"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes.

Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan. 

Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot.

Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi?

Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita". 

Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi.

Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas.

Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem.

Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs.

Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds?

Jā,

esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi.

Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā. 

Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski.

Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts.

(..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam!

Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi. 

Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā? 

Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas.

Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura.

Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē?

Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam.

Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts! 

Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš.

Tradīcija, kuru šobrīd turpinu –

neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība.

Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu. 

2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies?

Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis!

Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to.

Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi.

Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir! 

Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili.

Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas

Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā.

Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus.

Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā.

Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums.

Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena!

Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts.

Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši.

Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam.

Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis.

Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis.

Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni…

Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt.

Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz.

8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas.

Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.