"Es speciāli neko – es tikai uz priekšu!" Intervija ar komponistu Zigmaru Liepiņu

Zigmars Liepiņš: Tas, manuprāt, gandrīz ir viens un tas pats. Arī viendienītis ir opuss.

... kas katru reizi savā ziņā piedzimst no jauna.

Kaut kā jau labu laiku atsevišķu dziesmu rakstīšana mani vairs īsti neinteresē. Tur ir vairāki apstākļi. Ja raksti dziesmas, ir ļoti svarīgi izpildītāji, ārkārtīgi svarīga ir arī auditorija, kam tu to mērķē.

Un auditorija, kas ar mani varētu būt saistīta, dziesmu klausītāji, ir ļoti jauni cilvēki: dziesmu lauciņš šodien ir pagriezies virzienā, kurā man daudz kas nav pārāk pieņemams – hiphops, deju mūzika... Ne viens, ne otrs nav manā redzeslokā. 

Jo tev patīk lielāki uzvedumi!

Jā, vokālsimfoniskais būtu tas žanrs, kas man varbūt ir vistuvākais, jo tur ir vārdi, saturs, tēma un iespējas paust to, ko gribu pateikt. Protams, ļoti labi apzinos, ka tās nav dziesmas, ko spēlēs katru dienu.Un autors var būt laimīgs, ja viņu vispār otrreiz nospēlē...

Nu, tavs "Ķiršu lietus" trio "Art-i-Shock" izpildījumā varētu būt rekordists.

Tā ir dziesma... Bet tāda

"Mesa" – lai to uzvestu, vajadzīgi apmēram 150 cilvēki. Šodienas materiālajos apstākļos tas nemaz nav tik vienkārši, jo ar biļetēm to īsti neatpelnīsi. Ja skanētu baznīcā... Ņemot vērā Doma akustiku, tur varētu būt problēmas, jo šī mūzika vietām ir ātra. Sešu sekunžu reverberācijas dēļ varētu būt problēmas ar kvalitatīvu skanējumu.

Tā brīnišķīgi izskanēja tavā autorkoncertā operā pirms gada. 

Gan jau to kādreiz vēl nospēlēs. Zinu, ka Rēzeknē bija doma, ka "Mesa" varētu skanēt "Gorā", bet nu... Es speciāli neko, es tikai uz priekšu.

Pēc nedēļas, 17. novembrī, tavā dzimtajā Liepājā notiks Klavierkoncerta pirmatskaņojums, un ir tikai loģiski, ka koncerta žanru tu turpini tieši ar šo instrumentu, jo tu to pārzini vislabāk. Un tomēr: kas bija radīšanas impulss? Tas, ka tu gribēji izprovēt, ko var ielikt klavierēs?

Tas nav tik vienkārši. Būtībā pirms gadiem pieciem, sešiem uzrakstīju dažas tēmas, bet sapratu – tas nav man. Tas vispār nav mans žanrs, kurā varētu kaut ko īpaši pateikt un kaut kādā veidā to līdz galam novest, lai to varētu rādīt cilvēkiem. Bet, lūk, tagad Jānim Liepiņam bija uzticēts šo koncertu diriģēt, viņu angažēja, un viņš, domājot par programmu, acīmrdzot saprata, ka viņam tajā kaut kā pietrūkst...

Tad Jānis ir tas vainīgais, izrādās!

Savā ziņā viņš ir vainīgais, jā, jo ar liepājniekiem izrunāja to, ka vajadzētu kaut kā tēvu piespiest! (smejas) Un tad Guntis Kuzma man zvana, un es saku – nē, negribu, jo tas īsti nav man. Īsi sakot, visvisādīgi tielējos. Tā pagāja vairāki mēneši, bet tad beigās vēl sieva piespieda un visādi apstākļi... (smejas)

Vai doma par Andreju Osokinu radās uzreiz?

Nē. Sāku rakstīt, un kaut kā nonācu līdz Andrejam. Darba procesā domāju, kas būtu tie pianisti, kuri varētu mani interesēt, jo savam koncertam es varētu uzlikt arī apakšvirsrakstu, ja baigi vajadzētu...

Tas jau skan interesanti! 

Tas varētu būt – "Pašportrets". Tas, ko saskatu sevī, ir atspoguļots šī koncerta tematiskajā materiālā.

Domājot par Andreju, man jāsaka, ka tas varētu būt kaut kas vīrišķīgs.

Jā, un līdz ar to pieņēmu, ka mūzika prasa it kā lirisku pianismu. Enerģiju plus spēju būt oti ironiskam. Vajadzīgas trīs lielās emociju grupas. Tā nonācu līdz Andrejam. Es jau viņu ļoti labi pazinu, esmu sekojis līdzi, kā spēlēšanā iet visai Osokinu komandai: strādājot Operā, organizēju viņu koncertu "Trīs Osokini Operā". Palīdzēju tam notikt. Kaut mani nopelni tur mazi, bet sadarbība notika. 

Tavam Klavierkoncertam ir klasiska trijdaļu forma?

Jā, tas ir trijās daļās, bet tā nav ne sonātes allegro forma. Te katra daļa ir kā fantāzija. Sākas skumīgi, lēni. Drusku depresīvi. Vārds "rezignācija" būtu vispareizākais. 

To mēs visi klausīsimies, jo "Klasikā" būs arī tiešraide. Tu man arī palūdzi pameklēt divu komponistu ierakstu fragmentus, un pieņemu, ka tie ir tie komponisti – Ravels un Bartoks –, kuri kaut kādā mērā ar savu klaviermūziku ir tevi ietekmējuši?

Klaviermūzikā, kā pati labi zini, bibliotēka ir tik liela, ka ietekmes var atrast uz visām pusēm. Tas pats Ravels Solmažora koncerta pirmajā daļā ietekmējies no Gēršvina, tur jau varētu arī autortiesības prasīt! (smejas)

Bet tā droši vien ir visiem: Bēthovens droši vien no Mocarta ietekmējās, rakstot savu Pirmo klavierkoncertu. Kā students esmu gājis cauri daudz kam. Un ir lietas, kas man izdevās labāk, un lietas, kas izdevās mazāk. Gāja labi ar Debisī, bet nekādā jēgā – ar Skrjabinu. (smejas) Tās tonalitātes ar sešiem bemoliem un tie "čupakordi"...

Jāzepam Vītolam, starp citu, arī nepatika Skrjabins. 

To es nezināju! (smejas) Man patīk romantiskā mūzika.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīz būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.