"Nekad to neesmu verbāli formulējis, bet laikam pirmais, ko varētu likt priekšplānā un ko no visas sirds cenšos īstenot – būt godīgam pret to, ko daru. Būt godīgam pret to, ko izpildu un nekādā ziņā neizlikties mūzikā," – tā, vaicāts par savu mūziķa kredo, prāto diriģents Andris Poga, kurš Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja amatā 14. maija vakarā aizvadījis savu pēdējo koncertu.

Priekšā – jauns darba cēliens un jauni pienākumi: no nākamās sezonas Poga būs Stavangeres simfoniskā orķestra šefs. Sarunā ar LR3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi – par saknēm, astoņiem gadiem LNSO, jaunajiem laikiem Stavangerē un arī par šodienu.

Gunda Vaivode: Šodien ir Starptautiskā ģimenes diena. Vai esi pētījis savus senčus? Vai piedomā pie ģimenes nozīmes?

Andris Poga: Ar saknēm diezgan dziļi esmu sakņojies Kurzemes pusē. Kaut patiesībā esmu dzimis rīdzinieks, vecāki, vecvecāki un arī tālākā paaudze no tēva puses nāk no Kurzemes – Dundagas un Ventspils. Tomēr tas ir diezgan paradoksāli: diezgan bieži braucot uz Kurzemi – gan Ventspili, gan Liepāju, nekad neesmu juties tā, ka atgrieztos vietā, kas man būtu ļoti pazīstama. Laikam vēl jāmācās uztvert tā vibrācija, kas ir Kurzemē. Tā ka

nevarētu teikt, ka dvēselē esmu kurzemnieks – noteikti nē.

Bet, ja runājam par ciltsrakstu pētīšanu, manam vecamtēvam tiešām bija uzzīmēts dzimtas koks ar visiem vārdiem un uzvārdiem visos virzienos, cik nu vien tālu viņš bija spējis atrast. Tā bija kādas piecas paaudzes apmēram.

Un kas tad ir bijuši tavi senči?

Kā jau īstenam kurzemniekam – tur bijuši jūrasbraucēji, kokrūpnieki un zvejnieki, kā jau tas Latvijas reģionam vienmēr bijis raksturīgi.

 

Pēdējā laikā var teikt, ka tava ģimene bijis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar tev ļoti tuviem kolēģiem, ar direktori Indru Lūkinu, ar kuru kopā esat visus astoņus gadus roku rokā arī strādājuši. Kad stājies šajā amatā, tev noteikti bija savi izvirzītie sapņi un mērķi. Kas ir tas, ko tev izdevies piepildīt un ko tu noteikti gribētu arī sev kādu reizi atgādināt – sak’, jā, tas bija labi izdarīts?

Tas ir ārkārtīgi plašs jautājums... Ļoti labi atceros to brīdi 2013. gada augustā, kad Indra Lūkina man piezvanīja. Tobrīd atrados Tenglvudā, jo tolaik biju asistentdiriģents Bostonas simfoniskajā orķestrī. Indra teica – zini, es nupat saņēmu uzaicinājumu kandidēt konkursā uz orķestra direktora amatu, bet man ir viens nosacījums, pirms vispār eju – gribu iet kopā ar vīziju par nākamo galveno diriģentu. Saruna no manas puses sākumā bija piesardzīga, jo domāju – viena lieta ir tā, ko vēlos es, bet jautājums, ko vēlas otra puse. Jo orķestrim jau arī vienmēr ir savas ekspektācijas – viņi visi ir profesionāli, pieredzējuši mūziķi: cits orķestrī spēlējis piecus, desmit, cits – varbūt divdesmit, trīsdesmit un pat četrdesmit gadus.

Un tikko bija beidzies arī Karela Marka Šišona laiks...

Jā, tieši tā, un tas vēl bija ļoti spilgtā atmiņā. Protams, jebkurā pasaules orķestrī mūziķiem tādos brīžos, kad beidzas viens periods, ir tā, ka... Varbūt izklausīsies mazliet banāli, bet ir tāda mazliet vērtību pārvērtēšana un jautājums, kur iesim tālāk un kāda tipa vadītāju mēs gribētu kā nākamo. Nešaubos, ka arī šobrīd mūsu orķestra vadošajiem mūziķiem ir šādas izjūtas. Jo fināla fāzē, lai jebkurš galvenais diriģents tiktu apstiprināts, jābūt visu mūziķu balsojumam – tas ir absolūti pierasts starptautisks standarts.

Tas nenozīmē, ka jābūt simtprocentīgam atbalstam?

