Komponiste Anna Fišere: Arī tramvajs brīžiem skan ārkārtīgi muzikāli, vai ne?

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūsdienu mūzikas festivāla "deciBels" māksliniecisko vadību no šī gada uzņēmusies komponiste, JVLMA doktorante Anna Fišere. 

Pati būdama meistarīga laikmetīguma iedzīvinātāja savos skaņdarbos un dažādās radošās sadarbībās, viņa festivāla auditorijai piedāvā skaidru redzējumu par to, kas ir mūsdienu mūzika un ko tā "dara". Ar Annu tad arī tiekamies "Atsperes" Rīta intervijā. 

Anna Marta Burve: Šīgada "deciBela" moto ir draudzība.

Anna Fišere: Tas izriet no vairākiem faktoriem. Viens no tiem – jaunauzsāktā draudzība ar Rīgas cirku un Latvijas Nacionālo operu un baletu. Tāpat arī tas, ka pirmo gadu festivālā darbojas brīvprātīgie palīgi – kompozīcijas studentes Sintija Onužāne un Daniela Danenbergsone. Un visa mūsu komanda – tas ir tāds spēks! Arī tāpēc – draudzība.

Cik skaisti! Un ko darīs brīvprātīgie komponisti? 

Ļoti būtiskas un dažādas lietas. Piemēram, viena no tām bija lūgums Danielai atrast ļoti specifiskas caurules, kuras izmanto elektriķi – īpašos izmēros. Austriešu mākslinieks Andreass Trobolovičs teica, ka tādas viņš neesot atradis ne Lietuvā, ne Igaunijā. Tāds bija izaicinājums Danielai, kura šīs caurules atrada, un, pateicoties tam, pie Rīgas cirka festivāla atklāšanas pasākumā "Pastaiga" varēs dzirdēt Andreasa performanci.

Pieļauju, ka tu neko daudz par atklāšanas pasākumu nedrīksti teikt, bet – vai tā būs tāda kā muzikāla taka? 

Jā, tā par to var domāt. "Pastaiga" sastāvēs no tādām kā muzikālām saliņām: būs četri dažādi skaņas un mūzikas notikumi. 

Skaņa un mūzika. Vai tas ir viens un tas pats? 

Varētu teikt, ka mūzika ir organizēta skaņa. Bet "Pastaigā" mēs varēsim dzirdēt arī tramvaja radītos trokšņus, un arī tā, manuprāt, var būt mūzika, pat ja tā nav organizēta. Jo brīžiem arī tramvajs skan ārkārtīgi muzikāli, vai ne?

Tas ir tik interesanti, ka ikdienas skaņas, kuras mums ir blakus visu laiku, reizēm kļūst svešas… Tajā brīdī, kad mēs tās pamanām – tas ir kaut kāds pārsteiguma moments?

Tā vispār ir interesanta tēma. Piemēram, ja domājam par skaņu ainavām, kas izmirušas pilsētvidē: kādreiz tie bija zirgu pakavi! Šobrīd ir pilnīgi citas skaņu ainavas. 

Savukārt 1. aprīlī būs iespēja doties uz konkrētu vietu – Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielo zāli. Koncertam ir ļoti suģestējošs nosaukums: "Melanholija". 

Hertas Hansenas, Ērika Kiršfelda un Sanda Šteinberga trio koncertā dzirdēsim divus pirmatskaņojumus – to autori ir Pauls Dambis un Marina Anna Timofejeva. Dzirdēsim arī ārkārtīgi suģestējošo Salvatori Šarīno. Tiks veidota arī īpaša gaismu scenogrāfija, kurā piedalīsies Ivars Vācers un Aija Ķibere, un dzirdēsim arī Dimitra Maronida darbu, Ērika Ešenvalda, Džonatana Hārvija un Valentīna Silvestrova mūziku. 

