Aktrisei un režisorei Ingai Tropai 2018. gads bijis ļoti, ļoti aizņemts, taču arī panākumiem bagāts. Un darāmā bijis tik daudz... Viņas vaļasprieks un enerģijas uzkrāšanas veids ikdienā ir cigun un skriešana, kas palīdz atjaunoties.

"Pa kuru laiku visu pagūstu? Ja kaut ko ļoti mīli un tas tev nepieciešams gluži kā elpošana, laikam vairs nav nozīmes," uzskata Inga, kura Jaunajā gadā ļoti gribētu sev novēlēt laiku: "Jo man tik ļoti tā pietrūkst, gribas tik daudz ko paspēt. Nevaru saprast tos, kuri sūdzas, ka ir garlaicīgi. Uz katra soļa redzu tik dauz skaistu, iedvesmojošu iespēju, kurās gribas iekosties kā saldā ābolā. Taču laiks liek piebremzēt un apstāties. Tad palīdz gan cigun, gan skriešana."

Atgādināsim, ka Ingas Tropas izrāde "Dvēseļu utenis" teātrī Dirty Deal Teatro šogad triumfēja "Spēlmaņu naktī".

"Pēc balvas iegūšanas pāris dienu bija ļoti liels prieks, sajutu lielu mīlestību, bet tas uzliek jaunus pienākumus. Man šis vārds gan ne pārāk patīk. Bet tas nozīmē, ka jāsākas kādam jaunam posmam. Tas ir vairāku gadu darbības rezultāts, un bija sajūta, ka esmu ļoti tuvu kādai virsotnei – bet negaidīju, ka tas izvērtīsies tik ļoti skaisti," atzīst Inga Tropa, bet vienlaikus arī neslēpj: "Šobrīd ir tāds posms...

Tas stāvoklis, ka ej pa tumsu, nojaut, ka kaut kur ir takas un iespējamie ceļi, bet īsts galamērķis vēl redzams nav, nākas ļoti dziļi sevī ieskatīties. Tur ne vienmēr ir patīkamas lietas, ko ieraugi, jāmāk ar cieņu tās pieņemt.

Nav vienas receptes. Vispareizākais – būt ar atvērtiem nervu galiem un mirklī, kurā esi, uztvert, kas ir optimālākais, kas visvairāk vajadzīgs: kustība vai apstāšanās, jo svarīgākais ir rezultāts, ko vēlies iegūt.”

Inga prāto, ka radošs cilvēks ir diezgan egoistisks: "Un viņam tādam jābūt, lai varētu radīt savu pasauli. Es arī esmu radošs cilvēks – ne vienmēr zinu, kas notiek apkārt. Bet pagājušais gads man, personīgi un egoistiski skatoties, bijis ļoti piepildīts un skaists, gada sākumā pat iedomāties nevarēju, kā tas viss izvērtīsies. Paldies ikvienam, kurš ar mani kopā bijis.

Šis gads ar galvu reibinošajiem panākumiem veidojies daudzu citu gadu darbības rezultātā.

Man ļoti patika arī Dziesmu svētki, kas vienmēr man bijuši tuvi un mīļi. Prieks, ka šoreiz varēju darīt pati un neierastākā veidā – tas notika koncertzālē Palladium, kur, man šķiet, izdevās brīnišķīgs koncerts. Pēc tā iegāju dušā, beidzot paēdu, sakravāju koferi un aizbraucu uz Gruziju. Tur ir tik sirdssilti un atvērti cilvēki – neviltoti sirsnīgi, bez šaubu un aizdomu ēnas. Mēs, lai sevi pasargātu, esam ļoti aizvērušies."

Jaunajā Rīgas teātrī Inga Tropa jau ir vairāk nekā desmit gadus. "Aktieru lietas sāku darīt ļoti ātri – pirmajā kursā, kad studēju, Māra Ķimele uzaicināja uz izrādi “Trīs māsas” atveidot jaunāko māsu Irinu. Tā sākās mans ceļš Jaunajā Rīgas teātrī."

Vaicāta, cik strikti sadala savu laiku starp aktrises un režisores ampluā, Inga atklāj: "Brīdī, kad sevi pārstāvu kā režisore, tad arī pozicionēju sevi kā režisori. Ja man prasa, cik strikti to visu iedalu, tad – protams, ir profesionālās lietas: ja esmu lomā, tad režija tiek aizstumta maliņā un otrādi. Kas esmu vairāk tīri procentuāli? Tas atkarīgs no situācijām.

Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – no režisoriem, veiksmes faktora, zvaigžņu stāvokļa.

Ir pilnāki un tukšāki periodi. Lai nebūtu dīkas sēdēšanas, kaut kā gaidīšanas un savu personīgo resursu nelietderīga izmantošana, esmu laimīga, ka mana aizraušanās ir režija. Protams, aizvien grūtāk kļūst izvēlēties, jo vienlīdz patīk visas lietas, un ir arī daudz citu. Ceru, ka iemācīšos manipulēt ar laiku vēl veiksmīgāk, lai varētu pagūt arī tās citas lietas.

Tas ir dabisks stāvoklis – cilvēkam vajadzētu būt daudzpusīgam. Paskat, kā dabā – tur visu laiku viss mainās, transformējas, aug, attīstās, pārdzimst.

Nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, gribam sevi atraut no dabas un ieslēgt sevi citā, dažbrīd destruktīvā un pasīvā formā."

Vairāk un plašāk lasi šeit!