LU Akadēmiskajā apgādā klajā nācis rakstu krājums "Eduards Veidenbaums. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija", kura saturu veido 2017. gada rudenī Rīgā un Tartu notikušās konferences priekšlasījumi. To rīkoja Latvijas Universitāte sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju un Tartu Latviešu biedrību un  idejas autori bija  Iveta Ruskule, Ieva Kalniņa, Marians Rižijs un Māra Grudule, kā arī no igauņzemes puses – Ilze Salnāja. 

Krājumā mijas zinātniski un poētiski teksti ar skatījums uz Veidenbaumu un viņa darbiem no filozofijas, latviešu literatūrzinātnes, ģermānistikas, muzikoloģijas, vēstures, mitoloģijas un muzeoloģijas viedokļa.

Ar redkolēģijas pārstāvi, dzejnieku Māri Salēju tikāmies programmā "Atspere" , kuru kopā ar Ilzi Medni vadīja dzejnieks Eduards Aivars.

Māris Salējs:

"Eduards Veidenbaums tiek atklāts neilgi pēc viņa nāves, un laikabiedri, vienlaikus radot atmiņas par viņu, kaut kādā ziņā arī rada leģendu par viņu.

Tur ir daļa zināmā un ļoti daudz nezināmā, kas uztur intrigu par viņa zudušajiem rokrakstiem, par dzejoļiem, kurus viņš it kā esot sadedzinājis, par to, ka ir tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi viņa paša rokrakstā rakstītu dzejoļu. Viss pārējais ir no norakstiem, par kuru precizitāti vēl līdz šai dienai strīdas un šaubās. Līvijas Volkovas rakstā „Kur palika Veidenbauma  rokraksti?” tiek izteikta hipotēze, ka viņa brālis Kārlis Veidenbaums, kas arī bijis dzejnieks, dažus Eduarda dzejoļus ielicis savā krājumā.

Katra vara mēģinājusi Veidenbaumu ielikt savā kontekstā, savā rāmī. Savā ziņā tā ir tāda laime nelaimē, ka padomju laikā viņš ir pieskaitīts pie šiem sarkanajiem dzejniekiem, saukts par teju vai pirmo proletārisko dzejnieku, un tādā zīmē gan muzejs savulaik tapis, gan arī notika viņa pētniecība. Padomju laikos iznākusi brīnišķīgā Līvijas Volkovas monogrāfija par Veidenbaumu. Un visu laiku bijušas šīs divas puses - oficiālā un neoficiālā.

Būtībā mums katram jāveido savs Veidenbaums, no tiem klucīšiem, kas mums ir doti. Visu laiku ir tā dīvainā sajūta, ka Veidenbaums nav pabeigts, taču nemitīgi tiek no jauna un jauna veidots priekšstats par viņu, jo ir kodols - viņa dzeja.

Katrā laikā šis kodols iedarbojas nedaudz citādāk, bet vienmēr tajā tiek atrasts kaut kas tāds, kas nenoveco. Emocionālā amplitūda, kas ir ielikta viņa dzejā, nevar pateikt, ka tā pieder 19. gadsimtam un tur viņi arī paliek. Kaut kādā veidā Veidenbaums ir notvēris to amplitūdu, kas ir aktuāla visos laikos.