Skaistums un patiesība. Saruna ar pianistu Reini Zariņu

"Atsperes" Rīta intervijā tiekamies ar četrkārtējo Lielās mūzikas balvas laureātu pianistu Reini Zariņu. Viņš ir viens no Latvijas spožākajiem talantiem, kura klaviermūzikas solo programmas vienmēr ir dziļi pārdomātas un konceptuāli rūpīgi veidotas.

Tikšanās iemesls šoreiz – soloprogramma "Jaunā gada mūzika", kas 29. janvārī skanēs Latgales vēstniecībā GORS. Tajā ietverta 21. gadsimta latviešu komponistu mūzika – Matīsa Čudara, Lindas Leimanes, Krista Auznieka jaundarbi, kurus iekļaus apgaroti vienkāršā un labskanīgā Georga Pelēča "veco laiku" mūzika.

Solo programmas nosaukumā ir ietverts tieši Pelēča darbs "Jaungada mūzika", un par šī skaņraža mūziku Reinis Zariņš koncerta publicitātes materiālos izsakās šādi: "Es nevaru iedomāties nevienu citu mūsējo klasiķi, kurš dotu tādu sakārtotības un miera izjūtu līdzās jauniešu darbiem."

Ilze Medne: Kā tapusi šī koncerta iecere?

Reinis Zariņš: Tā ir mana personīgā izjūta – ka GORS varbūt ir tāda īstā vieta šādiem koncertiem. GORS vienmēr bijis atvērts manām programmām, kuras ne vienmēr pēc pirmā acu uzmetiena ir viegli pārdodamas – jo nav iesaiņotas skaistajā un atpazīstamajā Šopēna vai Bēthovena "iepakojumā". Bet man šķiet, ka GORS un tā sirsnīgie, jaukie cilvēki zina – tajā, ko vēlos vest uz turieni, vienmēr būs skaistums un patiesība, un šie abi jēdzieni šeit vienmēr savijušies kopā – tās vienmēr ir lietas, kas interesē mani pašu, un tāpēc tās gribu dot arī citiem, līdz ar to nav jābaidās, ka tur ir arī tādu komponistu vārdi, kuri nav tik labi pazīstami.

Ne mazākajā mērā savos koncertos nevienam nevēlos piedāvāt kaut ko neglītu un nepatīkamu. Tā ka skepsei, kas bieži vien piemīt ļaudīm, sak, ai, kas tie par tādiem jaunajiem autoriem, nav pamata. Jo vēl šodien tiek rakstīta absolūti skaista un patiesa mūzika!

Kā lai pastāsta par šo programmu... Nekad nav tik viegli izstāstīt, kā tās domas dzimst. Man šķiet, ka vispirms bija ģitārists un komponists Matīss Čudars, ar kuru vairākas reizes esam nejauši saskrējušies. Vienreiz biju Matīsa koncertā, kurā viņš ar savu grupu pirmatskaņoja Krista Auznieka skaņdarbu. Toreiz viņš pirmoreiz spēlēja no planšetes, kuras pedālis sabojājās un lapas vienkārši aizskrēja uz priekšu. Matīss pēc tam man teica, ka tā viņam bijusi pirmā reize, kad spēlējis no planšetes. Katram tā var gadīties! Pēc tam saskrējāmies vēl pāris reizes šur un tur.

Reiz, kopā iepērkoties lielveikalā, Matīss teica, ka grasoties doties uz Jeila Universitāti Amerikā, kur savulaik mācījos arī es, un vai man esot kādas domas vai padoms, ko un kā tīri praktiski tur varētu labāk izdarīt. Pie reizes viņš arī noteica, ka gribot rakstīt man skaņdarbu. Un šo darbu, kas ir man veltīts, spēlēšu šajā koncertā.

Tā nosaukums ir Drive, un tas savā ziņā saistīts ar to, kā Matīss redz mani kā izpildītājmākslinieku.  Pastarpām arī Krists Auznieks man atsūtīja vairākus savus klavieru darbus, sak, paskaties, varbūt mani kādreiz kaut kas ieinteresējot. Arī Linda Leimane bija atsūtījusi to, kas viņai nesen tapis. Un tad pienāca Ziemassvētki. Savu Ziemassvētku programmu uzdrīkstējos iesākt un noslēgt ar Georga Pelēča skaņdarbiem. Viens no tiem ir mana aranžija viņa darbam "Plaukstošais jasmīns", ko Pelēcis rakstījis Gidonam Krēmeram un viņa orķestrim Kremerata Baltica. Reiz mani uz to iedrošināja arhitekte Zaiga Gaile – ka vajadzētu uztaisīt šī darba pārlikumu klavierēm. Kad reāli to arī izdarīju, iemīlējos šajā mūzikā. Tagad visa mana ģimene par to [fano], bērni nāk uzreiz klausīties. "Plaukstošo jasmīnu" kopā ar viņa pirmo tādā stilā tapušo darbu - "Jaungada mūziku", kas ir no 70. gadiem, ieliku savā Ziemassvētku programmā. Sastopoties ar ļoti lielu publikas atsaucību, sapratu, ka gribu spēlēt vēl kaut ko no Pelēča un vēlos šos darbus parādīt arī citur. Tā kaut kā viss sāka veidoties – ka varētu būt Pelēcis un kaut kas stabilāks, ka tie varētu būt jaundarbi, kurus es vēl tobrīd tā kā pat īsti nezināju.

