Žurnāla "Tvērums" jaunā numura "Vide" atvēršanas zīmē tiekamies ar filozofu un žurnāla redaktoru Rūdi Bebrišu. Sarunas gaitā ieklausāmies "Tvēruma" komandas domu pavedienos, apceram to, kāpēc vajadzīga filosofija un runājam par cilvēka attiecībām ar brīvību un nebrīvi.

Pāršķirstām arī jaunāko "Tvēruma" numuru, kura tēma – vide – tverta jo plaši: cilvēks un nevieta, Dievs un daba, dzīvnieki un augi, kā arī ētikas aizmirstie objekti un pilsētas skaņas.

Anna Marta Burve: Iedomājos, ka mūsu sarunu mēs varētu sākt ar kaut ko plašāku, nedaudz vairāk tieši par filozofiju. Sarunas otrajā pusē parunāsim par žurnāla jaunāko izlaidumu, taču sākumā atskaņošu fragmentu, ko atradu "Tvēruma"  instagrama profilā no 2021. Gada. Tas bija "Tvēruma" sākums, vai ne?

Rūdis Bebrišs: Jā, 2021. gada februāra nogale.

Šo fragmentu ierakstījāt kādā aukstā ziemas dienā, kad sniga sniedziņš, un jautājums bija, kāpēc ir vajadzīga filozofija...

Mēs nedrīkstam nevienā brīdī pieņemt lietas kā pašsaprotamas. Mums vajadzētu turpināt rakt, rakt un rakt un mēģināt saprast, kas mums ir apkārt, lai nenokļūtu maldu važās. Domāt par filozofiju nepieciešamības kategorijās varētu būt maldīgi. To jau Aristotelis pasaka. Pirmā filozofija ir pati nederīgākā un tieši tādēļ pati labākā. Filozofija vajadzīga iekšējam bērnam, kurš ir zinātkārs. Katrs cilvēks ir zinātkārs, un tāpēc arī vajag filozofiju!

Mani tik ļoti saista filozofa Jāņa Gaņģa – viņš ir pēdējais runātājs – ka filozofija ir vajadzīga iekšējam bērnam. Rūdi, tavs variants šajā instagrama profilā neizskanēja. Tāpēc jautāšu tev tagad: kāpēc, tavuprāt, ir vajadzīga filozofija?

Rūdis Bebrišs: Tas ir lielais jautājums... Par tās vajadzību mēs paši ļoti strīdamies. No vienas puses piebalsoju Toma [Babinceva] vārdiem, kas arī nupat izskanēja – par to, ka filozofija – vismaz Aristoteļa interpretācijā – ir bezjēdzīga nodarbe, bet tieši tāpēc tā ir ļoti vajadzīga, jo jādod arī vieta vaļai. Taču man liekas, ka bieži vien ir vajadzīga arī praktiskā dimensija, un kaut kādā ziņā ziņā filozofija ir visderīgākā tāpēc, ka tā mums ir tik universāli pielietojama visos kontekstos.

Reizēm aizdomājos par to, kādā veidā filozofija tiek pasniegta. Protams, tā tiek pasniegta caur vārda mākslu. Bet kāpēc tieši caur to? Jo mūzikas valoda, piemēram, ir tik specifiska un tai vārdus nemaz nevajag. Ja tā ļoti, ļoti iedziļinās – patiesi, tai nevajag vārdus! Kāpēc filozofijā tieši vārdi ir vissvarīgākie?

Piekrītu, ka jautājums par valodu varētu būt traktējams plašāk, taču skaidrs, ka valoda ir instruments, ko mēs tomēr ļoti daudz lietojam un ar to savu domu arī visbiežāk paužam.

Ir daudzi filozofi, kuri uzskata, ka mēs iemājojam pasaulē tikai un vienīgi ar un caur valodu. Ka tikai valoda ir tas, kas mums vispār atklāj mūsu esamību. Bet piekrītu, ka to var noteikti paplašināt arī uz neverbālām izpausmēm.

Starp citu, runājot par valodu filozofijas sakarā. Nesen sarunājos ar "Tvēruma" kolēģi Patrīciju Kuzminu un jautāju viņai, kāpēc filozofi bieži runā tik sarežģīti, ka reizēm to domu, ja neesi sagatavots klausītājs, ir grūti uztvert. Ir jāklausās atkal un atkal vai arī jālasa atkal un atkal. Kāds būtu tavs skaidrojums formulējuma sarežģītībai, kas raksturīga filozofijai? 

Divas versijas. Viena manis puse saka, ka filozofi vienkārši nemāk rakstīt vai nemāk pateikt labāk. Kas tā bieži arī ir. Man šķiet, ka Kants vienā no "Tīrā prāta kritikas" priekšvārdiem minējis to, ka viņš nav visprasmīgākais rakstītājs, tāpēc skaidrošanu atstāj kāda cita ziņā.

Bet no otras puses reizēm tā ir: jo dziļāk rokamies kādā jautājumā, jo vairāk saprotam, ka ar mūsu ikdienišķo izteiksmi un to, kā mēs runājam par lietām, nepietiek. Tur vajag rakties tālāk.

Protams, tā ir tāda tīri praktiska vienošanās – lai mēs varētu nekašķēties par katru jēdzienu un to, ka izmantojam kādus jēdzienus, kuri ir ar šaurāku nozīmi.

Patrīcija Kuzmina tieši minēja, ka tas saistīts ar to, ka vēlies to domu noformulēt, cik vien precīzi iespējams. Bet tas mani pašu savukārt ieveda tādā kā eksistenciālā krīzē, jo sāku domāt: ja tu, cilvēks, ikdienā nepraktizē filozofiju tā, kā jūs ar to nodarbojaties, vai mēs, citi cilvēki, savas domas formulējam neprecīzi?

Es noteikti mierinātu, sakot, ka nē.

Lai gan filozofiju varētu uzskatīt par precīzas domāšanas un argumentēšanas mākslu, man gan šķiet, ka mūsu domāšanai ir arī ļoti daudz cita veida formu un bieži vien pierādās, ka arī metaforas vai poētiska pieeja pasaulei var atklāt daudz vairāk.

Vairāk – audioierakstā.