Ģirts Ozoliņš: Sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu

Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē?

Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli.

Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā?

Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes.

Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs?

Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē.

Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu?

Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis.

Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu?

Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas.

Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.)

Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus!

Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē.

Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā?

Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram,

Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu.

Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku. 

Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā.

(..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis.

Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties. 

Vairāk – audioierakstā.