16. un 17. jūnijā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” gaidāmi ikvasaras koncerti ar pasaulslaveno vijolnieku Gidonu Krēmeru un viņa dibināto orķestri Kremerata Baltica.

Tiek piedāvātas divas koncertprogrammas – sestdien skanēs soloprojekts “Zudušā laika prelūdijas” ar Mečislava Veinberga 24 prelūdijām čellam solo, kuras Gidons Krēmers aranžējis vijolei, un lietuviešu foto klasiķa Antana Sutkus darbu videoprojekcijām, savukārt svētdien notiks Gidona Krēmera muzikālās ieceres “Šūberts satiek Silvestrovu” pirmatskaņojums.

Ar Gidonu Krēmeru tikās un par gaidāmajiem notikumiem Cēsīs izvaicāja Orests Silabriedis.

OS: Ļoti labi atceros Kremerata Baltica Siguldas festivālu “Mīļais Mendelszons un mēs”. Vai tagad Cēsīs būs “Mīļais Šūberts”?

Šūberts tiešām ir mans mīļākais komponists. Bet tā gadījās, ka Šūberta tēma Cēsīs dzima negaidot. Un es esmu ļoti priecīgs, ka šajā gadījumā mums kaut kādā ziņā būs Šūberta pirmatskaņojumi. Visupirms jau man pašam – es nekad neesmu spēlējis viņa Otro klaviertrio, vienmēr sapņoju to darīt, bet kaut kā nesanāca. Tas ir piemineklis ne tikai mūzikai, bet cilvēka garam – apbrīnojama mūzika!

Ar čellisti Giedri Dirvanauskaiti mēs bieži spēlējam dažādos trio sastāvos. Nesen Kārnegija zālē muzicējām trijatā ar Daniilu Trifonovu.

Šopēna Trio spēlējām arī ar Georgiju Osokinu – Rīgā un Vācijā. Man tuvs šis jaunais pianists – ļoti apdāvināts cilvēks. Ja nesabojāsies, tad lieliski. Mēs taču visi zinām, ka talants var būt bīstams. Talantus ātri pataisa par zvaigznēm, bet pēc tam talanti mēdz neizturēt spriedzi. Es ticu talantiem, kas māk arī bremzēt attiecībā uz daudzām kārdinošām lietām, ko dzīve piedāvā. Man arī patīk tādi talanti, kas nav piesējušies grifam vai klaviatūrai un kuriem domāšana ir plašāka. Kad spēlēju trio, vienmēr meklēju tieši šādus saspēles partnerus

Un kas ir vēl viens Šūberta pirmatskaņojums?

Šo projektu pagaidām esmu izplānojis galvā, un, kā tas īstenosies, mēs redzēsim svētdienas koncertā. Nosaukums ir “Šūberts satiek Silvestrovu”.

Valentīns Silvestrovs ir viens no mūsdienu nozīmīgākajiem komponistiem un viens no autoriem, kuru mūziku bieži esmu spēlējis. Jau pasen ierakstīju Silvestrova “Veltījumu” jeb Widmung ar “Minhenes filharmoniķiem” un ukraiņu diriģentu Romanu Kofmanu, un starp citu, posos spēlēt to tagad Maskavā un Kijevā par godu Silvestrova 80. dzimšanas dienai. Bet apstākļi kaut kā iegrozījās citādi, un es paliku viņam parādā. Uzrakstīju apsveikuma vēstuli dzimšanas dienā un izteicu nožēlu. Silvestrovs saprata visu, neapvainojās, noteica – varbūt tā arī ir labāk, un tad es viņam teicu, ka man ideja – lūdzu, lai viņš pārliek orķestrim tos piecus skaņdarbus vijolei un klavierēm, ko viņš man reiz veltīja.

Valentīns ir īpašs cilvēks un īpašs komponists – teica, ka pārlikumu gluži negribētu veidot. Bet, pateicoties viņam, radās doma par muzikālo tikšanos – tieši Silvestrovs ierosināja šo piecu miniatūru ciklu savienot ar Šūberta mūziku. Tādējādi Silvestrovs saglabāja savu skaņdarbu negrozītā veidolā, savukārt es atradu Šūberta skaņdarbu, kura daļas, manuprāt, labi savietojamas pamīšus ar Silvestrova ciklu. Tā ir Sonatīne laminorā. Tā viņi abi tur sarunāsies – Šūberts un Silvestrovs.

Šī nav mana pirmā pieredze tādu kaleidoskopu veidošanā. Kremerata Baltica pirmsākumos mēs, kā jūs atceraties, izveidojām Vivaldi un Pjacollas “Gadalaikus” – astoņus gadalaikus.

