Šīsnedēļas "Atsperē" par literatūras, valodas, lasīšanas, rakstīšanas un tulkošanas pasauli sarunājamies ar tulkotāju, redaktori, publicisti, žurnālisti un Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) ekspertu komisijas priekšsēdētāju Ievu Lešinsku.

Liene Jakovļeva:  Esat strādājusi arī radio "Brīvā Eiropa". Kāds bija šis laiks?

Ieva Lešinska: Tā bija Minhene, un tie bija četri gadi. Ierados Minhenē dienu pirms Vācijas atkalapvienošanās, bet Latvijā atgriezos 1994. gada februāra beigās, marta sākumā. 

Tā bija ikdienas darbošanās radio?

Jā, biju viena no redakcijas darbiniecēm, man bija arī pašai sava programma, kas bija svētdienās – kultūras programma. Tur bija daudz mūzikas, un 

man bija brīnišķīgi korespondenti: Māris Čaklais, Inese Zandere, Silvija Brice, Uldis Bērziņš – visvisādi ļaudis, par kuriem zināju: viņiem tā maizīte Latvijā ir ļoti plāna Latvijā. Viņi gatavoja brīnišķīgus materiālus un varēja labi nopelnīt.

Krāšņa buķete! Un krāšņa buķete ir arī tie daudzie literārie darbi, kas pēdējā laikā gājuši caur jūsu rokām. 156 grāmatas! Visas arī godīgi izlasītas?

Cita rūpīgāk, cita mazāk rūpīgi. Ja redzi, ka īsti nebūs, ka nevarēs konkurēt ar citām, tad tomēr  vairāk pa diagonāli. Bet nu – tomēr jau samērā rūpīgi, lai būtu viss godīgi.

Nominantu saraksts mums ir zināms. Savukārt jums jau ir zināms uzvarētāju saraksts, un tos uzzināsim 17. aprīlī. Ceremonijas norises vieta būs interesanta: Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljons! Ar domu par nākotni? 

Mums ar to īpaša sakara nav. Bet cik saprotu – tur būs tāda kā kultūrvieta. Es gan nezinu, kā tas var darboties.

Āgenskalna tirgū tas notiek veiksmīgi.

Viņiem izdodas tīri labi! Var jau būt, ka var arī Centrāltirgū.

Ekspertu komisijas priekšsēdētāja amats nāk un iet. Bet ticu, ka arī tad, kad neesat šādā statusā, grāmatas tiek lasītas.

Grāmatas ir vairāk uz naktsgaldiņa, jo pa dienu vairāk iznāk strādāt vai lasīt kaut ko, kas saistīts ar to, ko daru. Bet vakarā  jāpalasa kādu stundu vai vairāk.

Tā ir latviešu literatūra vai arī tas, kas konkrētajā brīdī tiek lasīts pienākuma kārtā?

Pašlaik tā sanāk, jo es turpinu lasīt grāmatu, kura bija garajā tulkojumu sarakstā – Daces Meieres tulkoto spāņu autores grāmatu par grāmatu, par lasīšanu, par grāmatas vēsturi. Tā ir vēsture caur grāmatām.

Kāda jums šobrīd izskatās latviešu literatūra un tas, kas kopumā lasāms latviski?

Iespaids ir diezgan pozitīvs un interesants, jo lasāmviela ir ļoti daudzveidīga. 

Man pašai, runājot par latviešu literatūru, tuvāka ir dzeja, kur nu tiešām tā daudzveidība ir varena. Prozā aktuāls ir autobiogrāfiskais motīvs, kas parādās diezgan daudzos darbos, kas arī ir interesanti un saistoši.

Tulkotajā literatūrā – un arī sarakstā – man par prieku dominēja Māra Poļakova ar saviem ukraiņu tulkojumiem. Pie tam viņa tulkojusi tik ļoti dažādus darbus – Prečets un Zabužko tomēr ir divas dažādas lietas. Bet viņai tas izdodas.

Dzīvojot un strādājot šajā vidē – kāda ir sajūta? Vai šis novērtējums – iekļūt nominantu sarakstā un laimīgā gadījumā saņemt balvu – ir prestiži? Vai tas ir nozīmīgi literātiem?

Grūti pateikt...

Varat vērtēt pēc sevis, jo 2023. gadā saņēmāt speciālbalvu par Veidenbauma atdzejojumu. 

Esmu bijusi arī nominēta, bet balva man bija liels pārsteigums. Atceros, ka sēdēju zobārsta kabinetā un pēkšņi sāku saņemt zvanus ar apsveikumiem – nesapratu, par ko. Nedomāju, ka kāds raksta tāpēc, ka grib saņemt balvu. Bet tas ir zināma veida novērtējums. Domāju, ka svarīgs ir īsais saraksts, nevis tas, kurš galu galā saņem balvu, jo tā tomēr ir matemātika. Kamēr īsais saraksts varbūt ir elite šajā gadā no visiem tiem darbiem, kuri tomēr konkurē savā starpā.

Matemātika un – ko tur slēpt, dažu cilvēku subjektīvs vērtējums. Kā jau kā visās balvās. 

Kā rakstīju pārējiem komisijas locekļiem – kurš uzskata sevi par objektīvu, lai met ar pirmo grāmatu.

Arī Latvijas literatūras gada balvā ļoti skaists mirklis ir ziņa par mūža balvas ieguvējiem. Šoreiz balvu saņēmis tulkotājs Jānis Krastiņš, ar kuru Klasikā tiksimies 12. aprīļa rītā, kad viņu izvaicās Liega Piešiņa. Bija ilgas diskusijas un pārdomas? Jo ir daudz tādu literātu, kuri būtu pelnījuši šo balvu.

Ir daudzi, kuri vēl nav saņēmuši. Bet domāju, ka

ir labi izcelt cilvēku, kurš patiešām ir rūpīgi darījis savu darbu, tulkojis literatūru, kurai nemaz nav tik daudz tulkotāju, proti, čehu literatūru. Tas ir svarīgi šādiem cilvēkiem, kuri publiski nezīmējas, pateikt, ka mums tas ir svarīgi.

Tas ir labi.

Ļoti būtiski pateikt arī to, ka vienmēr līdzās žūrijas vērtējumam ir arī lasītāju vērtējums. Aizvien vēl LSM var balsot katrs par savām simpātijām. Jūs jau teicāt - neviens neraksta balvu dēļ. Kāpēc raksta?

Tāpēc, ka nevar nerakstīt. Es tā ceru.

Pilnu sarunu klausieties audioierakstā!