Šai sakarā tu droši vien uzreiz vari pateikt, kurš no šiem ārzemju komponistiem studiju procesā tevi visvairāk ietekmēja…

Viennozīmīgi tas ir Salvatore Šarīno. Daudz esmu klausījusies viņa mūziku. Arī dramaturgs Andris Kalnozols ļoti daudz klausās Salvatori Šarīno, pateicoties Jānim Petraškēvičam, kurš iepazīstināja mūs ar šo komponistu. Man patīk domāt par viņu kā par ēnu meistaru. Šarīno rokraksts ir pilnīgi unikāls! Tie komponisti, kas pārāk ietekmējušies no viņa, balansē uz smalkas robežas… Jo komponists ir patiesi tik īpašs, ka viņu nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. 

Ko vari teikt par 2. aprīlī gaidāmo somu laikmetīgās mūzikas ansambļa "Defunensemble" koncertu? Kas būs īpašais, ko viņi piedāvās?

(..) Man patīk domāt par viņiem tā, kā viņi paši sevi apraksta: ka viņi ir profesionāli robežpārkāpēji. Tas ir skaisti. 

Un arī ārkārtīgi sarežģīti – pārkāpt robežu skaņu pasaulē! Anna, tevi pašu ļoti interesē skaņa. Tu esi komponiste, kurai vispirms rodas skaņa un tikai tad – notis. Cik skaņa, tavuprāt, vēl ir neatklāta? Vai ir iespējams vēl kaut ko sameklēt?

Kad tu tā jautā, es uzreiz iedomājos par dažādiem atklājumiem, kas ik pa brīdim notiek pasaulē. Piemēram, arheoloģiskajiem atklājumiem vai kādu jaunu alu atklāšanu. Tad uzreiz iedomājos, ka arī šīs alas skan. Iespējams, ka tiek atklāta kāda ala, kurā ir pavisam īpaša akustika, līdz ar to – jā, es teiktu, ka vēl ir daudz neatklātā. Es arī pati bieži strādāju ar mūziķiem, meklējot dažādas skaņas: ļoti bieži mēs tās atklājam kopā. Tā ka tas ir iespējams. Piemēram, "Koku operā" mēs ar Jāni Kokinu atklājām, ka var jodelēt un vienlaicīgi dziedāt virstoņus. Varu nosaukt vēl neskaitāmus mūziķus un manus domubiedrus, ar kuriem mēs meklējam skaņas.

Kuri ir tavi domubiedri?

Arvīds Zvagulis. Kārlis Rūtentāls no Latvijas Radio kora. Agate Poka. Tāpat arī Liene Dobičina, kuru dzirdēsim 31. martā "Pastaigā". Anna Gāgane. Protams, ir situācijas, kad rakstu notis un tad ir skaņa, bet mani laikam visvairāk iedvesmo šis "otrādais" process, jo tad visu iespējams dzirdēt un vīzija kļūst ļoti precīza.

Šī skaņu meklēšana: tas ir tā, ka tu, piemēram, ar Arvīdu Zvaguli apsēdies blakus un liec viņam izdarīt kādu stiķi ar instrumentu?

Tas mēdz būt ļoti dažādi. Arvīdam esmu lūgusi atdarināt dažādus kukaiņus. Piemēram, koncertzālē Cēsis bija atskaņojums manam darbam "Hagneia" ar Guntaru Freibergu un Juri Āzeru, un šie abi mūziķi ir absolūti atvērti skaņu meklējumiem! Arī tur mēs pievērsāmies kukaiņiem, šņākšanai un dažādām skaņām, kuras iedvesmojusi daba.

Kā ir iespējams atdarināt kukaiņus?!

Mani fascinē kukaiņu kustība. Arī tas, ka kukaiņus uzreiz nevar pamanīt. Vispirms ir nepieciešams nomierināt prātu un apsēsties kaut kur mežā. Mežs tikai šķiet statisks: tiklīdz mēs apsēžamies un pievēršam tam uzmanību, uzreiz redzam, kāda ir tā dzīvība un sistēma. 