Nesen man izdevās vēl viens krustošanas gadījums. Tiesa, es neesmu Mičurins un nemēģinu sakrustot arbūzu un prusakus tā, lai, uzšķēržot arbūzu, sēkliņas kā prusaki aizskrietu uz visām pusēm, jūs zināt šo anekdoti. Nē, tā es necentos darīt, tomēr bija vēl viena ideja, un es to īstenoju ar 20 studentiem no 17 valstīm, tas notika Kronbergas akadēmijā. Varbūt mēs to darīsim arī ar Kremerata, un runa ir par Haidna un Šostakoviča sarunu. Projekta nosaukums – “Pēdējie vārdi”. Protams, runa par Haidna skaņdarbu “Septiņi pēdējie vārdi” un Šostakoviča pēdējo – 15. stīgu kvartetu. Lūk, šie abi skaņdarbi sarunājas – tas izdevās tiešām pārliecinoši, un es ceru, ka šī pieredze pārvērtīsies par repertuāra skaņdarbu orķestrim Kremerata Baltica, sevišķi ap Lieldienu laiku.

Lūdzu, iepazīstiniet mūs ar Annu Magdalēnu Kokicu.

Es viņu satiku nejauši. Nokļuvu brīnišķīgā vietā Anglijas dienvidos, Kornvolā, Prašakovā (Prussia Cove), tur ir tāds neliels mūzikas festivāls, un es jau 30 gadu tiku sapņojis turp aizbraukt. Tas ir jūras krastā, brīnišķīga vieta, tā man atgādināja Kozinceva filmas “Hamlets” sākumu. Kaut kas autentisks, arhaisks, saistīts ar mūžību. Šis Prašakovas festivāls divas reizes gadā rīko semināru, un tad ir vairākas sesijas, un katrā sesijā pa kādiem 50 jauniešiem, viņi brauc turp no visas pasaules, lai muzicētu. Tā es šovasar aizbraucu uz Prašakovu un aizvedu līdzi turp arī divas orķestra meitenes – Kristīnu Anusevičuti no Lietuvas un Madaru Pētersoni no Latvijas.

Viņas Cēsīs spēlēs Šūberta trio.

Jā, kopā ar Latvijas čellisti Emmu Bandenieci. Tas tagad ir Kremerata Baltica stīgu trio. Mums savulaik bija vairāki kameransambļi – Evas Binderes stīgu kvartets Euphonia, vēl viens kvartets Kremeratini, sekstets KB6, un nu pienāca laiks, kad bija jāizveidojas vēl vienam kameransamblim. Viņas spēlēs gan Šūbertu, gan Hansu Krāsu, kurš gāja bojā Aušvices gāzes kamerā un salīdzinoši neilgi pirms tam uzrakstīja skaistu skaņdarbu, ko meitenes tagad nospēlēs.

Jā, bet par Annu Magdalēnu Kokicu – tātad mēs pirmoreiz sastapāmies Prašakovas festivālā. Man viņa ļoti iepatikās gan kā pianiste, gan kā mūziķe – pareizi domā, pareizi jūt. Viņa nav zvaigzne, bet

man bieži daudz dārgāki ir gudri, jūtīgi mūziķi, nekā zvaigznes. Patlaban viss mūzikas bizness balstās uz zvaigznēm, uz vārdiem, bet man joprojām gribas nodarboties ar mūziku.

Starp citu, svētdienas koncertā Anna Magdalēna piedalīsies Šūberta un Silvestrova satikšanās brīdī. Tā nu viņa mums te izrādījusies ļoti vajadzīgs cilvēks – tiešām simpātiska mūziķe!

Jūs joprojām nešķiraties arī no Mečislava Vainberga.

Jā, nu droši vien daudzi domā, ka esmu visiem apnicis ar savu Vainbergu, bet man liekas pilnīgi otrādi – ir brīnišķīgs iemesls arvien vairāk domāt par Vainbergu. Viņa darbi iegūst arvien lielāku popularitāti, Vainberga operas “Pasažiere” un “Idiots” uzved Ņujorkā, Hjūstonā, Maskavā, Pēterburgā, Vācijā, viņa 22 simfonijas pazīst mazāk, viņam ir arī 17 stīgu kvartetu, dučiem lielisku kamerdarbu, un tā gadījies, ka svētdien būs Latvijas pirmatskaņojums viņa Otrajai simfonijai. To spēlē reti. Kremerata Baltica atskaņos to pirmoreiz. Mūsu saruna notiek trešdien, notis atsūtīja otrdien, mūsu rīcībā trīs dienas, lai iemācītos.

Kāpēc Vainbergs? Kāpēc es saku, ka nenogurstu no Vainberga? Ir teicams iemesls pievērsties viņam pastiprināti – nākošgad atcerēsimies Vainbergu 100. dzimšanas dienā. Un šai jubilejai es gatavojos pilniem spēkiem. Un gribas kaut ko jaunu ne tikai nospēlēt, bet arī ieskaņot. Tā mēs skatāmies Otrās simfonijas virzienā.