Bet tas interesantākais, ka, mēģinot noformulēt to, kā es sajūtu šo programmu un kā es to visu varētu raksturot vārdos, iznāk tā, ka

 visiem trim jaundarbiem, kas savstarpēji nesaistītā veidā nonākuši manās rokās vienlaikus, raksturīga viļņošanās – tas efekts, kādu var novērot, skatoties uz ūdens virsmu, kas līgani šūpojas: gaismas tajā atspīd visneplānotākajās vietās, mirkļos un krāsās. Bieži vien tas izskatās pēc šķidra metāla. Tā ir viena no manām mīļākajām lietām, ko vispār šajā pasaulē man patīk darīt – vērot šādu ūdeni. Un es to jūtu visos trijos šajos jaunajos darbos.

Kā tas tā ir sakritis, man nav ne jausmas, bet tajos visos šādas viļņošanās izpausmes ir. Un kas tad ir Pelēcis? Tā ir tā cietzeme. Tātad trīs reizes mēs būsim ūdenī, bet, ja kādam piemetīsies jūras slimība, tad četras reizes būsim arī uz cietzemes. (smejas)

Kas ir tas, kas Georga Pelēča mūzikā saista ne tikai klausītājus, bet arī tevi kā mūziķi? Jo tas, ka tajā nav daudz nošu vai ir tikai Domažors, vēl nenozīmē, ka tā ir viegli interpretējama. 

Tieši tā tas arī ir –

analizējot šo mūziku profesionāli, varētu teikt, ka tur taču it kā nekā nav, tas taču ir tik vienkārši! Bet vienkāršība var būt arī vissarežģītākā lieta. Cik no mums spēj ar bērna acīm un apbrīnu skatīties uz šo pasauli un vienkāršākajās lietās saskatīt Dieva brīnumu? Cik no mums to spēj?

Mēs tagad esam pieauguši, skrienam pa dzīvi un gandrīz neko nepamanām. Bet Pelēcis, manuprāt, tieši tā skatās uz pasauli. Un tas taču ir unikāli, tas ir tik maz mums apkārt sastopams – tas vien jau darbam  piešķir milzu vērtību.

Tas, ko vēl sajūtu viņa mūzikā un arī viņā pašā kā personībā – tas ir prieks par to, ko tu piedzīvo, par to, kur esi, par to, kas esi, un arī pateicība par to visu. Savulaik savas 70. jubilejas raidījumā Georgs Pelēcis skaisti formulēja savus prieka avotus – ka tas ir darbs, baznīca un ģimene. Trīs lieli pīlāri.

Jā, interesanti. Es ceru, ka man būs iespēja par šīm lietām ar komponistu tā pamatīgāk parunāties, jo abi plānojam braukt kopā uz Rēzekni un arī atpakaļ. Jā,

darbs, baznīca un ģimene... Darbs jau ir Dieva dāvana – ka ir, ko darīt, ka ir spējas to darīt. Arī ģimene ir Dieva dāvana. Viss nāk no Dieva kā no avota.

Pieļauju, ka arī Pelēcis varbūt tādā veidā varbūt par to domā. (..) 

"Klasikas" klausītājiem tūlīt piedāvāsim klausīties tevis spēlēto Pelēča Concertino Bianco – tas būs 2016. gada ieraksts no Dzintaru koncertzāles kopā ar "Maskavas virtuoziem".

Ar šo darbu pirmoreiz sastapos daudz, daudz agrāk – to spēlēju 12 gadu vecumā Vāgnera zālē, kas toreiz vēl nebija slēgta. Šajā koncertā pats autors bija klāt un pēc koncerta man iedeva sava skaņdarba "Jaungada mūzika" notis, kuras atskaņošu pēc nedēļas koncertā. Jā, tas ceļš bijis diezgan garš.

Vairāk un plašāk - ierakstā.