Ķermeniskā atmiņa – brīvība. Saruna ar kino producentu un žurnālistu Gintu Grūbi

"Mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās pučs. Un pēkšņi izrādās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" prāto kino producents un žurnālists Gints Grūbe. 

Šobrīd situācija pasaulē ir satricinoša. Tāpēc jebkurš mierinoša iepriecinājuma un gandarījuma mirklis, kas norit miera pavēnī, ir zelta vērts. Latvijas kultūrnotikumu panorāmā ziemas un pavasara robeža ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, 26. februārī – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", 27. februārī ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas Grūbe kā producents un arī viens no režisoriem saņēma balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Lielajā sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi – par filmām, žurnālistiku un pasauli šodien.

Gunda Vaivode: Notikumi Ukrainā mūs nekādi nevedina uz izklaidi, tomēr arī kāda miera saliņa ir vajadzīga. Šorīt, nākot uz darbu, bija mazliet cita sajūta, un tā neviļus atgādināja to, kas bija pirms trīsdesmit gadiem barikāžu laikā. Vai tev ir kādas līdzības ar šo situāciju?

Gints Grūbe: Protams, ir kaut kādas ķermeniskas atmiņas, bet, domājot par to, ko tu saki par rītu… Tas ir diezgan zīmīgi, kā televīzijas kanāla "Doždj" vai "Eho Moskvi" žurnālisti sāk katru rītu – viņi saka nevis "Labrīt!", bet - "Diena nav laba". Tajā ziņā šī sajūta turpinās – ir vienkārši cits rīts. Un tā ķermeniskā sajūta... Neviļus atcerējos, ka

mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa manā dzīvē bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās augusta pučs. Un pēkšņi izrādījās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo!

Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Bet nu – jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs un kurā brīdī. Bet tad, kad dēls atnāk no skolas un prasa, kas ir ar tiem ukraiņu skolēniem, kuriem mēs pagājušajā gadā rakstījām vēstuli… Tie ir jautājumi, uz kuriem nav vienkārši atbildēt.

Protams, ir pagājis laiks. Pirms trīsdesmit gadiem paši bijām daudz jaunāki un kaut kā tās lietas uztvērām citādāk. Varbūt netipiski situācijai, bet no mūsu barikādēm man prātā palikusi Dziesmu svētku sajūta... Ka mēs te bijām, meklējām mūziku, un viss bija šausmīgi lielā pacēlumā, neskatoties uz to, kas notiek ārā. Kad vakar pēc darba gāju mājās un pie Kongresu nama bija šis koncerts, tā sajūta atkal atgriezās. Teici, ka arī savus norvēģu kolēģus esi uz turieni aizvedis.

Protams,

pirmajā mirklī likās – nu, kāds koncerts, kāda dziedāšana brīdī, kad Ukrainā notiek kaut kas tāds... Bet man šķiet, ka tā tomēr bija ļoti pareiza izvēle, jo jebkura reakcija, jebkura šāda veida izpausme, kas mūs nomierina un palīdz savākties, ir derīga.

Un mūsu mūzikas pieredze attiecībā uz astoņdesmito gadu beigu revolūciju ir tieši tā pati šūnu atmiņa, kas mums ir, un tā strādā. Tas skats bija ļoti spēcīgs. Šorīt nācu garām tai dubļainajai vietai ap Krievijas vēstniecību – tie bija tādi sidrabotie dubļi.

Par savu pilsētu tu savulaik sauci Berlīni. Bet esi bijis arī Leipcigā. 

Jā, kopā ar Dāvi Sīmani bijām Leipcigā, kad mūsu dokumentālā filma "Pasaules skaņa" piedzīvoja pirmizrādi Leipcigas dokumentālo filmu festivālā. Filma ir stāsts par kora "Kamēr..." un viņu Saules dziesmām. Ļoti patīkama pieredze. Tas, šķiet, bija viens no pirmajiem dokumentālo filmu festivāliem, kuros piedalījos. Toreiz Andris Nelsons vēl nebija diriģents Leipcigā, bet jau toreiz varēja nojaust, ka kaut kad viņš šeit spēlēs. Bet Berlīne ir mana studiju laika pilsēta, ar kuru man saistās arī muzikālas atmiņas. Tā kā Vācija un Berlīne ir ļoti demokrātiska pret studentiem, studiju laikā centos nelaist garām nevienu "Berlīnes filharmoniķu" koncertu.

