgi. Rūdieties, sportojiet! Tas ir šausmīgi svarīgi, jo tas beigās izšķirs jūsu likteni! Tā es viņiem saku. (Smejas) 

Jāzepa Vītola starptautiskā vokālistu konkursa pusfinālā piedalās arī jūsu bijušais audzēknis Daniels Pogoriless. 

Ārkārtīgi talantīgs jaunietis: ļoti ceru, ka viņš būs arī šī konkursa laureāts! (..) Abi mācījāmies kopā un gājām cauri visam procesam. Viņš pats vienmēr izvēlējās repertuāru, nāca klajā ar savu iniciatīvu un idejām – ārkārtīgi apdāvināts cilvēks. Lai viņam veiksmīga karjera! Ļoti lepojos ar viņu.

Jums ir daudz audzēkņu, ar kuriem lepojaties?

Jā, puse Operas kora ir manējie un kādi astoņi solisti. Priecājos, ka viņiem sanāk. Ar padomiem neuzmācos. Un kolosāli, ja viņi man kaut ko iesaka. Pienāk brīdis, kad viņi pienāk man klāt un saka: klau, tu varētu tā un šitā. (Smejas.) Tad jūtu, ka esmu viņiem kaut ko iemācījis!

Kāda jums pašam izskatās šī sezona Operā? Vakar nodziedājāt "Tosku", oktobrī arī vēl ir vairākas izrādes; dziedāsiet arī "Putnu operā".

Esmu priecīgs, ka mani vēl Operā tur: esmu jau tādā kā pensijas vecumā. Reizēm domāju, ka varētu doties pelnītā atpūtā – ceru, ka izdienas pensijas mums saglabās, kas ir ļoti svarīgi. Bet man ļoti patīk būt komandā! Esmu kompānijas cilvēks: man patīk būt kopā ar saviem kolēģiem – tādiem stipriem večiem –, atnākt un parādīt, ka vēl varu. Un tad man sit uz pleca un saka: nu, vecais, tu vēl turies?! Tas ir forši! Tas man ir svarīgi, jā. 

Bet kamermūzika gan ir tāds mūža darbs, kur nav vēlams apstāties. 

Kamermūzika ir visattīstošākais žanrs. Noteikti visiem operdziedātājiem rekomendēju nodarboties ar to līdz karjeras beigām, jo tas attīsta mūsu muzikalitāti, vokālās prasmes. Turklāt tas ir kolosāli interesanti! Ļoti aizraujos ar to. Man liekas, ka manā karjerā patiesībā tas interesantākais bijis tieši kamermūzika.