"Atsperes" viešņa ir dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa. Pēc raidījuma ierastā pirmās pusstundas rituāla ar jubilāriem un mīklu uzdošanu "Rīta intervijas" laikā plašāka saruna par Platona Buravicka un Jura Hirša opereti "Trīs zvaigznes. Zigfrīds", kas vakar, 10. decembrī, piedzīvoja pirmizrādi un kurā Jolanta iemieso titulvaroņa dzīvesbiedri Annu Meierovicu. "Trīs zvaigznes. Zigfrīds" nākamās ekranizācijas būs skatāmas 12. decembrī plkst. 16.00 Vidzemes koncertzāles "Cēsis" Kino zālē un 14. decembrī plkst. 19.00 Madonas kinoteātrī "Vidzeme".

Orests Silabriedis: Tas ir apbrīnojami, kā Platons Buravickis precīzi pratis uztaustīt klausītāja nervu arī šajā žanrā, mēs zinām, ka viņam tas lieliski izdodas dažādos citos. Man laikam īsti nemaz nepatīk, ka viņu bieži sauc par skandālistu. Nu, kāds skandālists, viņš vienkārši ir cilvēks, kuram ir spilgti uzskati, kurus viņš spēj pārvērst spilgtā mākslā. Bet šeit tas varbūt ir mazliet citāds Platons Buravickis, nekā esam pieraduši. Kā tu vērtētu iepriekšējos iespaidus par Platonu un to, kā tas ir tagad, operetē?

Jolanta Strikaite-Lapiņa: Runājot ar Platonu Buravicki, viņš pats saka, ka īsti sevi nepazīst šajā mūzikā. Man liekas apbrīnojama šī spēja pielāgoties, mainīties. Katrā ziņā par mūziku varu teikt, ka šī sadaļa kopējā operetes kontekstā mani ļoti uzrunāja.

Vai šī ir mūzika, ko ir viegli mācīties un kas paliek galvā?

Gan jā, gan nē...

Mūzika ir ļoti melodiska, harmoniska. Tajā nebija tādu izaicinājumu, ar kuriem nevarējām tikt galā. Nē, tādu noteikti nebija.

Varbūt repa zēniem teksts bija jāritmizē. Bet mūzika kaut kā viegli iedzīvojās un ielija [atmiņā].

Bet tu teici – gan jā, gan nē. Kas ir tas "nē"?

Tas noteikti nav sarežģītākais darbs, ko man nācies apgūt, vienkārši pēc tādas pauzes pierast atkal sastrādāties ar orķestri, tāpat ansambļu skati. Bet ar to mēs visi tikām galā.

Kur notika ieraksti?

Reformātu baznīcā.

Teicama ierakstu vieta. Un diriģents bija Valdis Butāns?

Jā, mūsu diriģents bija Valdis Butāns. Viņš daudz laika pavadīja kopā ar Platonu, runājot un diskutējot, lai mūzika būtu maksimāli pielāgota orķestra specifikai.

Tas, kas mani vienmēr ir pārsteidzis un mulsinājis. Kā tas īsti ir: tu iedziedi studijā, viss ir skaisti, un tad nāk brīdis, kad tev sejā ir cilvēks ar kameru un tev ir jārāda, ka šobrīd aktīvi dziedi. Ko tu īstenībā dari? Tu marķē vai dziedi pilnā balsī?

Piekrītu, tas ir mulsinoši, un paiet kāds laiks, līdz pie tā pierod. Vismaz es lielākoties dziedu līdzi, varbūt ne pilnā balsī, bet tomēr. Jo man bijusi iepriekšēja pieredze, ka marķējot tu nedziedi līdzi, un tad, kad skaties rezultātu, zūd ticamības moments. Tu it kā saproti, ka saliktas kopā divas jomas – videomāksla un mūzika. Bet, piemēram,

dziedot īpaši augšējā tesitūrā ar tādu nedaudz atvērtu muti, izskatīsies it kā skaisti, bet ticami tas nebūs. Lai no tā maksimāli izvairītos, centos dziedāt līdzi.