Andris Nelsons vēl bija jauns students – māceklis, kurš brauca pie Marisa Jansona, un šad tad arī atnāca kājām līdz manam dzīvoklim. Tā bija tāda pieredze, kas atmiņā paliek uz mūžu. 

Arī tagad daudzi Latvijas studenti ir tur un studē tieši mākslu augstskolās – tas ir ļoti iepriecinoši. Tu pieminēju Andri Nelsonu – viņam tieši šovakar ir koncerts Bostonā kopā ar viņa otru orķestri – Bostonas simfonisko orķestri, un Baibu Skridi: viņi spēlēs Perta "Cantus" Britena piemiņai un arī Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu. Toties Ņujorkas Kārnegija zālē, protestējot pret Putina režīma atbalstītājiem, no "Vīnes filharmoniķu" koncerta diriģēšanas atcelts Valērijs Gergijevs un arī solists Deniss Macujevs. Savukārt vakar žurnālā "Der Spiegel" izlasījām, ka Minhenes mērs Dīters Reiters esot piedraudējis Gergijevam – ja viņš līdz pirmdienai nepaudīs skaidru nostāju pret karu Ukrainā, tad viņam jāpamet Minhenes filharmonijas vadītāja postenis, jo Kijeva, kā zināms, ir Minhenes sadraudzības pilsēta. Gint, kā tu redzi mākslas, pasaules un politikas sazobi? Ir tik dažādi viedokļi. Vieni saka, ka nav ko jaukt visu kopā, kamēr otri tomēr tajā visā saredz vistiešāko propagandas mehānismu.

Tur nav nekādu jautājumu vai šaubu – jebkura pozīcija vai attieksme ir būtiska. Neviens mākslinieks nedrīkst klusēt! Ja kāds nepauž savu viedokli, tā ir diezgan nožēlojama rīcība, jo man liekas –

tas, kas šobrīd palīdz – un palīdz arī tiem cilvēkiem, kuri kultūras jomā darbojas Krievijā un kurus arī es pazīstu – viņiem ir būtiski šo drosmi dzirdēt no tiem, kas ir gan ārpus Krievijas, gan arī pašā Krievijā. Un mēs diemžēl šobrīd to nedzirdam tik lielā mērā,

jo acīmredzot ir gan bail, vai arī ir kaut kādas konjunktūras sajūtas par to, kā tas vēstures rats noslēgsies. Bet mēs jau zinām, ka tas noslēgsies mūsu pusē. Tāpēc es piekrītu visiem tiem, kuri savu nostāju jau ir pauduši. Boriss Akuņins, Boriss Grebenščikovs, piemēram, ir pauduši ļoti konkrētu attieksmi un visu cieņu šiem cilvēkiem, jo tā ir drosme – dzīvot šobrīd Krievijā un iestāties skaļi pret. Un līdz ar to visu cieņu viņiem. Domāju, ka būtiska ir attieksme arī no mūsu māksliniekiem.

Šis ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, jau šovakar – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", rīt ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas tu kā producents un arī viens no režisoriem saņēmi balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Un par to finālā nobalsoja tieši skatītāji! Tas bija gaidīti vai tomēr pārsteigums?

Tas, protams, bija negaidīti, jo tas tomēr ir seriāls – tā nav ne spēlfilma, ne dokumentālā filma. Tā mums pašiem ir nebijusi pieredze un ļoti liels paldies skatītājiem, kuri balsoja.

Bet skatītāji televīzijā vēl nemaz to nav redzējuši. Pirmizrāde vēl tikai būs.

Jā, bet mēs šo filmu rādījām gan kinoteātrī, gan arī "Tet" platformā. Televīzijā, šķiet, tā parādīsies marta vidū un tad to varēs redzēt arī tie, kuri vēl nav šo filmu redzējuši.

Kam pieder ideja par šīs tēmas iedzīvināšanu tieši šobrīd? 

Kā mēdz teikt, idejas ir kaut kur gaisā, un tad kādā brīdī tās kāds satver, un man šķiet, ka tas tā bija arī šajā gadījumā. Dzīvojam serialitātes laikmetā, un, ja domājam par to, kas tad ir tādi pagājušajā gadsimta lielie stāsti, tad ir skaidrs, ka 20. un 30. gadi, prese un Emīlijas Benjamiņas liktenis ir šāds lielais stāsts, ar kuru var izstāstīt zināmu posmu Latvijas vēsturē.

