Izstāžu iekārtošanā visu laiku jāskatās ar pakausi. Saruna ar mākslinieci Sandru Krastiņu

Svinot mākslinieka Vilhelma Purvīša 150. jubileju, kas iekļauta UNESCO 2022. gada svinamo dienu kalendārā, vakar, 27. maijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta viņam veltīta izstāde. "Klasikas" studijā tiekamies ar tās mākslinieciskās un dizaina koncepcijas veidotāju Sandru Krastiņu.

Inta Zēgnere: Sāksim ar radošo komandu. Izstāde ir brīnišķīga, un domāju, ka šajās dienās noteikti esat saņēmuši ļoti daudz atzinīgu vārdu.

Sandra Krastiņa: Jā, paldies, vakar bija atklāšana, un atzinīgie vārdi tiešām mums sirdis sildīja. Par radošo komandu runājot, vispirms gribētu minēt, ka

viss muzejs ir tāda milzīga mašinērija, kas strādā uz šādiem lieliem projektiem. Un tad jau, kad iet kulminācija un viss jāpabeidz, tad tu jūti, cik daudzi cilvēki ir strādājuši pie tā, lai izstāde vispār notiktu.

[Arī pie Purvīša] jau sen ir strādājuši gan restauratori, gan gaismotāji, tehniskie darboņi, ekspozīcijas kārēji, skaņu noregulētāji... Visi ir vienādi ieinteresēti un dara savu lietu tik labi, cik vien var. Bet nu – tie [galvenie] bīdītāji, kuri to kuģi un kompasu virzījuši tieši šajā projektā, ir izstādes kuratore Aija Brasliņa, kura arī izvēlējās komandu, ar ko viņa ir gatava strādāt, un tā izvēle notika jau pirms diviem gadiem, kad Aija mani uzaicināja kā kopējo izstādes dizaineri, mākslinieciskās koncepcijas radītāju. Tad mēs uzaicinājām Mārtiņu Ratniku kā grafisko dizaineri un grafiskās identitātes veidotāju. Protams, nekas nenotiek tāpat vien un ir vajadzīgs viens tehniskais kurators, un tā ir Ieva Kalnača, kas savilka kopā visas tehniskās lietas. Radošu iemeslu dēļ komandā uzaicinājām arī fotogrāfu Kristapu Kalnu, kurš tēlveides ietvaros fotografēja Latvijas ainavu gada garumā. Taču es vēlreiz gribētu uzsvērt, cik atdevīgi un vienlīdz radoši strādāja visi – piemēram, kad divas nedēļas ekspozīcijā karinājām Purvīša gleznas – un tas ir ļoti sarežģīts darbs! Bija arī tiešā tehniskā komanda – četri, pieci vīri, kuri kāpa līdz griestiem, jo es viņiem teicu – kāpiet augstāk, augstāk. (smejas) Un viņi nekurnēdami – vai arī vismaz tā, ka nevarēja manīt, ka viņi to dara – to arī darīja.

Jo bija jau arī šaubu brīži. Jo tu uzreiz nevari izvēlēties, tev brīdi jāpadomā. Un tad bija tas – ļaujiet man padomāt! Un, ja tevī skatās četri cilvēki un prasa, cik centimetrus pa labi, tā ir milzīga atbildība – piecus centimetrus vai divdesmit piecus...

Bet tev ir jāpasaka. Un, tā kā tu pasaki, tā viņi arī izdara. 

Nav jau tikai tas – jādomā taču arī, kā darbi saskanēs viens ar otru. 

Jā,

iekārtojot izstādes, visu laiku jāskatās ar pakausi un arī ar ausīm, jo tad, kad tu karini vienu skatpunktu, momentā jādomā, kā tas izskatās, kā tas rezonē ar aizmugurē vai blakus izkārtajiem darbiem. Jāskatās uz visām pusēm! Bet tas ir tas valdzinošais, kas man ļoti patīk pie izstāžu iekārtošanas – tas ir visās izstādēs, bet īpaši Purvīša gadījumā: ka visu laiku ir jāskatās ar pakausi.

Jo ienākot izstāžu zālē, skatītājs groza galvu uz visām pusēm, viņam skati un rakursi ir ļoti dažādi. Un ir jārēķinās, ka tu nevienu cilvēku nevari piespiest skatīties uz savu vienīgo iznākušo ekspozīcijas vietu, jo viņš pagriezīs galvu uz vienu vai otru pusi un redzēs citu... Tā ir visas zāles, visas ekspozīcijas, scenogrāfijas orķestrēšana – kā iet no zonējuma uz zonējumu, lai neapnīk. Lai būtu jauns atklājums un pārsteigums, lai būtu jauna informācija. Par to mēs – visa komanda – domājām.

Vairāk - ierakstā.