Vainbergs ir ļoti emocionāls komponists, daudzslāņains. Un tie, kas uzskata Vainbergu par otršķirīgu Šostakoviču, protams, kļūdās. Vainbergam ir pašam sava balss. Viņu var atšķirt. Stila ziņā – jā, ir līdzīgs, bet tas nav Šostakovičs.

Pirms dažām dienām biju Drēzdenē un ar Valsts kapelu un Pāvo Jervi spēlēju Vainberga Vijolkoncertu. Programmā bija arī Arvo Perta “Gulbja dziesma”. Perts tagad ir šī orķestra rezidējošais komponists, un viņš klausījās mēģinājumu, kurā skanēja arī Vainberga Vijolkoncerts. Es nevairīšos citēt to, ko Perts man teica pēc mēģinājuma – Vainbergs ir labāks komponists, nekā Šostakovičs.

Te nav svarīgs pjedestāls. Te ir runa par to, ka viens izcils meistars atzīst citu izcilu meistaru. To saprata arī Šostakovičs. Viņi bija tiešām tuvi draugi – viens otram veltīja skaņdarbus, Šostakovičs bija tādā sajūsmā par Vainberga Vijolkoncertu, ka uzrakstīja savam draugam Isakam Glikmanam, lai tas noteikti aiziet uz koncertu, un te vajag citēt iespējami precīzi, tātad – lai Glikmans aiziet un noklausās Vainberga Vijolkoncertu vijolnieka-komunista Leonīda Kogana atskaņojumā. Tā arī uzrakstīja, un to nodrukāja vēl PSRS laikos. Bet Kogans tiešām bija ļoti labs vijolnieks.

Vainberga mūziku atskaņoja arī Rostropovičs, Gilelss, Borodina kvartets, Kondrašins, Baršajs – bet ne bieži. Un tā Vainbergs palika Šostakoviča ēnā. Bet viņa balsi var labi just. Es neteikšu – labāks, tas būtu negodīgi gan pret vienu, gan pret otru, Vainbergam pat nevarētu ienākt prātā vēlme aizdomāties, kurš labāks.

Šogad izdevās īstenot vēl vienu vērā ņemamu darbu saistībā ar Vainberga mūziku. Pārliku vijolei Vainberga 24 prelūdijas čellam, ko viņš rakstīja Rostropovičam. Tas bija ļoti piņķerīgs darbs, es to darīju veselus deviņus mēnešus – ir tiešām ļoti grūti pārlikt šīs prelūdijas no čella vijolei, bet ar rezultātu galu galā esmu tīri apmierināts. Ceru, ka uz Vainberga 100. jubileju prelūdiju pārlikums tiks izdots.

Un, kad biju pabeidzis pārlikumu, man radās ideja, kas tiks īstenota arī Cēsīs, – nolēmu likt kopā prelūdijas ar slavenā Lietuvas fotogrāfa Antana Sutkus darbiem. Nosaucu visu šo kopumu par “Zudušā laika prelūdijām”. Un atkal te ir dialogs. Vainbergs satiek fotogrāfu, kuru nekad netika saticis, un fotogrāfs sastop komponistu, par kuru neko nezina, bet viņi runā par vienu un to pašu – par noteiktu vēstures laikposmu. Izdevās simbioze.

Es par šo projektu varu runāt bezgalīgi, bet īsumā – Latvijā mēs to rādījām Rēzeknē, “Zudušā laika prelūdijas” pabija arī Ņujorkā, Briselē, Berlīnē un arī Maskavā, un Maskavā es ar prelūdijām devos nekur citur, kā uz Gogoļa centru ciemos pie arestētā Kirila Serebreņņikova, kaut kādā veidā solidarizējoties ar Serebreņņikova un Gogoļa centra nedienām, un dod, dies, lai šis murgs drīz beigtos.

Sarunas noslēgumā – man prieks, ka mūsu repertuārā parādījies jauns Latvijas komponista skaņdarbs – Jēkaba Jančevska Lignum, kas veltīts orķestrim Kremerata Baltica. Lielisks darbs – jo vairāk klausos, jo vairāk tas mani sajūsmina.

Ir ļoti svarīgi, lai mūsu orķestris spēlētu Baltijas komponistu mūziku. Nesen Parīzes Orsē muzejā mēs sniedzām trīs koncertus ar Baltijas valstu komponistu darbiem. Mūsu sirdsapziņa ir tīra – mēs esam Baltijas orķestris, ne tikai Kremerata, bet arī Baltica, tā vienmēr bijusi mana pamatideja,  galu galā orķestris dzima tad, kad vēl neviena no trim Baltijas valstīm nebija Eiropas Savienībā, un arī pati Eiropas Savienība bija tikko izveidojusies, tādējādi šis bija viens no pirmajiem eiropeiskajiem Baltijas valstu kopprojektiem – dod, Dievs, orķestrim ilgu mūžu!