3. aprīlī festivālā "deciBels" būs divi koncerti, un pirmais būs pulksten sešos, kurā austrietis Andreass Trobolovičs kopā ar orķestra "Sinfonietta Rīga" kvartetu atskaņos skaņdarbu "Koksne", kas ir īsteni tava tēma. Kā tu nonāci līdz šim māksliniekam?

Tas bija ļoti interesanti… Pirm pāris gadiem Prāgā iepazinos ar mākslinieku Robertu Švarcu, kurš jautāja, vai es zinu mākslinieku Andreasu Troboloviču. Teicu, ka nē. Viņš man parādīja šī mākslinieka Instagrama kontu. Sāku sekot viņa darbiem, un tie mani ārkārtīgi ieinteresēja! Daudzi no tiem notiek pavisam neparastās vietās, tostarp pilsētvidē. Sākām sarakstīties, apmainījāmies viens ar otra darbiem, un vienu dienu sākām runāt par festivālu "Skaņu mežs". Teicu Andreasam, ka viņam noteikti vajadzētu šo festivālu apmeklēt. Nepagāja ne pāris nedēļu, un viņš bija klāt. Iepazināmies klātienē, es tieši tobrīd tiku uzrunāta vadīt festivālu "deciBels", un vienā sarunā nonācām pie tā, ka būtu brīnišķīgi, ja Andreass varētu radīt kaut ko īpaši mums. Šodien viņš atsūtīja foto ar čemodāniem, kurā jau ir daļa no koksnes… Viņš jau tuvojas Rīgai, un pavisam drīz visu varēsim dzirdēt. 

Kas tevi saista viņa daiļradē?

Tas, ka viņš spēlējas. Jo spēlēšanās man pašai ir svarīga ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē – saglabāt spējīgu garu. Viņš spēj izdomāt visneiedomājamāko. To grūti aprakstīt vārdiem. (..) Piemēram, viens no viņa darbiem ir parasts koka krēsls, pie kura piemontēts ieslēgts urbis, kas rada gan skaņu, gan kustību: krēsls pats no sevis kustas! Tiešām – ļoti interesants mākslinieks. Mūsu festivālam viņš radījis koka ripas, tādus kā koka plašu atskaņotājus, kas saspēlēsies ar "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartetu.

Šajā pašā 3. aprīlī būs arī trīs pirmatskaņojumi koncertā "Jaunas skaņu pasaules: DIY perkusiju ansamblis".

Tas notiks Rīgas cirka arēnā, un šī koncerta vadītāji jeb meistari būs Dimitris Maronidis un Guntars Freibergs. Piedzīvosim trīs pirmatskaņojumus, kuru autori ir Dāvis Vilks, Sintija Onužāne un Edvards Kaļva. Visi šie komponisti radījuši perkusiju instrumentus no sadzīviskiem priekšmetiem. Piemēram, Eduarda Kaļvas darbā galvenā varone ir veļasmašīna... 

Tie, kas ar "deciBelu" pazīstami jau vairāku gadu garumā, priecājas, ka festivālā atgriezies koncerts " Ethno+Jazz". Tu pati esi piedalījusies šajos koncertos. Vai esi skaitījusi, cik festivālus pati esi piedzīvojusi kā studente?

Skaitījusi neesmu, bet būs kādi septiņi. Neesmu piedalījusies tikai tad, ja neesmu bijusi Latvijā vai bijusi milzīga pārslodze ar kāda skaņdarba radīšanu. Un man ir liels prieks, ka pēc vairāku gadu pārtraukuma šis koncerts festivālā atgriežas. Bigbendu veidos starptautisks sastāvs, kurā apvienosies studenti no Hamburgas, Barselonas, Sjēnas un Ferrāras augstskolām.

Kas īsti šajos koncertos notiek?

Tur notiek prieks. Tā bija tik skaista pieredze, kad es pati tajos dziedāju: atceros, ka šie koncerti bija tik apmeklēti, ka cilvēki stāvēja kājās. Un prieks ir vārds, kas tos raksturo visvairāk. Tā ka aicinu gūt prieka devu 4. aprīlī!