Domāju, ka sešdesmit procenti ir minimums, bet vēlams, protams, vairāk. Bet atgriežoties pie mūsu sarunas... Tajā brīdī, kad ar Indru runājām, man bija tāda drusku piesardzīga pozīcija: neslēpsim, tobrīd Andrejs Žagars mani bija jau uzrunājis spert kāju tolaik man pilnīgi nepazīstamā lauciņā – tā bija opera. Saskarsme ar Andreju man bijusi diezgan fragmentāra, bet katru reizi bijis tā, ka... Atceros – kad viņš aizgāja, bija daudzu cilvēku atmiņas par Andreju, un es varu pievienoties tiem, kuri teica – kad to vismazāk gaidi, viņš pēkšņi iebrāžas tavā informācijas laukā un saka – tā, tagad mēs darīsim to un tu, un tu tagad nāksi diriģēt Operā to, to un to... Un tu būsi galvenais diriģents! Domāju – oho, tas ir kas TĀDS... Tai brīdī salīdzinoši biju vēl māceklis – protams, biju asistenta statusā Bostonā, Parīzē, man bija 33 gadi. Ir jau, protams, galvenie diriģenti, kas kļūst par diriģentiem arī 24, 25 gadu vecumā, bet tas acīmredzot ir ļoti individuāli. Droši vien, ka vecums nav izšķirošais faktors. Izšķirošais faktors ir tas, vai tu sevī jūti vilkmi to darīt, un vai citi redz, ka tev tas izdodas. Tāpēc 2013. gada augustā Indrai teicu – bet vai tu zini, ka mani ir uzrunājis arī Andrejs Žagars? "Jā, jā, to es visu zinu, bet man šķiet, ka tev labāk piestāvētu orķestris," atbildēja Indra. Es viņai saku – bet esmu devis jāvārdu, un tad sanāks tāda solījuma nepildīšana, un to es noteikti negribu. Mēs esam maza sabiedrība, Latvijā viens otru pazīstam. Un tad sakrita tā, ka arī Operā bija ļoti lielas pārmaiņas – burtiski pēc mēneša Andrejs tika atbrīvots no amata, un arī mana komunikācija ar operas menedžmentu bija fragmentāra un neskaidra. Un Indra teica – labi, tas tev jāpadomā un pašam jāizlemj, bet mana doma ir tāda: kaut arī mēs nezinām, vai orķestrim šīs attiecības būs vajadzīgas, noderīgas, jēgpilnas, vai arī varbūt būs kāda opozīcija un pēkšņas problēmas – varbūt kaut kas neizdosies, tu sadursies ar izaicinājumiem, kas būs nepārvarami – bet tu vienmēr varēsi teikt, ka vismaz esi mēģinājis darīt to, kam tiki uzrunāts. Bet es laikam aizmodulēju no tava jautājuma...

Bet tas ir ļoti interesanti, jo, atklāti sakot, arī man tas ir pārsteigums, ka biji uzrunāts Operā par galveno diriģentu... Tomēr atgriežoties pie sapņiem. Skaidrs, ka ikvienam jaunam diriģentam ir sava saprašana par to, kas būtu jādara orķestrī. Kāda bija tavējā?

Es laikam sākšu ar to, ka mācekļa jeb tapšanas periodā vērtīgi bija trīs gadi, kurus pavadīju kā galvenais diriģents pūtēju orķestrī "Rīga". Jo tā bija pirmā profesionālā mākslas organizācija, kurā sapratu, kā vispār notiek lietas un kā orķestris funkcionē. Labi, tas ir cits formāts un cits repertuārs, bet visi mūziķi ir profesionāli izglītoti un ar tieši tāda paša veida ekspektācijām, kā tas ir citos kolektīvos. Domāju, ka diriģentam pieredze tomēr ir viens no noteicošajiem faktoriem.

Protams, katram mācekļa gadi ir savādāki. Manā gadījumā tā bija uzvara starptautiskajā diriģentu konkursā, kas pavēra iespējas diriģēt orķestrus. Tobrīd biju saistīts ar divām pasaules līmeņa organizācijām, kurās varēju vērot procesu –

kā tiek plānots repertuārs, kā notiek orķestra darba plānu sabalansēšana, cik daudz ir koncertu, cik daudz turneju, cik daudz ierakstu, cik daudz laika tiek veltīts kamermūzikai, kas ir izšķiroši svarīga. Jo tad, kad sāku strādāt Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kamermūzika šeit bija – daļa no ansambļiem, kas šobrīd jau ļoti tālu attīstījušies, tolaik bija sākuši spēlēt kopā. Tas varbūt ir viens no maziem gandarījumiem, ka mēs mērķtiecīgi esam attīstījuši šo līniju, jo sākotnēji tās bija epizodiskas aktivitātes. Tas nebija viegls un ātrs process – skaidrs, ka mūziķi paši bijuši spiesti pārliecināt klausītāju par sava snieguma kvalitāti! Konkurence kamermūzikas jomā Latvijā ir ļoti, ļoti liela, bet nu jau kādus trīs četrus gadus tas tiešām strādā kā labi eļļots mehānisms: reizi gadā mums ir atlases iesniegtajiem projektiem, pretendentu skaits aug ar katru gadu. Kāpēc es to minu kā būtisku aspektu? Jo varētu likties – kamermūzika ir tāda marginalitāte orķestrim, sevišķi lielam orķestrim. Bet bija divi motīvi, kurus es sadzirdēju – ka mūziķiem pietrūkst muzicēšanas mazākos sastāvos, un viņi vēlas šo muzicēšanas intimitāti, kaut kādā ziņā arī asumu un precizitāti, un arī gandarījumu no tā, ka tieši viņu izpildītā līnija nepazūd kopējā orķestra masā, bet ir dzirdama un nolasāma.

Intervija pilnā apjomā lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!