Varbūt drusku banāls jautājums, tomēr pajautāšu – vai tev patīk filmēties? Vai patīk kameras uzmanība?

Atzīšos – filmēšanas process bija ļoti iedvesmojošs, man ļoti patika atmosfēra. Es nezinu, vai tā ir vienmēr, bet… ir tāds miers tajā brīdī. Nezinu, kāpēc.

Oho!

Jā, tiešām. Bet tā varbūt ir tāda mūziķu specifika, līdzīgi kā vakardien - pirms iziešanas uz skatuves man bija milzīgs satraukums.

Bet par ko? Tu esi visu izdarījusi, tu vairs neko nevari mainīt, filma ir beigusies!

Bet bija!

Mums arī katram pāris vārdu bija jāpasaka, un man likās - droši vien noģībšu. Bet uzeju uz skatuves un man vienkārši iestājas miera sajūta...

Tas ir līdzīgi kā tad, kad gatavojamies ainām, studējam, ir satraukums, kā tas būs, bet brīdī, kad nonāc reālajā telpā un vietā, satraukumam īsti vairs nav vietas. Kaut kas notiek. Tu radi. Un ir tāda komfortabla sajūta. Tāpēc bija nedaudz bail, jo šī labā sajūta mēdz būt mānīga. Bet varu teikt īpaši par savām ainām - tādā ziņā

esmu gandarīta un ļoti apmierināta, man šķiet, ka tas, ko mēs gribējām pateikt caur manu Annas tēlu, tas mums arī izdevās.

Zinot, ka tu parasti iedziļinies visā, ko dari - un man liekas, ka, gatavojot Marģera Zariņa dziesmu spēli "Dzejnieks un Roze", tu no mums bija vienīgā, kura pārlasīja Poruka "Pērļu zvejnieku" - vai tavas zināšanas par Meierovicu pirms tam arī sakrita ar to, ko šeit tagad piedāvā Juris Hiršs un režisore Dace Micāne-Zālīte?

Protams, ka nē... Viņš nebija manā redzeslokā tik ļoti ienācis. Tas, ka viņš bijis ārlietu ministrs un bijis klāt tik nozīmīgajos brīžos Latvijai, to zināju, bet par viņa dzīves gaitām, ģimeniskajiem līkločiem un tamlīdzīgām lietām neko nezināju.

Un vai bija interesanti?

Ļoti! Tu pieminēji Poruku...

Bet informācija par Meierovica sievu Annu Meierovicu nekur nav pieejama, un vienīgā sajūta, ko mēs varējām paņemt, bija no vēstulēm, kuras viņš viņai rakstījis. Tikai pēc tām varēju mēģināt uzburt priekšstatu, kāda viņa varētu būt bijusi - ar milzīgu atbildības sajūtu un ļoti vientuļa.

Tas bija tik jocīgi - lasīt šīs vēstules. It kā viņš bija tik dedzīgs, tik bezgala mīlēja savu ģimeni, un man likās - vai nu Anna aiz cieņas pret viņu vai arī saprotot viņa nozīmīgumu bijusi tik ļoti vientuļa. Bet tādas skumjas tur cauri vijas. Gaidas. Tu vienkārši visu laiku gaidi savu cilvēku, kurš tā arī līdz galam nemaz neatgriežas.

Bet kā tev liekas - tas īstais Zigfrīds Anna Meierovics bija tāds, kuru varēja klusi, uzticīgi mīlēt?

Es domāju, ka jā. Viņš ir tik suģestējoša personība, tik spožs diplomāts, un vēstulēs tā trakā mīlestība pret bērniem. Tas ir tiešām apbrīnojami.

Vai jums bija arī vēsturiskā politinformācija - mīļie aktieri, lūdzu, nāciet, sēdieties, tagad es jums stāstīšu par Meierovicu.

Režisorei Dacei Micānei-Zālītei ļoti bagātīgu informāciju bija sniedzis Marģeris Vestermanis, un viņa bija informācijas vēstnese, kura pienesa mums laikmeta kontekstu, iedzīvināja sajūtas.

