"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ.

Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt...

Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu?

Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu.

Tad tu savā ziņā esi tāds inovators!

Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas)

Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības?

Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis.

Kā jau puika!

Jā, jā,

man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums.

Kur pagāja tava bērnība?

Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas.

Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā.

Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu.

Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs!

Jā, mēs

esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām.

Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta.

Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies...

Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies.

Kāda profila māksliniece ir tava mamma?

Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus.

Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies?

Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu.

Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos.

Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi.

Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora.

Jā, tur ir viņa suns.

Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija.

Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām.

Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām.

Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma.

Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca?

Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks.

Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna...

Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts.

Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis!

Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro…

Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu.

Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika.

Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies?

Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk.

Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši.

Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties.

Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena.

Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis!

Kā jums teātrī ir ar demokrātiju?

(smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā.

Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas?

Nu, protams!

Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā.

Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari.

Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde?

"Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un

ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem. 

Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī.

Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs? 

Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst.

Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi... 

Vai viņi neizšķīdīs?

Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī.

Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti!

Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi. 

Atkal būs piecas stundas?

Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz.

Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot.

Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris...

... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet

pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.