Gundas Vaivodes sarunā ar komponistu Arturu Maskatu - par Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, kas 24. janvārī notiks Latvijas Nacionālajā operā un izskanēs ar LR3 "Klasika" tiešraidē, par mākslinieciskajiem padomiem, kas tiek sniegti Baltajam namam, par nomināciju "Lielajam Kristapam" un filmu "Dzīves tango", par studentiem un ceļošanu.

Gunda Vaivode: Pavisam nesen kādā "Literatūras un Mākslas" izgrieztā lapiņā pamanīju 1981. gada sarunu starp Pēteri Vasku un Imantu Zemzari. Citēšu Zemzara teikto: “Diemžēl mūsu mūzikā daudz ir viltus dziļuma, viltus filozofiskuma, štampu, tikai recenzijās, no recenzijas uz recenziju, “cilvēka iekšējās potences”, bet laika pārbaudē atklājas, ka nav tur, ka tā ir bijusi maskēšanās aiz mazāk pieejamiem, mazāk lipīgiem izteiksmes līdzekļiem, kur ir šis viltīgais it kā gudrums, it kā filozofiskums bijis”. Kad veido koncertprogrammas vai skaties uz aktuālo koncertdzīvi, kāda tev ir sajūta? Man ir doma, ka mēs atļaujamies būt arī sirsnīgāki mūzikā, vienkāršāki, reizēm arī nepaslēpties. Protams, tad reakcijas atkal ir dažādas. Bet tas viltus filozofiskums un viltus gudrība, iespējams, ir kādreiz problēma. Kā to atšķirt?

Arturs Maskats: Laiks izsijā visu. Laiks ir nežēlīgs, un laiks mūs visus noliek kaut kādās vietās. Tautas valodā varētu teikt - atšķir graudus no sēnalām. Ja mēs šodien spēlējam kādu klasiķi un atceramies viņu jubilejā, tad acīmredzot tam ir kāda nozīme. Tāpat vien nav parādījies šis skaņdarbs.

Es pašlaik ar ārkārtīgu interesi lasu jauno Arnolda Klotiņa grāmatu "Mūzikas modernisma daudzās sejas", kuru vēlos ieteikt visiem.

Konteksts grāmatai ir plašāks nekā tikai Latvijas mūzika, tur ir gan Lietuvas 20. gadsimta mūzika un mūzikas līkloči, gan Igaunija, un, protams, mūsu klasiķi, sākot ar Jāzepu Vītolu līdz pat 21. gadsimtam. Plašā aina un analītiskais skatījums, ārkārtīgi intelektuālais spraigums un spēja analītiski to visu salikt kopā, tajā pašā laikā esot ar pozitīvi vērtējošu skatienu - tas ir unikāls Arnolda Klotiņa darbs. Visiem iesaku meklēt šo grāmatu, pilnīgi jauns darbs, pašlaik ir grāmatnīcās. Arnolds Klotiņš turpina savas dziļās muzikālās studijas, kas jau iezīmējušās ar brīnišķīgiem, kapitāliem sējumiem iepriekšējos gados. Šeit var ļoti labi redzēt, kas no tā laika izdzīvo, ko mēs spēlējam šodien, ko mēs gribētu klausīties un kas aiziet kaut kur vēsturē, faktu līmenī, un nav spējīgs dzīvot koncertdzīvē.

Tu esi pedagogs, tev ir studenti. Vai arī viņos saredzi tās potences?

Reizēm ir ļoti dīvaini. Ir studenti, kur no sākuma liekas, ka tur nekas īpašs neatraisās, bet pēc brīža skatāmies - jā, viņš veic milzīgu lēcienu, rāvienu savā attīstībā. Arī pedagogam reizēm ir ļoti grūti to nošķirt, bet

mans iekšējais princips ir mēģināt katrā cilvēkā saskatīt to, kas tur ir, kas ir viņa patība mūzikā, viņa izteiksme.

Mēs nevaram visiem piemērot vienu olekti un teikt, ka tas, kas nav spējīgs rakstīt atonālu, ārkārtīgi sarežģītu, dziļdomīgu mūziku, nekur neder. Varbūt viņš spēj citā žanrā kaut ko ļoti spēcīgu pateikt. Ir arī tādi, kas ļoti spoži iesāk un pēkšņi kaut kur apdziest, aiziet savā kastītē.

Tas pats attiecas uz izpildītājmāksliniekiem - kādreiz ir ļoti talantīgi, spoži, redzami jaunie studenti, bet beigās viņi no koncertskatuvēm tomēr pazūd. Tur ir vesels īpašību komplekss, kas nepieciešamas. Tur nevar gluži tikai prokrastinēt, bet ir ļoti spēcīgs darbs nepieciešams.

Plašāk - audioierakstā.