Un ja kādi jaunās paaudzes kinematogrāfisti ironizē un prasa, cik var taisīt filmas par vēsturi, man liekas, šis laiks ir atbilde, kāpēc mums vajag taisīt filmas par vēsturi un kāda tam ir nozīme – lai atdzīvinātu pieredzi, kura bijusi mums, mūsu vecākiem vai vecvecākiem.

Jūs bijāt četri režisori – Andis Mizišs, Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis un tu pats. Vai jums bija viegli sadalīt sērijas un laika posmus savā starpā?

Tas bija ļoti koleģiāli. Mēs kā producenti ātri sadalījām stāstus, kuru kurš stāsta – kur ir spēcīgās sievietes stāsts, kur ir cīņa par varu, kur ir apvērsums. Tās ir tēmas, kuras nemaz tik bieži Latvijas kino vēl nav bijušas – tajā ziņā tās ir jaunas. Viss kaut kā ļoti organiski salikās. Dāvim Sīmanim bija jāstāsta beigu sērija – tas  arī kaut kā likās ļoti loģiski. Tā ka cīņu nebija – bija nepieredzēta koleģialitāte savā starpā, kur neviens nemēģināja pateikt otram, ka jāiet pavisam citā virzienā. Tā bija saskaņa.

Bet tu jau esi ne tikai viens no filmas režisoriem, bet kopā ar Inesi Boku-Grūbi – arī šīs kinolentes producents. Atsaucoties uz saviem horvātu draugiem, pats esi mazliet ironizējis – ka producentam ir tāda pieredze, ka viņam var uzticēt arī kāzu un bēru organizēšanu, jo cilvēku apjoms ir ļoti, ļoti liels. Kāds īsti ir tas producenta darbs? Vai vari to mazliet ieskicēt?

Tādā stereotipiskā līmenī visi domā, ka producents ir tikai tāds grāmatvedis, kurš strādā ar ekseli, bet patiesībā tas ir tāds "gesamtkunstwerk" – radīšana no idejas līdz pat skatītājam. Visos posmos tu esi atbildīgs.

Un tā ir šīs profesijas skaistā puse – manuprāt, ir ļoti būtiski domāt par skatītāju, nevis tā ļoti egoisti tikai par to, ka manas filmas domātas tikai mākslas vārdā.

Ir līdzīgi tam, kā teica Hičkoks – ka viņam ir svarīgi iedomāties, ka aiz katra kinoteātra krēsla sēž vēl divtūkstoš citi cilvēki katrā krēslā. Tā ir sajūta, kura mums ar Inesi saskan – tā  kopīgā producēšanas sajūta, ka mēs patiešām gribam, lai filmas skatās. Un pie tā tad arī jāstrādā. Tas ir ļoti sazarots darbs – strādāšana pie idejas. Komanda, ko mums izdevās izveidot, bija ļoti saskanīga, un mēs turpinām strādāt jau pie jaunas idejas. Saglabājām komandas kodolu, jo sapratām, ka to nevar tik vienkārši laist vējā.

Nominantu sarakstā esat kategorijā "Labākā daudzsēriju filma" – kopā ar Alvja Hermaņa "Aģentūru" un režisores Māras Lagzdiņas un Unas Rozenbaumas "Paliec negatīvs". Kopumā jums ir desmit "Lielā Kristapa" nomināciju. Ar kādu satraukumu gaidi rītdienu? Un vai tev ir kādas ekspektācijas par kādām nominācijām?

Man liekas, ka kultūras apbalvošana ir ļoti subjektīvs process – lielākais  apbalvojums ir tas, ka tavu darbu skatās skatītājs.

Protams, ir patīkama jebkura veida atzinība – tā jebkuram radošam cilvēkam ir ļoti būtiska, taču, kā mēs zinām, radošu darbu nav iespējams novērtēt ne pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Tādi kritēriji nekur nav uzrakstīti.

Un no tā viedokļa liels paldies visai izcilajai komandai, kura pandēmijas laikā, kad vēl nebija izgudrotas nekādas vakcīnas, neviens nezināja, kas notiks un visi teātri bija slēgti, mēs tajās piecdesmit dienās to visu izdarījām. Tas ir neatkārtojami. Par to visiem aktieriem, visiem režisoriem un operatoriem paldies. Šīs nominācijas ir pateicība viņiem par to.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.