Kā Dace uzvedas uzņemšanas laukumā kā režisore?

Ļoti mierīgi.

Dace ir ļoti klātesoša, viņas roka uz pleca ir visu laiku. Ar Daci var ļoti viegli runāt, ja ir kādas neskaidrības. Viņa ir ļoti pieņemoša un dod brīvu telpu.

Ar ļoti labām atmiņām atceros šo sadarbību, turklāt šī man nebija pirmā sadarbība ar Daci. Viņa ir kā tāda māmiņa mums visiem. Ļoti palīdzēja.

Muiža, kurā notika filmēšana - ko par šo namu gribi pastāstīt?

Tas bija brīnišķīgs atklājums! To atjauno vesela kompānija draugu, kuri savā laikā studējuši kopā dažādās mākslas jomās. Lauteres muižas īpašnieks, kurš nodarbojas ar pilnīgi citu biznesu, ar ģimeni atradis šo muižu un izdomājis tajā ieguldīt un investēt nākotnes vārdā, to atjaunojot. Un visi cilvēki, kas iesaistījušies muižas atjaunošanā - restauratori, kamīnu meistari, sienu apgleznotāji - ir draugi.

Filmā ir balles aina, kuras filmēšanai vajadzēja publiku. Un visus šos cilvēkus sapulcināja kopā! Tie ir viens ar otru ļoti cieši saistīti cilvēki, kuri iesaistījušies muižas atjaunošanā.

Un tagad viņi ir nofilmēti balles skatā - kolosāli!

Tas ir tik zīmīgi! Un tas ir tik ļoti izdomāts, jauks gājiens, kā viņiem vēsturiski kaut kur iemūžināties kopā.

Man ļoti patika veranda.

Pateicoties filmēšanas procesam, Lauteres muižā diezgan krietni tika iespringts, lai kādas telpas savestu kārtībā. Un tad bija tā: ej pa gaiteni, kurš vēl ir ar pilnīgi baltām ģipša sienām, un pēkšņi ieej telpā ar koka grebumiem, izgriezumiem. Viss vēl ir procesā, un Sandra Strēle palīdzēja visu salikt, lai atbilstu filmas tematikai.

Otra liktenīgā sieviete Meierovica dzīvē bija Kristīne Bakmane. Viņa man spilgtā atmiņā no Marisa Vētras memuāriem - viņš daudz raksta par šo apbrīnojamo sievieti, kura no trūkuma Ziemeļvidzemē nākusi, kļūst par lidmašīnu ražotāju. Viņa nevar pārdzīvot Meierovica traģisko nāvi autoavārijā un dažus mēnešus vēlāk ņem un vienkārši nošaujas namā, kurā šobrīd ir Latvijas Kultūras ministrija... Vai tev būtu interesanti apmainīties vietām ar Sonoru Vaici, kura dzied Kristīni?

Redz, sākumā jau nemaz nebija tik viennozīmīgi! Mēs apsēdāmies pie galda, paņēmām libretu un sākām domāt, kura būs kura. Jo domas sākumā dalījās. Īpaši Platonam un Agijai bija doma, ka es varētu būt Kristīne. Mēs teicām - tagad vienkārši uz kauliņu mešanas principa sadalām, kura nolasīs, izejam cauri un vienkārši sajūtam.

Kad lasīju cauri, sapratu - nē, es esmu Anna, manī nav tādu rakstura īpašību, kādas piemita Kristīnei. Savā ziņā tik nekaunīgas mērķtiecības, tāda krampja... Es viņu nesajutu kā sevi. Annu sapratu, jā.

Vientuļā māmiņa klusu cieš verandā - to jā. (smejas)

Bet rezultāts ir, tas ir vērā ņemams. Ar ļoti lielu interesi skatāms, un gan jau katrs pats mūsu klausītājs sekos, kur var redzēt Platona Burvicka un Jura Hirša opereti "Trīs zvaigznes. Zigfrīds". Un mēs sakām paldies producentei Agijai Ozoliņai-Kozlovskai, jo bez viņas neatlaidības, protams, nekas tāds nebūtu varējis notikt.