"Gaisma nedrīkst iet savu ceļu, un izrāde, koncerts, opera vai balets – savu. Tajā pašā laikā teātris ir tāda pasaule, kur vienu vakaru gaisma var būt nemanāma un papildinoša, bet nākamajā vakarā cita režisora izrāde pieprasa to, lai gaisma skrietu pa priekšu. Un tas ir tas interesantākais manā darbā - ka tas viss nav viennozīmīgi un konkrēti. Katrai jaunai izrādei jāpievēršas kā vēl nedzimušam bērniņam," saka šīsnedēļas "Atsperes" viesis Oskars Pauliņš – gaismu mākslinieks operas un baleta izrādēs, koncertos, teātra iestudējumos, izstāžu telpās un Dziesmu svētkos.

Liene Jakovļeva: Tu esi gaismu mākslinieks un izgaismo citus, pats atrazdamies parasti kaut kur tumsā, vai ne?

Oskars Pauliņš: Jo tumšāk, jo labāk! (Smejas.) Nespīd acīs, var labi redzēt skatuvi un kontrolēt situāciju.

Tev nav nekad bijusi vēlēšanās pašam būt uz skatuves?

Es stipri mulstu, nokļūstot uz skatuves... Tas nav mans lauciņš.

Gaismu mākslinieks un gaismotājs droši vien nav viens un tas pats. Pieņemu, ka gaismotājam jānoiet krietns ceļš, lai taptu par gaismas mākslinieku.

Manā izpratnē tas ir pavisam vienkārši: gaismotājs ir cilvēks, kurš uzstāda izrādei nepieciešamo gaismu tehniku, savelk kabeļus, fokusē, saliek filtrus, bet gaismu mākslinieks ir tas, kurš pirms tā visa un arī tapšanas procesā izdomā, kāpēc mēs liksim filtrus, kādus filtrus liksim, kur un kāpēc liksim prožektorus.

Vai var tapt uzreiz par gaismu mākslinieku, neizejot šo prožektoru likšanas un vadu vilkšanas ceļu?

Noteikti nē. 

Vai Latvijā ir kāda studiju programma, kurā tiek apmācīti gaismu mākslinieki? Jo tavi izglītības ceļi veduši arī uz ārvalstīm. 

Arī Latvijā ir. Nezinu gan precīzi, kur un kā tas ir, bet pie mums Nacionālajā teātrī esam pieņēmuši studentus, kas nāk praksē pie mums; tā ka

ir programmas, kurās to var mācīties, gan ne sevišķi dziļi. Bet tik un tā – kad nokļūsti pie virpas, tad jau redzi, kā tās lietas notiek.

Bet ne jau visi kļūst par gaismu māksliniekiem. 

Gaismu mākslinieks Igors Kapustins (1974-2016), kurš bija arī Nacionālā teātra gaismu mākslinieks un mans galvenais skolotājs, man vienā brīdī teica – tas nav tik vienkārši: par mākslinieku vai nu piedzimst, vai nepiedzimst. Tas pirmām kārtām. Tālāk atkarīgs no tā, cik mēs mācāmies, cik mēs darām, cik mēs gribam, cik mēs varam.

Tava mamma Alda Priedniece-Adītāja arī ir gaismas cilvēks – ilgus gadus bijusi Nacionālā teātra gaismotāju dienesta vadītāja.

Ne tikai mamma saistīta ar gaismu – manā ģimenē gaisma bijusi klāt stāvoša.

Bet kaut kur lasīju, ka bērnībā esi gribējis kļūt par pavāru!

Man bija tāda ideja, jā, un nesen, kaut kādu spēli ar draugiem spēlējot, es tieši atkal nonācu pie domas pie pavāra – man tas vēl šobaltdien liekas kaut kas ļoti būtisks.

Ja man kaut kas ne tā būs ar gaismošanu, varētu būt pavārs. Man patīk mājās gan gatavot, gan pēc tam baudīt. 

Tātad tava ģimene var būt priecīga par tavu gatavošanu. Taču daudziem teātra skatītājiem gaismu mākslinieka profesija var šķist vismīklainākā, visnesaprotamākā, varbūt visnepamanāmākā. Jo esmu runājusi ar komponistiem, kuri raksta mūziku teātrim, tāpat arī par kino mūziku reizēm izskan tāds viedoklis, ka ir labāk, ja vispār mūziku nepamana un pat nedzird, jo – ja tā dominē pāri teātra izrādei, tur kaut kas nav kārtībā ar līdzsvaru. Vai tas varētu būt mazliet līdzīgi arī ar gaismu? Ja kāds izrādē pamanītu tikai un vienīgi gaismu, kaut kas tur īsti nebūtu labi.

Pilnīgi noteikti tam piekritīšu un domāju, ka gaisma nedrīkst iet savu ceļu, un izrāde, koncerts, opera vai balets – savu. Tajā pašā laikā teātris ir tāda pasaule, kur vienu vakaru gaisma var būt nemanāma un papildinoša, bet nākamajā vakarā cita režisora izrāde pieprasa to, lai gaisma skrietu pa priekšu.

Un tas ir tas interesantākais manā darbā - ka tas viss nav viennozīmīgi un konkrēti. Katrai jaunai izrādei jāpievēršas kā vēl nedzimuša bērniņam.

Izrāžu saraksts tavā biogrāfijā ir liels un plašs. Pēdējo reizi tavs veikums bija skatāms Rīgas Domā, kur izskanēja Britena "Kara rekviēms". Tavs pieskāriens izrādījās tik svarīgs! Tā droši vien atkal ir pilnīgi cita pasaule – izgaismot kādu akadēmisku, šķietami statisku koncertu.

Jā, akadēmisku, statisku koncertu ar koriem un orķestri. No manas puses ļoti svarīgi ir piemetināt, ka šis koncerts notiek baznīcā, kas arī ir apstāklis gaismošanai – tas uzreiz uzliek rāmjus un noteikumus – ar smalkām, smalkām, daudziem nepamanāmām niansēm dzīvot līdz muzikālajai partitūrai.

Vai tas nozīmē, ka pirms tam tā muzikālā partitūra tiek kaut kā iepazīta, noklausīta, izdomāta, izstrīdēta ar sevi, varbūt arī ar mūziķiem? Jo kaut kas māksliniekiem var traucēt un nejusties labi.

Protams, tā var būt. Mūzika pirms tam ir jāapgūst, jāklausās. Pat vairāk nevis klausīties mūziku un iemācīties to, bet, pirms eju tajā iekšā, uztvert noskaņu, saņemt sajūtu, kurā es dodos, un skaidrs, ka

mūziķiem ar gaismu es nedrīkstu traucēt nekādā veidā. Tas ir pirmais. Mēs te esam visi draugi, mēs jūtamies labi, mēs varēsim tā dzīvot, un tad jau tālāk – māksla un skaistums.

Balets "Esmeralda" un opera "Salome" arī ir tavi pēdējā laika darbi, un atkal pilnīgi dažādi žanri. Un tik dažādas šīs pasaules uz vienas skatuves!

Turklāt sanāca ļoti tuvu abi šie darbi – "Esmeralda" un "Salome". Operā vienmēr liels prieks ciemoties, tur ir tik profesionāla komanda un tik jauka, laba attieksme. Šie abi ir dažādi darbi. Starp citu, balets "Esmeralda" ir mans pirmais balets – pirmais darbs kā gaismu māksliniekam pie baleta. Un ļoti ceru uz vēl kādu. 

Vairāk – ierakstā.