Kāds blakussēdētājs viņas nenovērtēja. Aprīlī klajā nāks "Mūsējās"

25. aprīlī nāks klajā publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas veidotā grāmata “Mūsējās” ar 50 ilustrētām biogrāfiskām pasakām par Latvijas izcilākajām sievietēm. To, cik nepacietīgi šī grāmata tiek gaidīta, pierāda tās tapšanas process: sabiedrības atbalsta kampaņas summa tika savākta divās dienās, un vēl pirms grāmatas klajā nākšanas saņemts piedāvājums to ekranizēt.

Šī būs pirmā grāmata Latvijā, kurā vienuviet apkopoti dažādu Latvijas sieviešu dzīvesstāsti un to ceļš uz sasniegumiem, nešķirojot sievietes pēc tautības, vecuma vai darbības sfēras. Katra no grāmatas varonēm par spīti laikmeta šķēršļiem vai sabiedrības aizspriedumiem ir atstājusi dziļas pēdas sabiedrības audumā un ietekmējusi tā rakstu – ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Stāstu galvenās varones ir guvušas panākumus dažādās sfērās: mākslā, mūzikā, rakstniecībā, sportā, zinātnē, politikā un citur – gan mūsdienās, gan 19. gadsimtā. Starp grāmatas varonēm atrodamas tādas sievietes kā Aspazija, Aleksandra Beļcova, Džemma Skulme, Valentīna Freimane, Uļjana Semjonova, Elīna Garanča, Lotte Tisenhopfa-Iltnere un citas.

Par pasaku rakstīšanas procesu un izdevuma tapšanas aizkulisēm intervijā Ilzei Mednei no "Klasikas" un žurnālistam, rakstniekam un sabiedrisko attiecību speciālistam Oskaram Vizbulim stāsta grāmatas idejas autore Santa Remere un tās redaktore, biedrības "Ascendum" vadītāja Antonija Skopa.

Ilze Medne: Ar ko jūsu grāmata atšķirsies no visa, ko iepriekš esam redzējuši un lasījuši?

Santa Remere: Ar lielo tautas atbalstu – grāmatas izdošanā piedalās pūlis, kas palīdz mums šo grāmatu finansēt. Ir daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti, lai tā iznāktu. Un patiesībā arī ar to, ka šī grāmata savā ziņā sākās internetā – pēc manas publikācijas, kas bija veltīta feminismam, runājot par Latvijas simtgadi, sievietēm Latvijā un viņu tiesībām. Pēc publikācijas saņēmu daudz komentāru un atsauksmju, ka vajadzētu vēl šādus stāstus. Rakstīja vecāki, kuri stāstiņus par latviešu sievietēm lasījuši saviem bērniem, paši daudz uzzinājuši un gribētu lasīt vēl. Protams, par to priecājos, kādu laiku domāju un klusībā pie sevis tos stāstiņus iekrāju, līdz vienā brīdī teicu Antonijai, ka principā varētu turpināt strādāt, ja vien atrastos ieinteresēts žurnāls vai izdevējs.

Ilze Medne: Bet idejas saknes laikam meklējamas pasaulē?

Santa Remere: Jā gan. Brīdī, kad man palūdza uzrakstīt simtgades rakstu par feminismu Latvijā, bija iznākusi grāmatiņa "Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm", kas ir itāļu žurnālistes Elēnas Favilli un itāļu rakstnieces un teātra režisores Frančeskas Kavallo projekts, kas man bija vienlaikus jārecenzē. Sāku rakstīt savu rakstu un sapratu, ka man patiesībā ir mazliet garlaicīgi atkal atkārtot to pašu, sakot, ka šīs tiesības joprojām ir aktuālas, ka ļoti daudz kas ir izcīnīts, bet ne līdz galam, ka jāmainās kultūrai un izglītībai. Likās – šie vārdi rezonē paši sevī un neaiziet tālāk, kamēr man blakus uz galda stāv šī grāmata, kas vienkārši strādā un cenšas kaut ko mainīt. Nevis stāsta, ka kultūrā vai izglītībā kaut kā pietrūkst, bet dod tieši to, kā pietrūkst.

Man šķita interesanti – vai arī es spētu nosaukt tik daudz cilvēku no mūsu Latvijas, kuri mani iedvesmo un dod spēku? Ļoti ātri varēju nosaukt daudzus.

Ikdienā tiekoties un intervējot cilvēkus, runājoties tieši ar sievietēm, lasot viņu darbus, ejot uz sieviešu mākslinieču izstādēm un katru reizi uzzinot šo cilvēku stāstus – tas man pašai dod spēku pabeigt savus darbus vai īstenot savas ieceres. Nodomāju, ka būtu ļoti interesanti šos stāstus salikt kopā un paskatīties, ko tas dod.

Iedvesma patiesi ir no dumpīgajām pasaciņām, lai gan man šķiet, ka to īstenoju citādāk – runājot par konkrētu teritoriju un pastāstot nevis tikai par ievērojamākajām sievietēm, kas varbūt ir izņēmuma gadījumi.

Katram laikmetam, katrai profesijai un dažādām problēmām centos atrast kādu stāstu, kurš uzreiz pastāsta arī par daudzu citu sieviešu likteņiem, izvēlēm un šķēršļiem, ar ko viņas saskaras.

Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!